Pasaki, kas ir tavi draugi...

(12)

Ir man tāds fetišs - piesēst kādā krogā vienam pašam, lēni renderēt alu un vērot ļaudis. Smieklīgi, nereti.

Svētdienas vakars; silti, sēžu Suņa pagalmiņā. Pie blakus galda kāds pāris, manāmi nesen iepazinušies; stāsta viens otram "par sevi".


Teikšu atklāti - apbrīnoju tā jaunekļa pacietību, kad meitiets jau 3. reizi stāstīja, kā viņai bija gājis iepriekšējā vakarā un kā viņa ar draudzeni gājusi uz kino. Pat man, sarunā neiesaistītam, jau bija apnicis. Bet tas ir OK, mani aizķēra cita tēze.

Kā jau nereti gadās, arī šai meitenei bija problēmas ar draugu loku. Viņas draugiem, vei, esot pavisam citas intereses, viņiem labas filmas nepatīkot, parunāties ar viņiem īsti nevarot, sāpe, vārdsakot, eksistenciāla un neapdzēšama.

Tikai viens jautājums: cilvēk mīļais, nu bet kāpēc tad tu mocies, kas tev liek paciest šos Nekur Nederīgos Cilvēkus savā klātbūtnē? M?

Es vienīgais, tiešām, esmu tāds, kuram apkārt pamatā ir tikai normāli, interesanti, sakarīgi cilvēki? Kāpēc, for chrissake, pūlēties un uzturēt attiecības ar cilvēkiem, kas tev nav interesanti vai krīt uz nerviem? Kurš gabals nokritīs, kad pasūtīsi viņus k jedrenoj maķerji vai vienkārši ignorēsi?

Lai varētu teikt "man ir daudz draugu"? Nez kādēļ gribas apgalvot, ka cilvēkam, kas tā izsakās, draugu nav vispār! Tie nevar būt daudz. Tie nevar būt pat daži. Vai arī tie ir vienkārši Ļoti Labi Paziņas (kas nav nekas slikts) un to, kas ir draugi, šis cilvēks nekad neuzzinās.

"Mani draugi man krīt uz nerviem..." Pizģec, pardon my french.