Korpratīvie svētki. Follow-up.

(12)

Netīšām inspirējos no Snow teksta, kurā šamais inspirējis no Posthuman.tk teksta par korporatīvajiem pasākumiem.

Ziniet - "zārkā es esmu redzējis" tos korporatīvos pasākumus. Kolektīva saliedēšana, ko domājies. Nu negribu, negribu es brāļoties ar Ilzīti no kadru daļas (šeit domas uz pāris minūtēm aizplūda LNT kadru daļas virzienā, bet pēc mirkļa atkal sakoncentrējos), kam man viņa? Kam man sadzert kopā ar cilvēkiem, ar kuriem mani saista tikai viens - fakts, ka mēs strādājam vienā uzņēmumā.


Vei, skatos, ar kādu azartu tiek rīkoti klašu / skolu / vēlsazinkā salidojumi. OK, mazākās / mazpilsētu skolās tas ir saprotami - ar ko kopā indiāņos spēlējās un sienāžus ķēra, ar tiem arī vienā klasē mācījās. Mani, savukārt, ar saviem klasesbiedriem saistīja tikai viens - nežēlīgas likteņa sagadīšanās rezultātā mums nācās savus 12 gadus atsēdēt vienā telpā. Ne viņi man radi ne draugi un - man ir pilnīgi pie kājas, kā viņiem tagad iet, kādus ceļus gājuši, kam bērns kam darbs kam privātmāja.

Un tieši tāda pat interese man ir par darba kolēģiem. Baiss noslēpums - es neesmu izvēlējies strādāt. Mani dzīve piespiež, jo kā jebkurš normāls cilvēks, ja man būtu iespēja nestrādāt - es šo iespēju ar prieku izvēlētos. Tāpēc es ierodos darbā, nostrādāju nepieciešamo dienas devu un dodos mājās / uz krogu, lai satiktu cilvēkus, ar kuriem man patiešām ir interesanti iedzert un parunāties.

Sporta svētki vēl, my ass. Kā tad. Kolektīva draudzīgumu un saliedētību tas radot, ko domājies. Kolektīvam ir jāstrādā, projektu vadītājiem ir jādrāž dizainerus un tipogrāfijas, nodaļas vadītājam ir jādrāž projektu vadītājus, direktoram ir jādrāž visus pārējos. Dizaineriem, savukārt, ir jāstrādā, lai pabarotu drāzējus. Man nekad nav bijusi sajūta, ka darbs ir vairāk, kā vieta, kur darīt to, ko es protu darīt un saņemt par to jaukos papīrīšus, kas izkrāšņo manu dzīvi. Ir nevis "no darba brīvais laiks", bet gan "darbam no dzīves atrautais laiks". Un viņi vēl man uzmācas ar kolektīvajiem pasākumiem - varētu padomāt, ka tā jau es maz no savas dzīves viņiem atdodu. Kā tad. Jaukā, ģimeniskā atmosfērā, viņiem vēl pietiek bezkaunības piemetināt.

Labā atmiņā palicis tikai viens no trim manis apmeklētajiem "korporatīvajiem pasākumiem" (Bezdelīgu ielas pirtis neskaitās) - un arī tas raksturojās ar faktu, ka mēs, pāris cilvēki, kas man tik tiešām vēl tagad ir gana labi draugi, sapīpējāmies zāli un smējāmies par lašmaizītēm.

Ko mēs būtu varējuši darīt arī jebkur citur, vēl tagad nesaprotu, kādēļ bija tik tālu jābrauc.

Vēl viens man neskaidrs fenomens ir obligātā atzīmēšanās sakarā ar dzimšanas dienām, vārda dienām, prēmijām, kaķēnu piedzimšanu un vēl visādām dzīves peripētijām. Nekad nav bijusi vēlme ne tādas rīkot ne apmeklēt. Visiem, saproties, tagad uz reklāmas daļu, jo vei Līgucītis ir nopircis Džungārijas Kāmīti un uzstājas. So? Man pēc stundas makets jānodod, fotogrāfs jādzenā, kārtējais Wordā atsūtītais logo jāpārzīmē, iebāz, Līgucīt, to savu lēto vīnu, nu netaisos es tagad stāvēt kā muļķis ar glāzīti rokā, stulbi smaidīt un saskandināt ar visiem Dārgajiem Kolēģiem. Un savu dzimšanas dienu, savukārt, es parasti svinu mājās un tur ierodas tikai Lūgtie Viesi, nevis visi kam nav slinkums.

Par ko tas viss? A kaķis viņu zin. Vēlreiz sapratu, cik es esmu laimīgs, pāris gadus nostrādājis firmā, kurā cilvēki priecājās, ja es biju darbā jau ap pusdienlaiku, un cik es esmu laimīgs jau kuro gadu strādājot bez jelkādiem kolektīviem, sporta svētkiem, svešām problēmām un piespiedu komunicēšanos. Attaisīšu - ka alu un izbaudīšu to, ka nevienam neienāks prātā pat nosodoši paskatīties, kur nu vēl mēģināt kaut ko aizrādīt. "V žopu pošol, ģirektor", es tagad gribu alu un man ir pie kājas, ka ir tikai divi dienā.