Centrum centrum, jā jā!

(4)

Vēl viena sāga no manas vēstures apcirkņiem, notikusi gana sen, lai netaptu dokumentēta tolaik, bet atmiņas par šo pasākumu vēl joprojām ir dzīvas. Jāpieraksta, kamēr vēl tādas, jums nav obligāti lasīt. Galu galā – dienasgrāmata taču pirmkārt ir pašam!

Bija 90-o gadu vidus un divi garīgi nestabili pilsoņi – Vienmēr Jūsu R.Š. un Andris - izlēma doties plašajās Eiropas ārēs. Laika daudz, enerģijas arī, ar prātu īpaši nedraudzējas – rodas doma ar stopiem apbraukt Baltijas jūras piekrasti pa maršrutu Rīga – Stokholma – kautkuraugšā – Rīga. Par ko izvērtās šī ideja – par to tad arī vēstīs šī teiksma.


Turpceļš

Vienīgais transports no Rīgas uz kapitālistisko Zviedriju bija aizdomīga paskata priekšmets, kas, ignorēdams jelkādu formālo fiziku, turējās virs ūdens un izskatījās pēc ugunsgrēkā cietuša drēbju skapja, kas izrotāts ar Grieķijas karogu un piedzīts pilns ar krievu tautības personālu. Ostā mums apgalvoja, ka tās nav lidojošā šķīvīša avārijas sekas, tas esot kuģis. Pieklājības pēc izlikāmies, ka noticam.

Tolaik normāls latvju pilsonis, kā zināms, vienkārši, uz savu galvu, ierasties Zviedrijā nedrīkstēja; pilsonim bija jābūt tūrisma kompānijas papīriem, pietiekamai naudas summai un rezervētai viesnīcai vai kempingam uz visu uzturēšanās laiku. Vīza tika izsniegta uz pieprasīto un tūrfirmas papīros norādīto dienu skaitu. Bet tas, kā jau nojaušat, postpadomju pilsonim nav šķērslis. Tika atrasti paziņas tūrisma birojā, kas uztaisīja papīru, saskaņā ar kuru mēs dodamies ekskursijā pa Krāšņo Gotlandi, jo tieši turp devās mūsu sabiedriskais transports. Tika atrasti pilsoņi, no kuriem tika sarunāta uzrādāmā naudas summa, kas tika graciozi novicināta gar vēstniecības darboņu deguniem un pēc nepilnas stundas atdota īpašniekam. (Mūsu budžets šim braucienam, lieki minēt, nesasniedza pat trešdaļu no tās.) Manā toreizējā darbavietā tiek saņemta arī apdrošināšanas polise - parakstīta, apzīmogota, bet aile, kurā ierakstāmi apdrošinātās personas dati, tiek atstāta tukša.

Tāpat tiek arī laicīgi pasūtīta un apmaksāta biļete no Helsinkiem uz Tallinu. Šis fakts vēlāk stāstā spēlēs nozīmīgu lomu. Tiek izņemta Visa Electron karte Krājbankā. Arī tas ir būtiski.

Dokumentu kārtošana, lieki minēt, iekavējās un es dežūrēju, lai transports nedodas jūrā, pirms Andris ar taksi paspēj ierasties ostā. Par laimi veiksmīgi un ar nieka 20 minūšu nokavēšanos šis kuģubūves pārpratums dodas pretī Rietumkrastam. Optimisms nepamatoti kūsā un mēs cerīgi raugāmies pretī Notikumam.

Nakts paiet nemierīgos sapņos – mūsu kajīte ir tieši blakus mašīntelpai. Troksnis tāds, it kā mēs gulētu ar galvu uz putekļu sūcēja, eļļas aromāts liegi ieaijā un kaut kur nakts vidū atskan sirēna, kas dzied mums šūpļa dziesmu.

Gotlande


Rīts. Gotlande. Pilsēta, kuras nosaukumu es nespēju atcerēties. Sauszeme beidzot, for christ’s sake. Uz kuģa redzētie cīņu biedri paniski māj ar rokām un kliedz, ka mēs tūlīt nokavēsim autobusu, kas ved grupu vienas dienas ceļojumā uz Visbiju. Domās parādam viņiem izstieptu pirkstu, uzveļam plecos visnotaļ iespaidīgās mugursomas un dodamies kājām. 30 km; smieklīgi vārdu sakot. Ielūkojamies vietējā pussabrukušajā būdelē, kurā pārpratuma pēc vēl funkcionē benzīntanks. Nopērkam pa alum. Gan tā kvalitāte gan cena liek aizdomāties par dzīves apstākļiem tuvākajā laikā, bet par katastrofu nekas vēl nevēsta.

Gotlande, lieki minēt, ellīgi skaista, Visbija fantastiska, tiek aplūkots bruņinieku festivāls, tiek uzsmaidīts skaistajai Annai, kas sēž otrā stāva logā kādā Visbijas mājā un uzsmaida pretī. Pēc vietējo jaukumu izbaudīšanas un pirmās (arī vienīgās) nakts teltī tiek meklēti ceļi, kā nokļūt uz kontinenta. Prāmji no Visbijas, izrādās, kursē biežāk, kā Rīgā 3. tramvajs un par smieklīgām naudiņām tiek iegādāta biļete. Prāmi atrodam ar lielām grūtībām, jo sākumā uzskatījām, ka tā lielā baltā siena ir ostas ēka un mazā pelēcīgā – tualešu komplekss. Izrādījās, ka lielā siena ir mūsu prāmis un mazā – pati osta.

Centrum Centrum.


Sāk tumst un mēs pametam prāmi vietā, ko kartē apzīmē kā Nīneshamni. Somas plecos un raitā solī mēģinām līdz naktij nokļūt ārpus pilsētas, kur varētu mierīgi pagulēt. Ap pusnakti nogurums kulminē, tiek iziets cauri kārtējai vietējai zolitūdei un ceļš ved gar nelielu priežu pudurīti. Nosaucam šo vietu par pilsētas beigām, izvelkam guļammaisus un – naktsmiers. Telti celt nav jēgas, jo ir tik silts, ka ieguldītais darbs neattaisnojas.

No rīta mūs pamodina balsu murdoņa – izrādās, ka priedes ir neatņemama sastāvdaļa kādas mājas pagalmam, kurā tad mēs arī tumsā esam apmetušies. Iemītnieki ārā ~50 metru attālumā dzer kafiju. Smaida, pamāj ar roku. Smaidam pretī, arī pamājam, tādējādi mēģinādami izlikties, ka neesam sakaunējušies un piesarkuši. Sākas ceļš uz Stokholmu. Ar stopošanu nevedas tik izcili, kā plānots un izdomājam nākamo nakti pavadīt netālu no tās, mežiņā, kur līdz vēdersāpēm sarijamies avenes, kas atrodamas tik biezā slānī, ka caur ogām grūti saskatīt pašus lakstus. Pārsimt metrus no bāzes nometnes, kā izrādās, ir ciemats, kurā kādam sirmam vīram pieder kaut kāda ūdenstvertne, ko vairs nevar nosaukt par dīķi, bet vēl nevar nosaukt par ezeru. Vīrs izrādās lāga dvēsele; atļauj mums nomazgāties, pat piedāvā ziepes. Ļoti jauks onka.

Izvelkam no somas dzīlēm padomju industrijas spilgtu paraugu – Prīmusa tipa uzparikti. Tā kā šī ierīce līdz šim kaujas režīmā vēl nav testēta, tad pārsteigums ir pietiekams. Uz tās atrodamais „skaļumkloķis”, t.i. liesmas stipruma regulētājs, maldinoši mums lika domāt, ka ar tā palīdzību var lēni un plūstoši piegrozīt liesmas apjomu līdz optimālam. Tie izrādās pilnīgi nieki, uz tā tikpat labi varēja apzīmēt divas vienīgās iespējamās pozīcijas – Liesmumetējs un Nodzēst. Nākas regulāri lavierēt starp tām, lai izdotos tikt pie vakariņām, kas nebūt nav viegls vai patīkams darbs.

Nākamajā rītā mostamies tīri un smaidīgi, izejam uz šosejas un ceļam roku gaisā. Līdz Stokholmai pavisam nedaudz.

Apstājas kāds opis ar opja cienīgu auto; pirmais mūsu satiktais zviedru pilsonis, kurš nerunā angliski. Saruna iegriežas lakoniskā gultnē.
- Stockholm?
- Jā, jā!
- Stockholm – centrum?
- Centrum centrum, jā jā!

Viss liecina, ka šoseja tuvojas pilsētai. Parādās nobrauktuves ar visādiem vietējo imantu un ķengaragu nosaukumiem. Arī pirmās nobrauktuves ar uzrakstu Centrum. Kad kādām trim tādām mūsu šoferītis laiski pabrauc garām, pārjautājam:
- Centrum?
- Centrum centrum, jā jā!

Ticība viņa apgalvojumiem aizvien krītas, līdz auto apstājas kaut kādā zviedru iļģuciemā ar visiem vietējiem zviedru alkoholiķiem, daudzstāvenēm u.c. obligāto atribūtiku. Saprotam, ka atbraucām.
- Centrum???
- (rādot ar roku uz dzelzceļa staciju) Centrum centrum, jā jā!

Kirdik, vārdu sakot. Līdz centram ir 20 minūtes ar vilcienu. Biļetes cenā jūtams nacionālais kolorīts un pēc nelielas stratēģiskās apspriedes nolemjam veikt administratīvo pārkāpumu – iekļūt vilcienā ar biļeti tikai vienai pieturai. Jau esot vilcienā gan izlasām, kādas ir paredzamās sankcijas un tās pat vienai personai pārsniedz mūsu kopējo budžetu, taču zvaigznes mums ir labvēlīgas un nokļūstam Stokholmas centrā bez pārpratumiem.

Metropole

Lai gan saulīte vēl „pa zemes virsu staigā”, šķiet, ka prātīgs risinājums būtu atrast potenciālu apmetni. Tas izdodas un vieta ir pilnīgi ideāla – pārdaugavā, ar skatu uz vecpilsētu, atrodas klintis, līdz kurām ar kājām ir 15 minūšu gājiens un uz vienas no kurām ir pietiekami plakana virsma, lai miegā neieripotu upē. Tiek iepirkts kārtējais sidrs, kas komplektā ar nelielu grādu apjomu izrādās vislētākais dzēriens, ko mēs varam atrast, kā arī krabju pastēte + maize. No tā arī diendienā pārtikām. Noskaidrojam, ka tie seski prasa naudu McDonald’s tualetēs. Arhitektūra, daile, utt. Seko vēl viena stratēģiskā kopsapulce, kuras dienas kārtībā – budžeta pārskatīšana. Šeit pasākuma akcionāru padome pirmo reizi vokalizē aizdomas par to, ka viss nenotiks akurāt tā, kā plānots un nekāds brauciens apkārt jūrai mums nespīd. Patiesībā ir vēl trakāk – ar to naudu, kas mums ir pieejama, vienīgais mūsu izpildāmais uzdevums ir – noturēties pietiekami ilgi līdz datumam, kad mums jāierodas Helsinkos, lai izmantotu savu biļeti uz Tallinu. Bet nekas, īpašu depresiju tas neizsauc – plāns tiek mazliet reorganizēts un tagad ir sekojošs – izpētīt un izbaudīt Stokholmu, kas ir pietiekami skaista pilsēta, tad doties ar prāmi uz Turku, no kurienes stopot uz Helsinkiem, pie viena ieelpojot spirgto, bet lēno Somijas gaisu.

Kārtējā nakts mūsu pārdaugavas rezidencē. Noskaidrojam, ka zviedru lapsenes labi pārzin krievu valodu – uzkliedzot tām pāris mātes vārdu, šie uzmācīgie lidoņi pazūd neticamā ātrumā. Naktī piepeši netālu apsēžas kāda jauniešu kompānija. Alus, joki, dziesmas – troksnis, vārdsakot, taču nejūtamies tiesīgi protestēt. Piepeši notiek brīnums - kāds meitietis pamana mūsu guļošos apveidus, pagriežas, pasaka pāris vārdus savā jocīgajā valodiņā un viss bars apklust. Sarunājas pusbalsī un pēc kāda laika dodas pārsēsties tālāk. Teikšu godīgi - ohujel.

Nu ko, tas laiks ir pienācis. Dodamies uz Silja Lines biroju, iegādājam biļetes uz Turku; prāmis nākamajā rītā. Pamājuši ardievas pilsētai, dodamies pārnakšņot tuvāk ostai. Mežiņš izskatās cerīgs; turpat jūra, kurā mēģinām nopeldēties. Atklāti sakot, tālāk par ceļiem neiebridām un arī to nežēlīgi kliegdami; ūdens temperatūra šķiet dziļi zem -20 grādiem un netop skaidrs, kāpēc tas vēl ir šķidrs. Aizdomas par to, ka kaut kur notikusi apjomīga šķidrā slāpekļa noplūde, neapstiprinās, bet nešķiet arī neticamas.

Sāk tumst un dodamies uz noskatīto apmetnes vietu, kur mūs sagaida jauns pārsteigums. Tas parādās negaidot un izskatās pēc plāksnītes ar norādi, ka šajā vietā ieinteresētais tūrists var skatīt seno vikingu apbedījumus. Doma par gulēšanu kapos tomēr nešķiet vilinoša, tāpēc mēs izrāpjamies no meža un izklājam guļammaisus palielā gludā zālājā. Ir tumšs tāpēc iztiekam bez vakariņām. Otboj.

Rīts mūs modina ar nejēdzīgu troksni, cilvēku balsīm un sajūtu, it kā mēs gulētu uz centrālās gājēju ielas. Acis atveras, skatiens nofokusējas un turpat arī sastingst. Palielais zālājs ir stadions, pa kuru pilsoņi skrien rīta krosus, vācas futbola treniņiem un dzīvo savu normālo sportisko dzīvi. Turpat blakus, pāri ielai, daudzstāvu nams. Eleganti, vārdu sakot. Viegli samulsuši, savācam pekeles un kāpjam uz kuģa.

Deja vu

Par kajīti, protams, nevar būt ne runas un mums tā arī nav vajadzīga. Atrodam jauku stūrīti zem trepēm, izklājam guļammaisus, nopērkam takšu-brīvos aliņus, izvelkam savas blokflautas un raujam meldiņus divbalsīgi. Kuģis pilns ar somu alkotūristiem, kas ir pālī jau no paša rīta, līdz ar to neviens pret mūsu herētisko attieksmi pret mūziku neprotestē. Tuvāk vakaram, pa trepēm nostreipuļo kāds saikni ar realitāti zaudējis somu pusaudzis, bet līdz tualetei netiek. Pavēmis uz smalkā paklāja aizmieg turpat hallē uz soliņa.

Nākamais rīts tiek pavadīts ar skaudību acīs raugoties uz to vietu kur salām bagātā jūra plūstoši pāriet ezeriem bagātā kontinentā. Lielākā daļa saliņu apbūvētas un manāmi apdzīvotas. Gribu, vēl tagad gribu. Māja uz salas vēl joprojām ir tāls, bet aktuāls, sapnis.

Turku. Osta. Robežsardze. Kā jau civilizētās valstīs, arī tajā divi koridori – zaļš, kas Eiropas pilsoņiem bez deklarējamas bagāžas un sarkans, kas visiem pārējiem. Arī mums. Dodamies runāties ar robežsargiem par tēmu – iekļūt valstī tranzīta nolūkos. Robežsargi mūs satriec ar īsu un vienkāršu paziņojumu – „Bet lūdzu!” Vīzas cena ~10 Ls uz degunu un brauciet. Ideja kā tāda, protams, nešķiet slikta vai diskriminējoša, uztrauc šajā situācijā tikai viens apstāklis. Ja mums kaut kāda pārpratuma vai aprēķinu kļūdas dēļ tik daudz naudas arī ir, tad to, kā pēdējos uzturlīdzekļus, noteikti negribētos atdot. Vai arī izrādītos, ka pietrūkst tieši viena marka. Atlaides studentiem piešķirtas netiek, laimīgā stunda, atšķirībā no Frankfurtes (par to citreiz), nav ieviesta.

Domās, vārds vārdā, citējam Ļeņinu. Kak bitj?

OK, sakām, naudas mums tik daudz nav. Kādas idejas? Karstie somu zēni rausta plecus, kādas tur idejas. Saož konfliktsituāciju un nosūta mūs pie priekšniecības. Galvā dzimst parodija par risinājumu: a kā būtu – jautājam – ja gan mēs, gan jūs izliktos, ka nekad neesam redzējušies un mēs dotos iekšā pa Eiropas tuneli? Nekāda klaji negatīva reakcija netiek novērota, soms saka, ka viņam personīgi nekādi iebildumi nav. Taču tos mēslus, kas mums draud, kad nāksies šķērsot Somijas robežu virzienā uz āru viņš nenovēlot nevienam, pat savai sievasmātei ne.

Uļjanova k-ga jautājums tiek vokalizēts: a ko tagad darīt, ko?

Suominens mirkli pakasa pakausi, tad ceļ telefonu un kaut ko ņerkst savā smieklīgajā valodiņā. Palūdz pases. Tā, saka, zēni – Zviedrijas vīza jums vēl ir derīga, ar prāmja kapteini es sarunāju – izlikšos, ka neesmu jūs redzējis un dodieties atpakaļ uz Stokholmu. Varbūt izdodas jums atrast pa lēto prāmi uz Helsinkiem pa tiešo. Viking Lines cenas esot daudz draudzīgākas, tā ka kazi sanāk ar.

Sveika, bļaķ, Gauja.

Atpakaļ uz Symphonijas, tas pats personāls, tā pati vieta zem tām pašām trepēm, tās pašas salas, tikai jau pretējā virzienā. Piepeši parādās kaut kādas aizdomīgi redzētas sejas, pie kam tās noteikti nepārstāv mūsu etnosu, tā ka saucienam „tautieši” jāizpaliek. Sejas, kas pieder divām jaukām meitenēm, skatās tikpat apjukušu skatienu un pēc minūtes mēs jau uzklausām stāstu par cilvēkiem, kam neiet vēl vairāk, kā mums.

Meitenes izrādās itālietes, kas apceļo ziemeļvalstis, tobrīd devās no Somijas un Zviedriju. Viena tik ķibele tajā visā. Viņas uz Stokholmu devušās ar iepriekšējo reisu un, pēc krietnas ugunsdziras ielietošanas, kajītē mazliet iemigušas. Pamostoties, savām nevainīgajām paģirainajām sejiņām, naivi uzjautājušas personālam, cik vēl tālu līdz Stokholmai. Personāls smaidīgi atbildējis, ka diezko tālu VĒL nav, bet principā prāmis jau dodas atpakaļ uz Turku. Tā viņas, atšķirībā gan no mums - uz sava rēķina, mēģināja tur nokļūt otro reizi.

Negaidītā likteņa brālība tiek atzīmēta ar alu, dejām, tad tiek nolemts spēlēt uz klāja paslēpes, kur kaut kādā brīdī ar prātu ne pārāk apveltītajiem latvju zēniem ienāk prātā doma noslēpties aiz borta, karājoties tur, ieķeroties reliņos. Izdzīvojām, nez kādēļ, bet tikām atrasti aizvainojošā ātrumā. Rīts pienāca nemanot, turpat arī Stokholma. Apmainījāmies adresēm un gudbaj – atpakaļ uz centru, meklēt Viking Lines.

Karstasinīgais robežsargs, kā izrādās, nav melojis – lepno jūras vagotāju vārdā nosauktā prāmju līnija izrādās reizes divas lētāka. Iepērkam biļetes un saprotam, ka nupat nāksies jostas pievilkt nedaudz ciešākā režīmā. Nē, meloju. Pavisam ciešā režīmā. Karte ir tukša, kabatā ir pāris buržuāziskās kronas, par kurām labākajā gadījumā varētu mēģināt kādam turkam nopirkt pus ābolu. Neizplūdīšu liekvārdībā, aprakstot tā brīža noskaņojumu, to pat lasītājs ar ļoti nabadzīgu iztēli spētu iedomāties bez piepūles. Vēl viena diena pilsētā, no kuras jau bijām paspējuši atvadīties. Kaunpilna atgriešanās, bezmērķīga klīšana pa ielām, šaudīgām acīm mēģinot nopeilēt kādu izkritušu banknoti vai kaut monētu. Lieki minēt, ka tad, kad naudu patiesi vajag, tā neatrodas nekad.

Nu ko, pēcpusdiena ir klāt un mēs dodamies jau 4. reizi pēdējo dienu laikā šķērsot Baltijas jūru. Bada novārdzinātajās smadzenēs rodas pēdējā ķecerīgā ideja – doties uz kādu vietējo kuģa makdonaldu, pasūtīt paiku un iegrūst pārdevējai karti. Kamēr notiks skaidrošanās par to, ka kartē naudas nav (tēlot izbrīnīto), Andris stumtu māgā savu porciju un kabatās – to, kas no tā pienākas man. Sekas netiek izvērtētas un nešķiet tik būtiskas, galu galā tā ir viena sūda burgerporcija. Plāns nostrādā, pie kam vēl labāk kā bija domāts; kamēr Andris ir paspējis neticamā tempā sagrūst kuņģī savas neplānotās pusdienas, es pie galdiņa atgriežos mīklaini smaidīgs un ēdu nesteidzīgi, ar baudu. Karte, protams, tika atteikta, taču pirms es vēl paspēju ieviest sejā kaut jel kādu grimasi, pārdevēja pasteidzās pirmā un sajuta, ka viss notiekošais ir tikai viņas vainas dēļ. Viņa centās visdažādākajos veidos, viņa zvērēja nogalināt karšu termināļa uzstādītājus, iznīcināt banku un prāmja iekšējo sakaru sistēmu. Viņa sarka un ik pēc mirkļa atvainojās. Es pat sajutos neērti, skaidri zinādams, ka šīm pūlēm nav lemts vainagoties ar jelkādiem panākumiem. Es vienkārši viņai ieteicu nevis vilkt karti caur lasītāju, bet ievadīt kartes numuru ar roku. Vai nu dēļ savas nezināšanas vai nespējas iedomāties, ka kāds varētu būt tik bezkaunīgs, viņa tā arī izdarīja.

Iedūcās printeris, parādījās čeks ar pateicību par pirkumu, uz kura es atstāju savu autogrāfu un situācija bija atrisinājusies.

Nesapratāt? Mēs arī sākumā nesapratām. Bet izdomājām divus variantus. Pirmais – tolaik varēja ar pilnu atbildības sajūtu pieņemt, ka sakari no prāmja ar jelkādam sauszemes norēķinu sistēmām nepastāv. Viņi vienkārši nekādi nevarēja noskaidrot, vai kartē nauda ir vai nav. Otrais – uz „electron” tipa debetkartēm atrodamais numurs, principā, neko nenozīmē norēķinu sistēmā. Derīgs numurs ir tikai kredītkartēm. Un naivais zviedru aparāts, nepieradis pie šādas izrīcības, pieņēma, ka tam tiek smērēta derīga, smaidīga baņķiera izsniegta un regulāri nomaksāta kredītkarte. Lai vai kurš no šiem variantiem, vai arī to veiksmīga sakritība, bet izsalkums bija remdēts un domas sāka kļūt vēl bezkaunīgākas. Ar līdzīgu metodi vietējā takšu-brīvajā veikalā tika iegādāts ēdiens, alus, minerālūdens un citas iztikai nepieciešamas vielas, kas mūs arī veiksmīgi noturēja pie dzīvības līdz pat dzimtenei.

Un lūk, pie apvāršņa atkal parādās zeme un pēc kāda laika mūs jau sveic Somija. Nedrūzmēdamies rindās, dodamies pie robežsardzes načaļnieka, kuram paziņojam, ka te nu mēs, protams, esam, bet mūsu plāns ir nešķērsot robežu, bet tepat sagaidīt prāmi uz Tallinu (uzrādām biļetes), kas aties pēc 5 stundām.

Robežsardzes načaļnieks vēlīgi pasmaida. Mirkli paklusē. Un tad atzīstas, ka mūsu ideja ir, nenoliedzami laba, bet...

Do Tallina daļeko?

...bet prāmis uz Tallinu atiet no pavisam citas ostas pavisam citā pilsētas galā.

Un par spīti nodomiem, mums tomēr ir jāšķērso robeža.

Un jāpērk vīza.

Vēl īsti neatminos, kad es esmu juties vēl apstulbušāks. Man ir prieks, ka neviens neiedomājās iemūžināt mūsu sejas šajā mirklī. Vārds „pizģec” mūsu prātos piepeši ieguva pavisam citu, augstāku jēgu. Es pat neatceros, par ko tieši mēs runājām; nākamā bilde manā apziņā ir robežsardzes policijas iecirknis, kur ar vietējā ierēdņa laipnu atļauju tika atkorķēts viens no rezervē turētajiem aliem.

Tad vēl kaut kāds iecirknis. Kāds cits ierēdnis. Un tur pār mums atkal sāka mirdzēt providences visuresošā gaisma. Vārds pa vārdam („where are you from”, „how is it over in Riga now”) un mēs nonācām līdz tēmai „krievu minoritāte”. Un tā vietējās varas pārstāvim bija tik sasāpējusies tēma, ka jau pēc 10 minūtēm sarunas, mēs bijām uz „tu” un stāstījām viens otram anekdotes. Rezultātā, pēc pasu atņemšanas un kaut kādu papīru kārtošanas, mēs tikām iesēdināti policijas auto aizmugurējā sēdeklī (bez restēm) un ar sirēnām un bākugunīm vesti ekskursijā pa Helsinkiem. Jauniepazītais varas pārstāvis, tā vietā lai mūs bez ierunām uzsēdinātu uz prāmja un deportētu no valsts, izlēma, ka laika pietiks arī nelieliem dabasskatiem un galveno arhitektūras šedevru apskatei, kas, protams, nevar nepriecēt.

Ostā uz prāmja tiekam bez rindas – pārsteigto tūristu skatienu pavadīti, ar policijas konvoju tiekam pāri robežai, kur mums izsniedz pases un atvadāmies kā labi draugi. Tā vietā, lai piemērotu nepieciešamās sankcijas, robežpilsonis noplāta rokas un ar vārdiem, ka „kaut kas taču viņam pēc reglamenta ir jāiespiež” ieliek mums pasēs elementāru zīmodziņu, kas paskaidro, ka neesam ielaisti Somijā, jo mums trūkst vīzu.

Uz prāmja jūtamies kā karaļi, noskaņojums ir izcils. Sekojot pieredzei uz Viking Lines, pasūtam pusdienas, „norēķināmies” ar karti un iekārtojamies skatu laukumā pretī liftiem. Skatu laukumā tāpēc, ka liftam neveras ciet durvis. Uzstādījums: pilsoņi pienāk pie lifta, iekāpj, nospiež vajadzīgā stāva podziņu un gaida. Lifts, lieki minēt, neizdod nekādas dzīvības pazīmes. Pēc laika pilsoņi kļūst nemierīgi. Uz mūsu ar grūtībām valdītajiem smiekliem atbild ar nervozu smaidiņu.

Ir tuvu pusnaktij un mēs esam gandrīz tēvzemē. Gandrīz tēvzemē, gan, diemžēl ir jālasa kā „Tallinas ostā, nakts vidū, bez naudas un nojausmas, kas būs tālāk”. Izgājuši no ostas nopeilējām autobusu, kura numura zīmi rotā sarkanbaltsarkans karodziņš. Sprints uz 200m, bet... durvis ar troksni aizveras un pēdējais transporta līdzeklis uz Rīgu šajā dienā ir nokavēts. Lietas būtību gan tas maina maz, jo naudas nav tik un tā, bet cerība, kā zināms, mirst kopā ar muļķi, tāpēc tiek veikts tas vienīgais, ko šādā situācijā cilvēka prāts spēj izdomāt – somas plecos un mēs soļojam ar mērķi tikt ārā no ziemeļkaimiņu galvaspilsētas.

Laikam neiedomājamākais, kas noticis manās stopotāja gaitās: ir pāri vieniem naktī, ir kāda jocīga igauņu zolitūde un uz mūsu muļķīgi pacelto roku atsaucas viegli iereibis igauņu pilsonis. Izvest ārpus pilsētas – kāda runa, sēdieties. Neticami, bet izdodas un ap diviem mēs jau atrodamies pietallinas mežiņā, kur tiek izziņots pēdējais naktsmiers šajā ērkšķiem kaisītajā ceļā.

Nakts ir. Miera nav. Drīzāk ir šausmas gobu ielā. Pēc pāris stundām mūs pamodina nežēlīgs troksnis, mātes vārdi, un tipisks „razborku” soundtracks ar kliedzieniem un būkšķiem. Ir pat visnotaļ vienalga, kas TIEŠI tur notiek, vairāk uztrauc apstāklis, ka tas notiek maksimums 20 metrus no mums. Ar prātu jau ir skaidrs, ka nepastāv nekādi uz loģiku balstīti apstākļi, dēļ kādiem mūs varētu pamanīt, bet es noteikti neatļautos melot un teikt, ka es tajā brīdī jutos omulīgi un relaksēti.

Neatceros, cik ilgi tas vilkās. Troksnis beidzās jau gaismai svīstot. Mājupceļš. Mā-jup-ceļš!

Epilogs

Nepateikšu, cik ilgi mēs braucām uz Rīgu. Atceros, ka pēdējos kilometrus pirms robežas mēs nogājām kājām bez piles ūdens vai jelkāda cita industriāli ražota šķidruma. Neatceros, cikos mēs atgriezāmies mājās, atceros tikai to prieku – iegāzties ērtā un siltā gultā.

Pēc dažām dienām mani pamodināja telefona zvans. „Labdien, te jūs no Latvijas Krājbankas patraucēja, vai varētu ar Robertu Šulcu runāt? Ar kuģiem, skatos, esat pavizinājušies? Nu būtu jauki, ja jūs varētu tuvākajā laikā šo parādu nomaksāt!” Seski.

Tā, lūk, kaut kā sanāca.