Shulcs.lv

Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník

Kā jau var nojaust, iepriekšējā postā aprakstītais, protams, atstāja organizācijas apziņā neizdzēšamas pēdas, taču mācīties no savām kļūdām — tā ir kaut kāda lūzeru metode. Pēc vīkenda lietus mākoņu pašā vidū (par to kaut kad citreiz) entuziasms bija atgriezies (te lasītājs drīkst savilkt paralēles ar bezrūpīgu pastaigu pa grābekļiem) un uz visu galvu sistā trijotne atkal segloja bērīšus, šoreiz lai apmeklētu kolektīvo kamerādku Renātu viņas ārpuspilsētas rezidencē ar krāšņo nosaukumu Libkovice pod Řípem.

Tur netālu esot kalns.

Tas nav smieklīgi.

Vārdsakot pasākums, kā jau allaž, bija rūpīgi saplānots pa minūtei, mēs esam gaiši un pozitīvi cilvēki, smīdināt dievus nav žēl: ap pusdienlaiku satikties Masarika vārdā nosauktajā dzelzceļa stacijā, iegruzīt bērīšus vagonā, atslieties ērtos beņķīšos, lai pēc tam, uzspēlēti elšot, nomītu tos 7km līdz galamērķim. Nu un svētdien pievērstos sportiskām aktivitātēm, ripinoties līdz galvaspilsētai.

Velosipēdings františeku zemē, Pt.1: Berouna

Šitāds atgadījums bija pirms pāris nedēļām.
Radās šīs vietnes radošajam kolektīvam un kolektīvajai kamerādkai Dacītei koncepcija par lēnu, mierīgu, nesportisku pavizināšanos ar veļikiem. Nu tā nesteidzīgi, lieki nenogurdinot savus intelektuālā darba izmocītos organismus, piemēram gar Berounkas upīti līdz Karlšteinai, tur tomēr dabasskati, tūrisma industrija labi nostādīta, gan jau kādu apmešanās vietu arī sameklētu, vārdsakot priekšā stāvošais vīkends rādījās viss gaišos, omulīgos toņos, jo upēm ārkārtīgi reti novērojama tieksme tecēt pret kalnu. A walk in a park, basically.

Aha.

Ah shit!

Šitāds atgadījums bija. Kamerkrogā, tātad, kaut kādam pārītim uznākusi Romantikas Lēkme, šamie saber sūri, grūti pelnītās kronas iekš džūkboksa, lai izvilinātu no tās šaitana kastes saldsērīgu meldiņu, un metas griezt valceri, turpat pa vidu aliem, cigarešu dūmiem un citām pasaulīgām lietām un vielām. Ļuboffj, vārdsakot.

Notikums nebūtu ievērības cienīgs, ja viņiem līdzi nebūtu paķerts ģimenes mīlulis un cilvēka labākais draugs, tautā dēvēts par stafordšīras terjeru.

Šito ieraugot, nabaga suņa sākumā ahujel. Pilnīgi. Ačteļu pāris raudzījās uz saimniekiem ne mazākā stuporā, kā apustuļu bariņam, kad Jēzuliņš izlēma paņemt šortkatu un iet pa ūdens virsu. Zvēriņa smadzenēs plaiksnīja zilie logi un sistēma bootojās pa jaunam.

Diemžēl smadzeņu restarts nepalīdzēja, jau minūte, bet attēlā redzamais nemainījās. Nabaga suņam sākās histērija. Šitik ārprātīgi rejošu un trakojošu suņagabalu es šai valstī nebiju redzējis nekad, as in nekad. (Kabatas formāta žurksuņi ar lielummāniju neskaitās).

Un nav jau ko pārmest. Ja godīgi, skats no malas patiesi neko labu neliecina. Notikums atsauca atmiņā gadu kaut kādu 1999., kad veikala NewYorker vietā, Vāclava laukuma galā, bija 3stāvu diskotēka ar brīnišķu skaņas izolāciju. Vakaros, pirms tramvaja, mēdzu paņemt kioskā pivcīti, aizpīpēt turpat lejā, un vērot Dejotājus bez skaņas.

Izjūtas pretrunīgas. Es tam suņam patiesi piekrītu, neviens nebūtu laimīgs par atklāsmi, ka vienīgie barotāji un pamīzt-vedēji ir okončaķeļno nobraukuši no saprāta sliedēm.

Vakara maiņa

Tā, biedri tautieši. Jūs jau noteikti bajeņki, a es te mazliet pastrādāšu, ja nevienam nav iebildumu, mazums traucēju, trokšņoju, vai kā.

Šodien, tātad, mailos iebira divas no trim frāzēm, dēļ kurām, darba sakarā, varētu būt gatavs uz krimināli sodāmu pārkāpumu:

1) «Lieta tāda, ka vajag maketu atvērumam leišu žurnālā līdz rītdienas 10/11:00.»

Pasūtījuma noformēšanas taimstamps — 18:50 pēc Latvijas laika. Vispār ideja par kantori «Diennakts aģentūra» šķiet aizvien ģeldīgāka.

2) «Klientam patīk T krekla dizains, bet vēlas redzēt vēl pāris variantus.»

НАХУЙ??? Vot šitas «mēs maksājam, tāpēc jūs tagad cirka roņi» būtu ar sūdainu mietu jāizsit no to jebano marketinga daļu galviņām. Ja iespējams, protams.

Nu un 3), protams, nemirstīgais «paspēlēties ar krāsiņām / izkārtojumu», vidējā līmeņa menedžments joprojām uzskata, ka cilvēki tā runā, tādējādi viņi, pēc visādu deilu kārnegi padomiem, mēģina sazināties sarunu biedra valodā, bļaģ, jo viņu pasaulē nepastāv teikums «paprovējam bik' savādāk», viņu pasaulē divi latvieši Rīgā birojā angliski sarunājas.

Toties mājupceļš iepriecināja. Stāvu es tāds tramvajam astesgalā, gar logiem gaismiņas zib, austiņās ansamblis «True Live» rečitē, blakus divas zajkas pieparkojušās, kaut ko jautri triec. Nu tramvajs papilns, ibo vakars un tā. Nu lūk, piepeši atbrīvojas beņķītis, kā reizi viens, kā reizi blakus, zaikas засекли атас un ņemās uz akmens-šķēres-papīrīt's zīlēt, kura sēdīsies. Pirmajā raundā fouls, blondīne par ātru izmeta. Otrajā raundā niča, abām šķēres. Trešajā raundā blondīne ar akmeni vinnē rižo, jau taisās atpūtināt savas dzīves nogurušās kājas, tak tajā mirklī atveras tramvaja durvis, iekāpj viens ietukls Džentlmenis manā vecumā™ un ar precīzu trajektoriju iesēžas tajā pat nelaimīgajā beņķītī.

Sēdēja, nervozi skatījās pa logu, viegli sarka un ņihuja nesaprata, kāpēc visa apkārt esošā publika balsī smejas. Piecas minūtes pagājušas, piepeši paskatās uz viņu un atkal visi smejas. Mājās, domāju, daudz spogulī skatījās, bikšu rāvējslēdzēju parbaudīja un tā.

Māksla un Kultūra Písekā

Tādi laiki, biedri, tādi laiki. Patiešām, kopš pat Rīgas vizītes pirms Jēzuliņa dzimšanas dienas, nekur ārpus zeltainās pilsētas nebija izdevies izkļūt.

Tad nu vīkendā šī nekārtība tika labota, par galamērķi nospraužot pilsētu ar daudznozīmīgo nosaukumu Písek*. Pirmkārt tāpēc, ka visriņķī tika skandēts, kāds ārkārtīgi Piseckijs skaistums mūs tur sagaida, otrkārt tāpēc, ka sestdienas vakarā, kaut kādu nesaprotamu pilsētas svētku ietvaros, lepnie Pisekieši bija ieplānojuši Lielās Mākslas un Kultūras performanci — kora, orķestra un dejotāju izpildītu Orfa „Carmina Burana", pie kam izpildītu uz upē dreifējošas platformas, ar feijerverķiem, gaismām, nu vārdsakot viss kā pie pieaugušajiem, eku tālāk viss par Mākslu un Kultūru arī apstāstīts.

Steidzami numurā!

Nu tauta, kā būtu sadoties rokās vienam Ziemassvētku, fucking, brīnumam, a?

Sekojoša lieta.

Vajag Dell laptopa lādētāju. 19.5V, apaļais puļķis, plusiņš vidū.

a) uz nedēļu aizņemties, b) kaut kur pāris reizes piestaigāt ciemos un pabarot mazo nabadziņu.

Rīgā, protams.

Thanks in advance, utt, utt.

Augstu mastā

Šodien, ja nu kas, ČR neatkarības diena.

Nē nu — patiesībā jau šis fakts man ir gauži vienaldzīgs, neizsauc itin nekāda veida jūtas, ja neskaita nelielu ablomu, ka veikals Alberts, visticamāk, būs ciet, un alu nāksies pie ķīnīzera iegādāties. Tas nemaz nav tik forši, kā jums šķiet, jo ķīnīzeris kategoriski neiepērk parocīgās kartona kārbas dzintarainās maizītes pārnēsāšanai.

Bet tas nav svarīgi. Par svētkiem, tātad. Aizdomājos par sekojošu lietu — vai vēl kaut kur civilizētajā pasaulē, izņemot nu-jau-post Padomijas telpu un tās ideoloģisko spoguļattēlu Amurikāniju, ir novērojams tāds fetišs, kā piespiedu patriotisms un ar sodiem stimulēta obligātā karogu izkāršana?

I mean — te pat karogu turētāju pie mājām nav, ij katrs privātmājas iedzīvotājs var mierīgu sirdi brīvdienā pagulēt, vai pat, iedomājieties!, izmantot saraustīto darba nedēļu, lai aizšautu kādā ceļojumā. Nevis Priekpilno Svētku gaidās celties sešos no rīta, lai pirmais, kas viņu līksmi sveic, neizrādītos pašvaldības policists.

Brrr, kad šitas vienreiz pāries?

Them Tweets

Lielākā daļa man pazīstamo cilvēku uzskata pēdējā laikā interneta Ūberhītu — Twitter — par kaut kādu absurdu idiotismu, kura eksistenci izskaidrot, principā, nav iespējams.

Es viņiem nepiekrītu. Es viņiem kategoriski nepiekrītu. Manā skatījumā Twitter ir vispolitkorektākais serviss internetu vēsturē; tāds, ko mūsdienu sabiedrība, kurā neeksistē jēdzieni «melns», «resns» un citas acīmredzamas lietas, jau sen ir gaidījusi.

Jo vei, šajā uz burtiem un vārdiem balstītajā tīmekļa pasaulē figurē interesanti ļaudis ar interesantu viedokli. Figurē skribenti. Dažādas kvalitātes žurnaļugas. Kaut kādu iemeslu pēc — pat Blogeri. Bet internetos ir milzu kvantums cilvēku, kuri nav spējīgi sasiet kopā vairāk par 10 vārdiem, un līdz pat šī pakalpojuma ieviešanai viņi, principā, tā arī bija un palika sveši šajos krāšņajos dzīves un grafomānijas svētkos. Visu pamesti un ignorēti, banoti un nelasīti, viņi izjutuši pazemojumu, ko iespējams kompensēt tikai komentējot Delfu ziņas.

Tāpat ir arī milzu kvantums lietotāju, kuri nav spējīgi izlasīt vairāk par trīs teikumiem viena ieraksta ietvaros. Lielākā daļa informācijas viņiem tā arī ir palikusi nepieejama, jo kamēr ir izlasīts ievads — smadzenes jau sākušas vārīties un vienīgā, reālā izeja ir — sākt nekavējoties lasīt Komentārus, jo tur viss ir uzrakstīts īsi un saprotami.

Un te beidzot nāk Twitter. Vide, kas padsmit vārdus garu ierakstu padara par standartu. Un šī nožēlojamā diskriminācija ir izskausta, aizvainojošā prasība pēc rakstītprasmes ir likvidēta, visi ir vienlīdzīgi sabiedrības priekšā. Tas ir labi, tas ir pareizi, biedri, mūsdienu pasaulē nekāda veida segregācijai nav vietas. Jā!

, āaaaaaaa, kā korekti piezīmēja pilsonis Exlers — ja te gadījumā ir vēl kāds alternatīvs internets, tad es gribu uz turieni!

The Encounter

Svētdien šitāds te atgadījums bija.

Ot tādas dīvainas izjūtas.

Apstājas tramvajs pieturā pie Petřinas, tu sēdi, viss tāds aizdomājies par savu, un skaties atvērtajās durvīs. Un piepeši saproti, ka 3 soļu attālumā stāv Toms, fucking, Jorks savā personā un skatās pretī.

Nu un vēl Grīnvuds un vēl daži pudeles brāļi.

Un tu tāds viss ohujevšijs tupa blenz virsū, un kamēr galvā elektroniem izdevies izveidot kādu loģisku ķēdi, tramvaja durvis aizveras, tu brauc tālāk, a sajūta tāda "wow...". Un acis kā apakštasītes.

Cilvēki ar urbi

Tā, ir biznesideja, atdodu par brīvu, ceru uz drīzu implementāciju.

Vārdsakot, šitām visām celtnieku-remontnieku brigādēm ir jāpārstāj lietot muļķīgos «ātri un kvalitatīvi» tipa saukļus, da loģiski, ka katri fedjas un koļas ir ātrākie un kvalitatīvākie. Vismaz uz papīra, kamēr nav pie darba jāķeras. Bet nu ne par to — lieku priekšā kādai celtnieku brigādei ieviest (arī dzīvē, ne tikai uz papīra) saukli «Klusi»!

Es neticu, ka nevar.

Jebkurš remonts — tas ir murgs visam kvartālam. Eku mums te pagalmā māju renovē, un ko novērojam? Sākumā instalē stalažas, kas ir asprātīgi būvētas no trubām, kuras, tā šķiet, katra ir izgājusi pārbaudi uz džinkstēšanas skaļumu un tonalitāti. Rūpīgi atlasīti materiāli, kas dod vislielāko troksni uz vismazāko pieskārienu.

Tad, jau nākamajā rītā, darbā ierodas Cilvēks Ar Urbi. Viņš ir tas, kurš ierodas katru rītu pirmais un aiziet pēdējais. Tā kā neviens vesels saprāts nespēj izskaidrot, kam ir nepieciešams tāds kvantums caurumu, jāpieņem, ka Cilvēkam Ar Urbi tiek iedalīts kāds nekritisks ēkas fragments, kurš tad arī tiek ar uzcītību un apzinīgumu caurumots.

Pārējie darboņi, paralēli tiešajiem pienākumiem, nodarbojas ar instrumentu un materiālu loģistiku, metot tos no 4. stāva augstuma uz stratēģiski izvietotām skārda plāksnēm.

Krāsotājus varētu uzskatīt par nekaitīgāko posmu šajā audiālajā murgā, bet prakse rāda, ka šo amatu izvēlas koristi un caurkrituši oratori, kas līksmiem treļļiem izkrāšņo neveiklo klusumu, kas iestājas Cilvēkam Ar Urbi aizsmēķējot.

Neglābjami pamodies, nabaga pilsonis pamet guļamistabu, klusi nopriecājoties, ka vismaz pa logiem uz ielu būs dzirdama tikai bērnu čalošana, vaukšķu vaukšķēšana un reta automobiļa dūkoņa.

Še tev!, saka māte Providence un visā krāšņumā liek nepārpotami saprast, ka pāri ielai tiek remontēts dzīvoklis. Tas, kuram logi līdz galam vaļā, protams.

Āaaaaaa!