Stāsts par trolli

(1)

Trollis noslīcināja pulksteni.

Nebūtu jau nekas īpašs, tas pat nebija mans pulkstenis, bet, sarāvis plaušās ūdeni (nu - jūs jau zināt, kā tas ir), nomira laiks. Jā, tā vienkārši nomira un viss.

"Nu, tagad tu esi laimīgs?" apjautājās trollis, manāmi apmierināts ar padarīto.

"Nezinu," es paraustīju plecus. Ko gan citu es būtu varējis teikt - es jutos tik stulbi, ka pat neiedomājos, kāpēc trollis to jautāja tieši man. Vēl jo vairāk - es jutos tik stulbi, ka pat neiedomājos par to, ka troļļi nemaz neeksistē. Saprotiet mani pareizi - manu acu priekšā tika nogalināts laiks un neviens to pat nepamanīja. Vecais vīrs, kurš jau gadiem katru dienu dirnēja uz tiltiņa un spļāva ūdenī, šoreiz bija sastindzis un raudzījās saulē, stāvēdams neiedomājami neērtā pozā. Bērni, kas man atnākot šaudījās ar koka revolveriem, tupēja un blenza viens uz otru. Pat visuresošās kaijas šoreiz klusi sēdēja uz tiltiņa margām, izņemot vienu, kas dīvaini nekustīgi šūpojās neesošajā vējā.

Un tajā brīdī es iedomājos par žēlsirdību un to, cik ļauni tomēr ir atņemt dzīvību ierastām dabas parādībām.