Reiz bija tā (Džūkstes pasaka)

(1)

Reiz, vai nu netīšām vai speciāli, bet A. ietrāpīja purvā. Ko nu lieki stāstīt - situācija nepatīkama. Netīrs, smaks tā ne pārāk.. ārā ar īsti netiek. Sēž, smaida garāmgājējiem, kāds labvēlis bulciņu iedod nograuzties.. ko padarīs.
B. tikām, tai pat apkaimē, pa ciņiem caur purvu lēkāja, svilpodams un ne par ko šai pasaulē neraizēdamies. Un kā jau nojaušat - ieraudzīja A. Sapatikās viņam A. tīri tā neko, nu tak jems palīdzēt izrāpties; kazi pēc tam abi pa ciņiem lēkās un svilpos.
Darbs ne no vieglajiem.Vilkt - smagi, visādas uzpariktes būvēja... un mala ar tāda šaubīga; ik pa brīdim B. ar dūkstājā - kad ar vienu kāju, kad ar abām. Beigu beigās - te nu abi bija; nošmulējušies, pa bikam slīkšņā, pa bikam pie nogāzes pieķērušies. Un tik ņemas šņākdami pūzdami.
Kā nu gadījās, kā ne, bet B. turpat juzdams, ka brīvība klātu, nepareizi kāju nolika ij ietrāpīja, pardon, suņa sūdā (vajag tač, maitas, nu bet vai tad tiešām nav labākas vietas, kur kārtoties). Un slīkšņā līdz viduklim iekšā, toties A. līdz ar to varēja pastumt un skat! - laukā A. bija!
B. stiepa roku, bet A. nopurinājās un teica:
"Fu, tu tak esi viss netīrs un smaks ar tā ne pārāk! Tā jau pie tevis te atnāktu papļāpot... Bet nu skaties, ja nu izdodas izlīst un nomazgāties, tad kazi pieskriešu!"

Un aizskrēja pa ciņiem, svilpojot.