XX gadsimta beigu bailes kino

 

(6)

09.07.04. 13:30 (kino)

Rakājoties pa veciem dokumentiem, piepeši uzostīju vienu savu garadarbu, kas tālajā 2000ajā tika publicēts žurnālā "Kino Raksti". Ellīgs palags, bet ja nu kādam interesē vai noder - lai jau stāv arī še.

Par nesankcionētas pārpublicēšanas jautājumiem, t.sk. izglītības mērķiem, domāju, kā nevienam nav jāatgādina! :)

XXgs beigu bailes kino.

No kā tu baidies? No tumsas? No spokiem? No Paša Galvenā Meteorīta, kas slēpjas kosmosa dzīlēs un gatavojas negaidītā brīdī uzbrukt mūsu neaizsargātajai planētai? Vai tev nekad nav bijis bail no sevis vai tā, kas tev ikdienā dzīvo līdzās?

Lēni beidzas XX gadsimts; daži jau sagaidījuši jauno tūkstošgadi, daži to sagaidīs līdz ar nākamo gadu. Visiem solītais “Armagedons” tā arī neiestājās, kārtējo reizi pierādot to, ka par pareģojumiem tomēr var runāt tikai tad, kad “līdzībās teiktais” var tikt gudrajo vārdiem traktēts pēc tam, kad kaut kas aptuveni līdzīgs ir noticis. Katrā gadījumā, cilvēce gaidīja brīnumu. Vai nu pārticības valsti, kas visā pasaulē iedibināsies, kamēr tās iedzīvotāji izguļ svētku šampanieti, vai pasaules galu, kas atrisinātu visu samilzušās problēmas. Vai mazos zaļos vīriņus, kas parādīsies no augšas vai apakšas un ieviesīs savu kārtību. Un cilvēce brīnuma gaidīšanai, pati nezinot, gatavojās ilgi un pamatīgi. Vai savādāk var izskaidrot to, ka tieši gadsimta beigās, jau kopš 80iem, prāts atkal nesas uz misticismu? Daži dodas uz Tibetu, daži vienkārši pasludina sevi par budistiem un pieprasa reinkarnāciju cēlā un varenā putnā. Pseidointelektuāļi spriedelē par smadzeņu potencēm un kolektīvo zemapziņu, Nīčes sniegtās ziņas par dieva nāvi izrādās pārspīlētas. Un visiem viņiem tiek dāvāts tas, par ko pirms laika pat narkotiku atvērtās smadzenes nespēja sapņot: paralēla realitāte! Katram! Puisēni, kas, bruņojušies kolas pudelēm, stundām/dienām/nedēļām veras datora ekrānā, jau ir Tur!

Bet mēs tikmēr aiziesim uz kino. Izliksimies nedzirdam popkorna turzu čaukstoņu un mūsu līdzpilsoņu čāpstināšanu, šļurpstināšanu un biznesa sarunas pa telefonu. Mēs mēģināsim baidīties. Kas īsti mums liek tā darīt, par to vēl neviens nav īsti pārliecināts. Laikam jau būs taisnība, ka šo emociju radītās vielas organismam ir nepieciešamas, tāpēc labāk tās uzņemt veidā, kas neapdraud pašu šausmu patērētāju, tā veselību, naudas maku un dvēseles izredzes uz mūžīgo dzīvi laimes un pārticības valstībā, kurā iedzīvotāji tiek ielaisti, stingri šķirojot pēc morāles kritērijiem. Bet ne jau par tādām bailēm es gribēju runāt. Rietumu pasaule ir kļuvusi tik racionāla, ka neviens gļotaini siekalains monstrs (tas no nepareizas diētas!) vai sen nolietots mironis, kas iznācis pavērties saules gaismā, mūs nespēj sabiedēt ilgāk kā uz to vienu sekundi, kurā viņš parādās uz ekrāna, apdullinoša blīkšķa/kliedziena pavadīts. Visnegaidītākajā mirklī, protams. Asinis un cilvēku griešana? Kāpēc jums liekas, ka mēs baidīsimies, ieraugot, kā pilsonis ar nestabilu nervu sistēmu vajā neaizsargātus bērnus? Reti kurai griezējfilmai vai apēdājfilmai ir mākslinieciskās potences likt skatītājiem aizdomāties, ka arī viņu bērnus var apdraudēt prātu sen zaudējis profesors ar spīdošām acīm un vismaz 2 metru augumu. Jā, tas ir iespaidīgi, raudzīties uz šiem skatiem, bet ziņās nereti var redzēt vairāk. Tā vien šķiet, ka mēs esam izauguši no 80iem, no Šausmām Gobu ielā, no zvīņainiem neradījumiem, kādus Darvins pat slimības murgos nebūtu redzējis un arī Freidam būtu ko piebilst. Ir starpība starp “sabaidīt” un “nobiedēt”, starp “šausmām” un “bailēm”. Un ir žēl, ja cilvēks pamet zāli ar smaidošu seju un domu “ak, tā bija tikai filma”! Tas neattiecas tikai uz “šausmu” sēriju … mēs taču zinam, ka filmas kvalitātes rādītājs ir pēcgarša, vai ne?

Bet, jūs teiksiet, kā tad paliek ar šausmu filmām ar reliģisku tematiku, sātana izdzinējiem un kritušo eņģeļu grēcīgajām atvasēm? Te nu es kļūšu nepiedodami subjektīvs un ievietošu šo apakšžanru starp tādiem šausmu paraugiem, kā gabalosgriezējfilmas, visimanidraugipamazāmkautkurpazūdfilmas, pilsētiņāirparādījiesmaniaksfilmas, u.c. Paskaidrošu gan arī kāpēc – pirmkārt, atskaitot dažus šedevrus, kas brīnumainā kārtā atrodas jebkur, lielā daļā reliģisko “šausmeņu” bībeliskie un sātaniskie motīvi tiek izmantoti tikai un vienīgi kā iegansts. Neiedziļinoties tēmā un tās būtībā, kas varētu atstāt lielāku iespaidu, šie motīvi pamato, kāpēc bērni skraida ar nazi rokā un uzvedas kā neveseli, kāpēc tiek spīdzinātas jaunas, skaistas sievietes, utml. Arī maniakfilmās varoņiem novērojamās psihiskās novirzes tiek pieminētas garāmejot, panākumi tomēr ir atkarīgi no tā, cik daudz iekšējo orgānu filmas gaitā tiks nodoti apskatīšanai. Un tas, biedri, nav bailīgi. Tas ir pretīgi, interesanti, uzbudinoši, demoralizējoši – kā nu kuram, bet mūs, inteliģentos skatītājus, kādi mēs vēl joprojām esam, ar to taču nesabaidīs, vai ne? Otrkārt – reliģijas reitings cilvēku apziņas un realitātes skalā tomēr krītas un turpina kristies. Jā, mēs visi esam godīgi kristieši, bet tikai tiktāl, cik reliģija ir ietekmējusi Eiropas kultūru un morāli kā tādu, un ciktāl to prasa mūsu sabiedriskais stāvoklis. Visi mēs esam godīgi kristieši, tāpat kā (paralēli) latvieši, kas turas pie savām mūžsenajām saknēm. Tajā pat laikā – pajautājiet sev godīgi, cik augstu jūsu privātajā ticamības skalā ir Vecajā derībā aprakstītā aizvēsture, Nācaretes pilsonis Jēzus, Jāzepa dēls, vai, piemēram, katoļu aizliegtajā Bībeles daļā aprakstītie Nefilīmi. (Jā, tie paši Nefilīmi, ar ko nesen Malders un Skallija darbojās…) Reliģija var būt dzīvesveids, iespēja komunicēties vai iespēja tikt pamanītam, bet šo tēmu ekspluatācija ar mērķi – likt skatītājam noticēt ir ļoti šaubīga.


Un beigu beigās, mēs taču esam intelektuāli cilvēki (jā, jā, es zinu, arī Jūs sevi pie tādiem pieskaitāt)! Mums nevajag plikas šausmas tāpat kā slapstick komēdijas. Mēs gribam inteliģenti baidīties un inteliģenti pajokot. Un kā tādi, mēs varam sākt izvēlēties, vai mēs vēlamies doties prom, jūtot dziļi sirdī kādas neracionālas, bet tomēr tuvas bailes, par kurām padomājot mēs sapratīsim, ka tas viss ir nepamatoti, vai vēl – gluži pretēji – tādas bailes, kas ir allaž bijušas mūsos un beidzot kāds tās ir vokalizējis. Un par kurām padomājot mēs sākam baidīties vēl vairāk.

Šī gadsimta beigu pašā sākumā parādījās kāds Hičkoks A. un sabaidīja cilvēci. Un no tā, kā viņš vizualizēja briesmas, vēl joprojām spēj ietekmēties arī racionālais un ak-cik-daudz zinošais mūsdienu eiropietis. Jā, arī man vēl tagad noskrien skudriņas, ieraugot virs sevis trokšņainu putnu baru. Filma “Putni” (The Birds, A.Hitchcock, 1963.) ir izcils paraugs tam, kā piespiest loģisku, racionālu cilvēku baidīties no kā neracionāla. Tam ir jāizskatās dabiski! Man (un es ceru arī jums, dārgie lasītāji) pat prātā neienāktu, ka vakarā, ejot mājup, varētu uzbrukt recekļaini atnācēji ar 3 galvām un 16 nenosakāmas funkcijas ekstremitātēm. Bet putni? Te nu tie ir, jums visapkārt! Saniknoti? Mierīgi sēdoši, nogaidoši? Nost ar visu ekoloģisko kontekstu, ko ir uztvēruši analītiķi un speciālisti; pilsonis Hičkoks zin, ko darīt, lai liktu jums justies neomulīgi, pat ja baiļu objekts neslēpjas cilvēka prātā, bet gan ar domāšanas procesiem neapgrūtinātās Dieva radībiņās – putnos. Un te jūs pieķersiet sevi pie domas: vai tiešām tā ir? Vai tiešām ar prātu neapveltītas ir šīs radībiņas? Cik daudz tomēr ir kopīga šiem “Putniem” ar Hičkoka slavenajiem cilvēka prāta un vājprāta pētījumiem! Tie mūsos iedveš bailes ar vienu un to pašu paņēmienu: baiļu objekts ir tepat līdzās. Tas ir reāls. Tas pastāv. Tas tiek tikai nedaudz, nedaudz transformēts, tieši tik, lai nezaudētu savu realitātes auru, bet atstātu vietu pieļaujamajam ! Jā, tieši tā; nevis tīri sirreālajam vai fantastiskajam, bet pieļaujamajam! Filozofijas un psiholoģijas studenti vienojas kopīgā frontē, lai no zemes noslaucītu Hičkoka ak-tik-ļoti nepareizo psihoanalīzes teoriju. Freids neko tādu neesot teicis, Jungs arī ne. Tātad – tā nevar būt. Labi, atstāsim to viņu ziņā – mūs, inteliģentus cilvēkus taču raksturo īpašība neizlikties zinošiem jautājumos, kuros mūsu kompetence līdzinās baletdejotājas zināšanām par nanotehnoloģijām. Tomēr katrs ierindas pilsonis zin par šizofrēnijas pastāvēšanu, ir dzirdējis terminu “personības šķelšanās” un ir dzirdējis, ka kāds Zigmunds F. ir izpētījis, ka tas viss saistās ar bērnības traumām. Šim pilsonim, noskatoties Hičkoka “Psycho” (A.Hitchcock, 1960.), nezūd sajūta, ka viss attēlotais ir potenciāli reāls. Pilsonis nešaubītos, ja tiktu apgalvots, ka filma bāzēta uz reālu slimības vēsturi. Un tas pilsoni sabaida. Viņš sāk apzināties, ka ārprāts ir tepat blakus un slēpjas jebkurā tādā pašā vidusmēra eiropietī: kaukāziešu rases vīrietis, dzīvo priekšpilsētā, precējies, divi bērni, vidējās klases auto? Jā, tas var būt arī viņš!

Intervijā ar allmovie.com, filmas “Blēras ragana” (The Blair Witch Project, Daniel Myrick, Eduardo Sanchez, 1999.) režisors Eduardo Sančezs atzīst, ka pēdējos gados ir trūcis patiesi ticamas un līdz ar to – baismīgas “šausmenes”. Lūk viņš, kopā ar Danielu Miriku, arī ir šo ticamības ideju pacēlis līdz potenciāli augstākajam līmenim, uzmeistarojot dokumentālo filmu. Nu ja, mēs jau zinam, ka tas viss ir fiction, bet klātesamības sajūta palīdz noticēt neracionālajam. Pie kam, savā veidā šis dokumentālais moments ir patiess - filmas varoņi staigā pa noslēpumainiem mežiem un baidās ne tikai saskaņā ar sižetu. Kā stāsta Sančezs, aktieri vieni klīduši pa mežu ar patiesi smagām somām un šokolādīti pusdienās un filmējuši, filmējuši… Un rezultātā ir izdevies uzņemt patiesību, kas iedarbojas uz mums, nabaga auditoriju, tikai tādēļ, ka ir ietērpta kontekstā. Mums ir pateikts tas, ka viss ir beidzies gluži nelāgi, ar pārējo jau nodarbojas mūsu zemapziņa, laba šausmu filmu režisora labākais draugs. Galvenais – prast to izmantot, radīt kontekstu un atmosfēru, lai skatītājs satrūktos jau ieraugot kādu līkāku bērzu vai nomaldījušos vāveri. Mēģināt atsaukt atmiņā tos brīžus, kad jūs mēness gaismā gājāt pa mežu un jums šķita, ka aiz katra koka stāv pa cilvēkiem, no kuriem katrs trešais ir slepkava, bet pārējie ir vienkārši agresīvi noskaņoti.

Bet te nu es esmu nedaudz atvirzījies no aizsāktās tēmas. Galvenais ir tas, lai viss apkārt notiekošais būtu racionāli pieļaujams, iekļautos skatītāja pasaules standartā, vienīgi liktu palūkoties uz sen zināmām un ierastām lietām no nedaudz savādāka skatpunkta un ievietotu tur ko ne pārāk racionālu un katrā ziņā negaidītu. Linča iemīļotais ASV mezpilsētiņas etalons ir ideāla vide skatītāja sabaidīšanai. “Blēras raganas” spokainais mežs filmēts ar parastu VHS kameru, aktieri ir atlasīti ar vienu domu – lai tiem nebūtu “jātēlo” un lai tie izskatītos dabiski; tāpat kā visi citi. Realitāte ir pagrūsta solīti uz priekšu, barjera pārlikta tikai tik daudz, lai mēs to nepamanītu un tomēr pakluptu.

Mēs dzīvojam tādā dīvainā laikā, kad realitāte jau ir kļuvusi par nosacītu un pamatoti diskutējumu jautājumu. Datora monitora otrā pusē ir vēl viena dzīve, un jo vairāk mēs tajā iedziļinamies, jo vairāk tas liek aizdomāties. Cilvēce ir saskārusies ar sapņu pasauli, pārnestu nomodā, ar pasauli, kurā var eksistēt, neietekmējot savu ikdienas dzīvi. Pasauli, kas pazūd kā bez pēdām, to pametot. Pasauli, kurā cilvēks vairs neriskē zaudēt vai iegūt, kuras tēli un notikumi ir materializējusies iedoma. Šī vilinošā bezrūpība liek aizvien vairāk un vairāk tajā atgriezties, bet jo vairāk tu iesaisties tur notiekošajā, jo vairāk tavs prāts sliecas šīs ne-realitātes virzienā. Un lūk, nāk režisors, mūsu baidītājs, ar savu ideju: pieļaut, ka prāts ir šķērsojis šo robežu un abas pasaules ir mainītas vietām. Vai tas šķiet bīstami? Itkā ne! Par to daudz teicis kāds Kronenbergs, viņš arī kinorežisors. Videobuma sākumos viņš aizsāka tēmu par “dzīvi ekrāna otrā pusē” ar filmu “Videodroms” (Videodrome, David Cronenberg, 1983.). Laiki mainās un arī viņa jaunā darba “eXistenZ” (David Cronenberg, 1999.) varoņi šķērso nosacīto sava prāta ekrānu tikpat viegli, kā mēs, tikko pamodušies, izkāpjam no sapņiem. Un lūk, tur arī sākas! Kāds piepeši samulst un nespēj īsti orientēties laikā un telpā, kaut tik daudz, lai saprastu, kurā pasaulē viņš šobrīd atrodas un kurā pasaulē viņam būtu jāatrodas. Mulsinoši? Protams, bet ne pārāk patiesi, pie kam tas nelaimīgais ir tikai kāds īpatnis, kādi Homo Sapiens pasugas pārstāvji, kas jebkurā gadījumā nav mums pārāk līdzīgi; jo mēs, dārgo lasītāj, taču neesam trulu datorspēļu maniaki, vai ne? Bet lūk ko tik neizdomā šie fantāzijas apdāvinātie mākslinieki. Iedomāsimies nu, ka mēs jau esam tur, otrā pusē, paši to nepamanot. Un viegli, ar gaumi un stila izjūtu, mums apkārt dzīvojošā pasaule (un, protams, arī tās nedzīvā daļa) tiek mainīta, modificēta, transformēta un visādi citādi pārveidota kāda datorspēles vārdā “Zeme, v2.3 beta” lietotāja un fanātiķa interesēm un vajadzībām. Un arī ar to vēl nav gana; izrādās šis lietotājs nav nekāda tehnokrāta izpratne par dievu, bet gan mūs reāli apdraudoša būtne?

Kā atsauksme par 1927. gadā uzņemto Frica Langa filmu “Metropole” (Metropolis, Fritz Lang, 1927.), kas izdarīja pirmos mēģinājumus iztēloties lielo 2K un rasi, kas morāli un fiziski kontrolē kaut kur pazemē mītošo pelēko un apspiesto tautas slāni, 1998. gadā tapa kāda brīnišķīga, bet Latvijas sabiedrībai, diemžēl, salīdzinoši nepamanīti garām pagājusi filma – “Tumsas pilsēta” (Dark City, Alex Proyas, 1998.). Tieši šis režisora Aleksa Proijas darbs ir tas, kas vokalizē filmā “The Matrix” (The Matrix, Andy Wachowski, 1999.) iecerētās bailes, tajā pat laikā nesamocot tās ar sentimentu, betmenālijām un spriedzes filmas pazīmēm. Nepietiek ar to, ka te ir uztaisīta viena tiešām klasiska šausmene, kurā netrūkst plikgalvainu vīru melnos apmetņos ar Adamsu klanam raksturīgo mīmiku, tukšu un tumšu ielu, kurās vējš dzenā avīzes, te šī Metropoles tēma tiek pacelta jaunā līmenī – šie gaumīgie un klusie vīri rotaļājas ar cilvēciņiem te, augšā, no savas pazemes izmainot vidi un atmiņas. Iztēlojies nu, dārgo lasītāj, ka patiesībā tu atrodies lielā, lielā spēlē. Tu pārvietojies pa salīdzinoši gaumīgi modelēto vidi, satiec citus cilvēkus, kuru ceļš ir iekārtots netālu no tavējā, jūs pārrunājat jaunumus, kas tiek raidīti TV un radio, kā arī saņemti no kādām mītiskām ziņu aģentūrām, bet ko neviens savām acīm nav redzējis - padomā, lasītāj, vai tavu acu priekšā ir noticis kaut kas, par ko vēstījušas ziņu aģentūras? Padomā, lasītāj, kas liek tev domāt, ka informācija par apkārt eksistējošo pasauli attiecas uz reālām lietām, vietām un dabā eksistējošām personām? Kas liek domāt, ka ārpusē, ap tavu dzīvi tik tiešām notiek kaut kas no tā visa, kas tavuprāt tur notiek? Tā nu tu dzīvo, kā Trūmena šova galvenais varonis, ar to vien starpību, ka lielākā daļa apkārtējo dzīvo tieši tāpat; kārtību uztur tie dīvainie vīri, gan pilnīgi ikdienišķā skatā (skat. “The Matrix”); rūpējas, lai savā novatorismā tu nesāktu interesēties par lietām, ko nav iespējams vai ieteicams modificēt tikai tādēļ, ka kāds tām pienācis par tuvu. Nu ja, tā jau tie nelaimes gadījumi sākas. Un tauta lauza rokas un kliedz: par ko, par ko, kāpēc viņš, kāpēc tagad!? Bet protams, tikai tāpēc, ka sistēma (Matrica, ja vēlaties) nespēj reaģēt, lai laicīgi pārkārtotu vidi šim konkrētajam indivīdam, atbilstoši viņa dzīves modelim1. Tā nu tu dzīvo, no visas garās diennakts pamanot tikai tās 24 stundas, kas ilgst no rīta līdz naktij un nenojaušot par pārējām, kuru laikā tava dzimtā Tumsas pilsēta sastingst. Un no rīta tu mosties jau jaunā “līmenī”, kurā veikts tas, ko jau minētie, nopietnie un nosvērtie vīri dēvē par “tuning”2. Tiek koriģēta pasaule un, lai neradītu lieku mulsumu pilsētas trūmenu aprindās, arī atmiņas par to. Izklausās gana utopiski, tas tiesa, bet ar to mūs, domājošos, analizēt un abstrahēties spējīgos inteliģentus (ha!) baida XX gadsimta beigu kino. Jo jums, kas orientējas jaunajā un atceras veco, jāpiekrīt, ka atšķirībā no monstriem, ko pārskatīšanās vai ļaunā profesora veiktās gēnu modifikācijas dēļ ir radījusi māte daba, aprakstītais modelis neatstāj vietu tam, ko racionālais prāts nespētu pieļaut, jo virtuālo realitāti un hologrāfisko modelēšanu, atšķirībā no kara Čečenijā, par ko jums stāsta ziņas, jūs varat aptaustīt un saskatīt paši.

Paradoksāli, bet tā nu tas ir, ka trūmeni ir vairāk gatavi ticēt ziņām, nekā savām acīm. Vēl vakar lasīju avīzes (!) un noskaidroju, ka mediju reitings Latvijas iedzīvotāju uzticamības objektu vidū ir visaugstākais. Atcerēsimies 1938. gadu (kam atmiņa tik tālu sniedzas…), kad Orsons Velss, vēlāk izcils režisors un filmas “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, Orson Welles, 1941.) autors, izveidoja raidlugu pēc Herberta Velsa “Pasauļu karu” motīviem. Jautrie mākslinieki bija piemirsuši tādu sīkumu, kā pabrīdināt, ka tas ir tikai iestudējums, kamēr cilvēcei ar radio “muti” runā patiesība un šīs zemes trūmeni priekš sevis bija sagaidījuši to brīdi, kad uz zemes nolaidušies, varbūt ne paši draudzīgākie, bet tomēr citplanētieši. Un tas notiek tagad un visapkārt un tas ir ticamāks par redzamo un aptaustāmo. Ar to tad arī manipulē kino dižgari, cilvēces baidītāji.

Viena no kļūdām, ko pieļāvuši brāļi Vačovski, radot “The Matrix”, pēdējā laika modes filmu, kas arī stimulēja lielāko daļu no manām pārdomām, ir darbības nobīdīšana atkal nedaudz tālāk nākotnē; futūrisms ir tik ļoti pierasts jau kopš kino pirmsākumiem (skat. to pašu “Metropoli”), ka nedaudz izkliedē potenciālās pretenzijas uz realitāti. Kādi tik pareģojumi nav bijuši kino vēsturē, iztēlojoties, kā izskatīsies šī zeme, pienākot lielajam Divi nulle nulle nulle. Un te nu mēs vadam šī sakrālā gada pirmās dienas un neko tamlīdzīgu aiz loga neredzam. Vai nu matricas dizaineriem trūkst iztēles, lai uzlabotu mūsu apkārtni, vai cilvēki paši paslinkojuši, bet vīzijas par futūristisko daudzstāvu dzelzsceļu caurvīto pilsētu nupat izraisa tikai smaidu. (Starp citu, šo ”Metropoles” ainu izmantojus Luks Besons, tikai pabīdot to atkal tālākā, drošākā nākotnē un aizstājot vilcieniņus ar lidojošiem un gravitāciju ignorējošiem transporta līdzekļiem.) Tādēļ paziņojums, ka darbība notiek 2070. gadā sagrauj lielu daļu “The Matrix” potenciālo pretenziju uz baidīšanu. Tur veiksmīgāk darbojušies filmas “Trūmena šovs” (The Truman Show, Peter Weir, 1998.) autori, radot ilūziju, ka tas notiek tepat apkārt. Šo darbu gan par bailes iedvesošu nenosaukt, bet tas aizsāk pārdomas par realitāti. “The Matrix” šīs pārdomas aiznes līdz pat ikdienas skatītājam, pie kam uz sudraba paplātes, garnētas ar dažādiem apetaizeriem visām gaumēm. Un “Tumsas pilsēta” beidzot sabaida, jo lai gan doma ir stipri līdzīga, arī mums, ir nepieciešami visi iespējamie kino triki, lai radītu noskaņu, atvērtu tieši tās smadzeņu slūžas, kas ļauj apstrādāt informāciju, lai tā izsauktu gaidīto – kaut vai nelielu baiļu sajūtu.


Tā lūk, dārgo lasītāj. Tu izlasīsi žurnālu, gudrus un analītiskus rakstus, bet par šo, ja atcerēsies, tad tikai tad, ja noskatījies šausmu filmu, padomāsi: “un no kā tad tajā visā bija jābaidās?” Vai gluži pretēji – aizdomāsies pēc kaut kā pavisam nebaismīga. Aizdomāsies un nobīsies, jo šī pasaule mums apkārt ir tik pazīstama un redzēta un tajā pat laikā – tik sveša un slēpj sevī tik daudz nezināmā. Sākot jau ar mums pašiem.

« That's my Bush!   |   Vote »