Svāteks un dāreki

(6)

Šaušalīga lieta tomēr tie ziemassvētki. Nabaga Londoniešiem, piemēram, nav pilnīgi nekāda sabiedriskā transporta. As in — pilnīgi nekāda. Tā ir tāda skaista svētku sajūtas sagādāšanas tradīcija, acīmredzot, lai katrs, kurš izvēlas nepārvietoties ar auto, varētu sēdēt mājās un saprast savu nekristīgo izvēli. Vai iet apciemot vecmāmiņu kājām, nav jau tālu, 22 kilometri, ja zina taisnāko ceļu. Šeit sabiedriskais transports darbojas, taču no tā ir ļoti maza jēga, jo īsti braukt tāpat nav kur, nav pat pilnīgi neviena normāla pārtikas veikala, kas strādātu 25. decembrī. Tas gan skumdina tikai nedaudz, jo dzīvībai nepieciešamais ir iegādājams pie Ķīnieša, ko arī nekavējos darīt.

Pie Ķīnieša iepirkties man vispār patīk, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt tāpēc, ka viņi ir čakli, pieklājīgi un smaidīgi, bet otrkārt tāpēc, ka viņi ir mazi, šķībacaini budisti, kas no augsta koka čurā uz kristīgo tradīciju — nokaut egli, pieēsties līdz ūkai un pēc tam pārlaist atlikušās svētku dienas, tā arī nespējot izdomāt, ar ko sevi nodarbināt. Viņiem, savukārt, andele iet no rokas, smaids pa visu ģīmi, šķiet — pat nepamana, ka ārpusē pasaule ir apstājusies.

Kā jau, iespējams, esmu vairākkārt piezīmējis, mana uz sazvērestības teorijām tendētā smadzeņu daļa signalizē, ka šitie svētki varētu būt otrā lielākā vispasaules sistēma tautas apčakarēšanai. Jo ja tā padomā, tad kam te īsti ir ko svinēt? Pārliecinātiem kristiešiem, kuri no sirds tic ahtungam, kas atgadījās kādā Betlēmes kūtī, jā. Civilizācijas neskartam agrārā dzīvesveida piekopējam dziļi meža vidū — jā, jo saulgrieži, diena garāka paliks, ir vērts atvērt balonu ar plūmju vīnu, viss iet uz labu. OK, pieskaitam arī ģimenes ar maziem bērniem, jo kopš CocaCola iepazīstināja pasauli ar bārdaino sārtvaidzi sarkanā mētelī, bērni zina, ka ap šo laiku gaidāma vērienīga rotaļlietu kolekcijas papildināšana, lai varētu 3 dienas paspēlēties un tad aizmirst kaut kur pagultē.

Ko varētu svinēt vidējais ofisa planktona pārstāvis — nav skaidrs pavisam un nemaz. Nu ja neskaita to, ka ir vesela nedēļa, kuras laikā var neko nedarīt, pāris brīvdienas, iespēja strebt birojā karstus spirdzinošos dzērienus un par to nekas nebūs. Šeit, starp citu — uzmanīgi, ja jūs birojā atkorķēsiet blašķīti skoča un gardi to sāksiet uzņemt ap pusdienlaiku, tad rēķinieties, ka tā tiks uzskatīta par dzeršanu darbā. Taču ja jūs šo dziru ieliesiet krūzē ar ābolu sulu un uzsildīsiet mikroviļņu krāsnī, tas nekavējoties kļūs par Ziemassvētku Dzērienu un par to nekas nebūs.

Štrunts par to, ka ārā +10°.

Tad lūk, mazliet aizrāvos. Es par to esmu šokā ik gadu, pie kam katru gadu no jauna, tā it kā to nebūtu jau redzējis, redzējis un vēlreiz redzējis. Par to, ar kādu centību tautas masas uzbrūk mazumtirdzniecības iestādēm, lai izpirktu no tām visu iespējamo, prātam aptveramo un neaptveramo хрень. Jo jāapsveic taču radi, draugi, paziņas, priekšnieks, visiem visiem visiem ir jāizsniedz dāvanas. Jāapsveic... ar ko? Ar Dieva Dēla dzimšanu pirms 2041 gada, kam īsti līdz galam netic ne apsveiktais ne apsveicējs? Ar saulgriežiem, ar to, ka ar katru dienu gaisma būs par minūti ilgāk... lielpilsētā? Taču nepūlieties meklēt atbildi, tāpat ir skaidrs — jāapsveic tāpēc, ka Ziemassvētki. Tā dara!©

Vija noteikti novērtēs ziepītes no veikala, kas nodēvēts sena latviešu lingvista vārdā, nekas ka ne draņķa neputo tas ziepjugabals. Jurim tiks sarkana datorpele ar ziemeļbrieža rūdolfa attēlu, jo Juris ir programmētājs. Ainastante saņems zaļu sedziņu ar rūķīšiem, lai pati izdomā, ko ar to sedziņu darīt.

Milzonīgs apjoms štruntu, ko neviens vesels cilvēks, būdams pie skaidra prāta un apziņas, neiegādātos, pat ja tā būtu nocenota zem pašizmaksas. Tā vienkārši dara, tas ir pieklājīgi, tā ir pieņemts, paliek tīri vai rūgtumiņš sirdī, ja kāds ir aizmirsis.

Nu un komplektā ar to — jau minētā pilnīga infrastruktūras paralīze, kas padara katru Kristīgās Pasaules iemītnieku par šo svētku upuri. Piespiedu kārtā.

Bet smukajai ķīnīzeru meitenei, kas strādā minētajā veikaliņā, vienai rokai nav pirkstu. Un ko zini, varbūt tie palika tur mājās, dzimtajā novadā, jaunatvērtajā fabrīķī, kas pēc Toys'R'Us pasūtījuma apgādā pasauli ar kaut ko tik ārkārtīgi nepieciešamu, sirsnīgu un mīlestības pilnu, kā stikla bumbas, kurās gar plastmasas eglītēm peld sniega imitācija. Un džinglbellz, ja atslēdziņu pagriež.

Bet varbūt ne.