Shulcs.lv

Steidzami numurā!

Nu tauta, kā būtu sadoties rokās vienam Ziemassvētku, fucking, brīnumam, a?

Sekojoša lieta.

Vajag Dell laptopa lādētāju. 19.5V, apaļais puļķis, plusiņš vidū.

a) uz nedēļu aizņemties, b) kaut kur pāris reizes piestaigāt ciemos un pabarot mazo nabadziņu.

Rīgā, protams.

Thanks in advance, utt, utt.

Augstu mastā

Šodien, ja nu kas, ČR neatkarības diena.

Nē nu — patiesībā jau šis fakts man ir gauži vienaldzīgs, neizsauc itin nekāda veida jūtas, ja neskaita nelielu ablomu, ka veikals Alberts, visticamāk, būs ciet, un alu nāksies pie ķīnīzera iegādāties. Tas nemaz nav tik forši, kā jums šķiet, jo ķīnīzeris kategoriski neiepērk parocīgās kartona kārbas dzintarainās maizītes pārnēsāšanai.

Bet tas nav svarīgi. Par svētkiem, tātad. Aizdomājos par sekojošu lietu — vai vēl kaut kur civilizētajā pasaulē, izņemot nu-jau-post Padomijas telpu un tās ideoloģisko spoguļattēlu Amurikāniju, ir novērojams tāds fetišs, kā piespiedu patriotisms un ar sodiem stimulēta obligātā karogu izkāršana?

I mean — te pat karogu turētāju pie mājām nav, ij katrs privātmājas iedzīvotājs var mierīgu sirdi brīvdienā pagulēt, vai pat, iedomājieties!, izmantot saraustīto darba nedēļu, lai aizšautu kādā ceļojumā. Nevis Priekpilno Svētku gaidās celties sešos no rīta, lai pirmais, kas viņu līksmi sveic, neizrādītos pašvaldības policists.

Brrr, kad šitas vienreiz pāries?

Them Tweets

Lielākā daļa man pazīstamo cilvēku uzskata pēdējā laikā interneta Ūberhītu — Twitter — par kaut kādu absurdu idiotismu, kura eksistenci izskaidrot, principā, nav iespējams.

Es viņiem nepiekrītu. Es viņiem kategoriski nepiekrītu. Manā skatījumā Twitter ir vispolitkorektākais serviss internetu vēsturē; tāds, ko mūsdienu sabiedrība, kurā neeksistē jēdzieni «melns», «resns» un citas acīmredzamas lietas, jau sen ir gaidījusi.

Jo vei, šajā uz burtiem un vārdiem balstītajā tīmekļa pasaulē figurē interesanti ļaudis ar interesantu viedokli. Figurē skribenti. Dažādas kvalitātes žurnaļugas. Kaut kādu iemeslu pēc — pat Blogeri. Bet internetos ir milzu kvantums cilvēku, kuri nav spējīgi sasiet kopā vairāk par 10 vārdiem, un līdz pat šī pakalpojuma ieviešanai viņi, principā, tā arī bija un palika sveši šajos krāšņajos dzīves un grafomānijas svētkos. Visu pamesti un ignorēti, banoti un nelasīti, viņi izjutuši pazemojumu, ko iespējams kompensēt tikai komentējot Delfu ziņas.

Tāpat ir arī milzu kvantums lietotāju, kuri nav spējīgi izlasīt vairāk par trīs teikumiem viena ieraksta ietvaros. Lielākā daļa informācijas viņiem tā arī ir palikusi nepieejama, jo kamēr ir izlasīts ievads — smadzenes jau sākušas vārīties un vienīgā, reālā izeja ir — sākt nekavējoties lasīt Komentārus, jo tur viss ir uzrakstīts īsi un saprotami.

Un te beidzot nāk Twitter. Vide, kas padsmit vārdus garu ierakstu padara par standartu. Un šī nožēlojamā diskriminācija ir izskausta, aizvainojošā prasība pēc rakstītprasmes ir likvidēta, visi ir vienlīdzīgi sabiedrības priekšā. Tas ir labi, tas ir pareizi, biedri, mūsdienu pasaulē nekāda veida segregācijai nav vietas. Jā!

, āaaaaaaa, kā korekti piezīmēja pilsonis Exlers — ja te gadījumā ir vēl kāds alternatīvs internets, tad es gribu uz turieni!

The Encounter

Svētdien šitāds te atgadījums bija.

Ot tādas dīvainas izjūtas.

Apstājas tramvajs pieturā pie Petřinas, tu sēdi, viss tāds aizdomājies par savu, un skaties atvērtajās durvīs. Un piepeši saproti, ka 3 soļu attālumā stāv Toms, fucking, Jorks savā personā un skatās pretī.

Nu un vēl Grīnvuds un vēl daži pudeles brāļi.

Un tu tāds viss ohujevšijs tupa blenz virsū, un kamēr galvā elektroniem izdevies izveidot kādu loģisku ķēdi, tramvaja durvis aizveras, tu brauc tālāk, a sajūta tāda "wow...". Un acis kā apakštasītes.

Cilvēki ar urbi

Tā, ir biznesideja, atdodu par brīvu, ceru uz drīzu implementāciju.

Vārdsakot, šitām visām celtnieku-remontnieku brigādēm ir jāpārstāj lietot muļķīgos «ātri un kvalitatīvi» tipa saukļus, da loģiski, ka katri fedjas un koļas ir ātrākie un kvalitatīvākie. Vismaz uz papīra, kamēr nav pie darba jāķeras. Bet nu ne par to — lieku priekšā kādai celtnieku brigādei ieviest (arī dzīvē, ne tikai uz papīra) saukli «Klusi»!

Es neticu, ka nevar.

Jebkurš remonts — tas ir murgs visam kvartālam. Eku mums te pagalmā māju renovē, un ko novērojam? Sākumā instalē stalažas, kas ir asprātīgi būvētas no trubām, kuras, tā šķiet, katra ir izgājusi pārbaudi uz džinkstēšanas skaļumu un tonalitāti. Rūpīgi atlasīti materiāli, kas dod vislielāko troksni uz vismazāko pieskārienu.

Tad, jau nākamajā rītā, darbā ierodas Cilvēks Ar Urbi. Viņš ir tas, kurš ierodas katru rītu pirmais un aiziet pēdējais. Tā kā neviens vesels saprāts nespēj izskaidrot, kam ir nepieciešams tāds kvantums caurumu, jāpieņem, ka Cilvēkam Ar Urbi tiek iedalīts kāds nekritisks ēkas fragments, kurš tad arī tiek ar uzcītību un apzinīgumu caurumots.

Pārējie darboņi, paralēli tiešajiem pienākumiem, nodarbojas ar instrumentu un materiālu loģistiku, metot tos no 4. stāva augstuma uz stratēģiski izvietotām skārda plāksnēm.

Krāsotājus varētu uzskatīt par nekaitīgāko posmu šajā audiālajā murgā, bet prakse rāda, ka šo amatu izvēlas koristi un caurkrituši oratori, kas līksmiem treļļiem izkrāšņo neveiklo klusumu, kas iestājas Cilvēkam Ar Urbi aizsmēķējot.

Neglābjami pamodies, nabaga pilsonis pamet guļamistabu, klusi nopriecājoties, ka vismaz pa logiem uz ielu būs dzirdama tikai bērnu čalošana, vaukšķu vaukšķēšana un reta automobiļa dūkoņa.

Še tev!, saka māte Providence un visā krāšņumā liek nepārpotami saprast, ka pāri ielai tiek remontēts dzīvoklis. Tas, kuram logi līdz galam vaļā, protams.

Āaaaaaa!

Diskriminācija transportā

Šodienas megašūmēšanās Nr. 1 — kaut kāda RD dižgara ideja par to, ka nerīdziniekiem par transportu būtu jāmaksā vairāk, nekā pilsētas iedzīvotājiem. Tauta bārsta komentāru simtus, no lapas strāvo traģisma aura par nabaga pilsoņu sagrautajām dzīvēm un personīgajām traģēdijām, kas neizbēgami rastos, ja šis lēmums taptu pieņemts dzīvē. Un skaļi kliedzieni «pasaulē tā nedara».

Dara, zajčegi. Dara. Tikai to neafišē, jo cilvēkam no malas tas arī nekādi nebūtu jāzina. Vienīgi cienītais Kameņeckis gan vai nu nav īsti iepazinies ar sistēmu, vai vienkārši nav pietiekami jaudīgs latviešu valodā, lai kārtīgi izteiktos.

Sistēma ir vienkārša: pilsētas pašvaldība dotē savus iedzīvotājus(!), piedāvājot visiem, kas tur permanenti rezidē, iegādāt mēneša (gada) braukšanas kartes par stipri, stipri lētākām cenām, nekā par to maksā visādi garāmgājēji. Rīgas Domei patiesi nav nekāda morāla pienākuma apmaksāt Ozolnieku gatera darbinieka Nikolaja pārvietošanās ērtības, Ozolnieku gatera darbiniekam Nikolajam ir savs brauciens pilnībā jāapmaksā pašam. Tieši tāpat, kā Jiržikam no Bratislavas, vai Barakam Obamam no Vašingtonas, ja viņš gadījumā izlemtu pavizināties Rīgas tramvajā.

Taču — klausies šurp, Kameņecki! — doma par šo atvieglojumu sasaisti ar dzīvesvietas deklarāciju ir pilnīgās auzās idiotisms. Un ja nu cilvēks uz trīs mēnešiem pilsētā, kāds somu Pekka uz līgumdarbu, piemēram? Ko Pekkam tagad, no Somijas pilsonības atteikties? Viņš te dzīvo, viņš te nodoklīti maksā, viņam pienākas, alles.

Vārdsakot — nevis iebraucējam dārgāk, bet iedzīvotājam lētāk, pieejamu katram pilsētas iemītniekam, un šai šaušalīgi diskriminējošajai un nežēlīgajai kārtībai ir visas tiesības eksistēt. Lai nebrēc, nabaga viss-ir-slikti-mēs-jau-atkal-visi-mirsim vaimanātāji, lai nebrēc.

Skaistais ir blakus

Vakar, īsti tautiski jānīgā noskaņojumā ierodoties Oranžbārā, nekavējoties piedzīvoju sen nebijušo izjūtu, kad žoklis ar klusu klaudzienu atsitas grīdā. Pie sienas tur karājas viens no izcilākajiem pēdējā laikā novērotajiem stājgrafikas žanra paraugiem, ko ar prieku un lepnumu vēlētos parādīt arī jums visiem.

2x1 metrs, eļļa, audekls. Paralēli vizuālajai vērtībai, starp citu, šī glezna satur arī tikai Oranžbāra apmeklētājiem saprotamas atsauces. Klikājiet uz pievienotā sīktēla, lai gūtu pilnvērtīgu emocionālo baudījumu.

+galerija.orange+

Diemžēl jau nopirkts.

Pēdotāji

Mēs te protams varam ņemties par visādiem M-dashiem un N-dashiem, atstarpēm, pēdiņām augšā da lejā un lai pareizos virzienos.

Pašiem, tā teikt, prieks, jo Lietotājam tā ir kaut kāda kosmiska zinātne, labākajā gadījumā lietotājs nojauš par tās eksistenci.

Tāpēc es iespēju robežās uz Lietotāju ļaunu prātu neturu — nav jau viņš viennozīmīgi vainīgs, ka nav par rokai pareizu pieturzīmju, pat nevar apgalvot, ka grāmatas nelasa, jo tās arī mūsdienās saliek kā vien prātā ienāk.

Taču šodien izdevās saskarties ar jau pavisam cita līmeņa pilotāžu, kuru biju palaidis garām dēļ tā, ka maz pēdējā laikā maketēt nācies. Vārdsakot, sapratuši, ka parastais " simbols ir izkosts un visādi smartkvōteri ar to viegli un eleganti tiek galā, Lietotāji ir atraduši jaunu metodi, kā padarīt dzīvi nepanesamu. Viņi imitē pēdiņas, ieklikājot divus apostrofus. ''. Lūk tā. ''Vieta jūsu citātam''.

Pie tāda achtunga pat Indizains kapitulēja, nācās jau atkal iet cauri tekstam un mainīt visu šo labumu manuāli.

Kāds var man šito izskaidrot?

Хрень

Šodien neko daudz nerakstīšu. Šodien mūsu vietnē ir kino vakars, visi savākušies kokakōlas un popkornus un vēro epohālo populārzinātnisko filmu «Хрень».

Paldies kamerādam cherubam par saiti, paldies jums par uzmanību. Atpakaļ pie darba.

Politiķi! Klausās šurpu!

Valdi! Klausies, Valdi, es tev vienu gudru lietu teikšu visādu valsts nodevu un maksu sakarā.

Pārstāj tur ar huiņu nodarboties, un arī pārējiem valžiem aizliedz ar huiņu nodarboties. Šitajā te štukošanā, kas gan vēl pilsoņiem ir pieejams bez maksas, un kur, attiecīgi, tiek laista garām varka, aiziet jūsu dārgais un vērtīgais Viedo Politiķu laiks.

Beidziet jaukt galvu iedzīvotājiem un paši sev. Vienkārši nopublicējiet bankas konta numuru un paziņojiet, ka "eu, davaj tagad visi ieskaita mums pa piecītim!", un miers.

Pensionāri var iemaksāt tuvākajā pasta nodaļā.

Nu un ja neieskaita, tad sods, protams. Līdz 3 minimālajām mēnešalgām, nekā savādāk.

Jā, un vēl. Šitas jau sen ienāca prātā, bet nupat būtu īstais laiks, Ainār, klausies!

Vobšem visiem skaidrs, ka ar to tūrismu tā ir, kā ir. Rīgā, būsim godīgi, nekā tāda ko īpaši redzēt nav, izņemot protams Vēstures un Kuģniecības muzeju, da i vēl maucinga lietas arī taisās piegriezt, kā arī nežēlīgi štrāfēt katru klausu un pīteru par atrašanos uz ielas ar alu. Vārdsakot — situācija izvadiekārtā.

Tad lūk, ir jāattīsta bērnu pēršanas tūrisms. Jāpropogandē Rīga kā vieta, kur nogurušās zviedru un pindosu mātes var atbraukt un beidzot legāli sadot pa pakaļu saviem pārgudrajiem indigo puņķutapām.