Mīļi, balti, pūkaini cilvēciņi

(5)

Atcerējos kāzusu, kas notikās sen jo sen... Tajos laikos, kad Grebenščikova koncerti Rīgā bija ne tik regulāri kā sekss un gaidītāki kā ziemassvētki.


Anyway, tā nu sanāca, ka aizļēpojām mēs uz A. God. B.G. uzstāšanos iekš kongresu nama, jo tobrīd tas bija Notikums. Pats koncerts nav būtisks, jo ne ar ko neatšķīrās no pārējiem, atmiņā iekrita dialogs lejā, garderobē.

Stāvam rindā un piepeši mūsu vidū parādās vīriņš ar brillēm, kurām, kā es pieņemu, varētu būt vismaz 5x optiskais zoom un kuru lēcu komplicētība un izliekums varētu likt nervozi uzpīpēt pašiem pārdrošākajiem NASA inženieriem. Vārdsakot - ļoti iespaidīgām brillēm.

Dialogs mūsu starpā bija īss, bet smieklu lēkmi pēc tam valdīt bija grūti.

R.Š. - Žēl cilvēka, atnācis uz koncertu, bet tā arī neko īsti nav redzējis.

Z.G. - (Ar dziļu nopietnību sejā) Nav smieklīgi. (pēc neilga pārdomu brīža) Vismaz viņš tur neko smieklīgu nesaredz.

Atkopties mēģināju ilgi, bet neveiksmīgi.