Desmit zaļi punkti

(5)

Vakar piemirsās, bet šodien, mērojot ceļu tai pat virzienā atcerējos par mūsu visuresošajiem dabas draugiem. Vei, kā minēju, vakar likteņa vēji nesa mani t/c Olympia virzienā, kas neizbēgami noved pie Vanšu tilta šķērsošanas. Gaume katram sava, bet man patīk veikt šo procedūru kājām.
Tā lūk es mierīgi ļēpoju pār tiltu, nevienu īpaši netraucēdams, štukodams, ka t.s. Saules Akmens (kā man krīt uz nerviem šitā jaunā tradīcija - dot katrai suņubūdai kādu cēlu vārdu) nemaz tik traki neizskatās, pīpēdams... jā, pīpēdams. Gluži kā alus, benzīns un mīlestība, arī cigarete kādreiz beidzas un man, kulturālam savas valsts pilsonim, gribas to noglabāt kādā tam paredzētā vietā. Kā jums šķiet, kur ir nākamā miskaste pēc mirkļa, kad esi uzkāpis uz tilta ietves? Pareizi, trolejbusa pieturā "Ķīpsala"!

-"Ha! Ta ta nu gan", teiks kāds neapdomīgs lasītājs, "pat Brīvības ielā gar visu Min.Kab. vari apstaigāt un RD prasītās miskastes neatradīsi!"

Un taisnība jau itkā būs šim lasītājam, ja vien ne kāds interesants fakts. Uz šī paša tilta pie katra otrā staba (un nē, tā nav alegorija) atrodas zaļa kaste ar apaļu atveri sānos un uzrakstu "stikla pudelēm". Kādas desmit kopskaitā, vismaz! Ļoti labprāt, jāteic, iepazītos ar tiem, kas ir izpētījuši un zinātniski pamatojuši, ka visvairāk liekas stikla taras līdzi ir tiem cilvēku pūļiem, kas, alu kolu no stikla pudelēm malkodami, defilē pār Vanšu tiltu!

Kur gan vēl? Kur gan vēl, ja ne tur?