Frīlansēšana, Pt.3: Wherever

(12)

Rudentiņis, sivēns tāds, pieklauvējis pie logiem un durvīm, kā rezultātā Š.lv radošais kolektīvs atkal jau sēžas skolas solā.

Pirmā nodarbība pēc pašpasludinātā brīvlaika, pirms kuras devos uz Direktora Kabinetu, lai šķirtos no banknotēm, kuras iemainīt pret zinību nastas papildinājumiem. Vārds pa vārdam ar lāga zēnu Miroslavu, un atzinos, ka vēl uz gadu esmu pagarinājis īres līgumu, tātad vēl gadu te mitināšos. Tālāk? Tālāk redzēs, varbūt paliekam vēl, varbūt atgriežamies (tpu tpu tpu, dies'pas') dzimtenē, varbūt dodamies kur citur. Uz Albāniju, Spāniju, Slovēniju, you name it.

Ehhhh, novilka lāga zēns Miroslavs. Man jūsu dzīvesveidu.

————

Tā kā rīt 9:00 nevienā birojā nav jābūt un Megalapas kods ap šo stundu pamazām jau sāk šilierēties, atkorķēju alu un atminējos laikus, kad dienu no dienas lecu kājās, izdzirdējis līksmos modinātāja treļļus, strauji ielēju organismā trieciendevu kafijas un metos uz biroju iedarbināt virpu, ātri apzināt jaunāko ziņās un virpošanas sasniegumu frontē, un ķerties pie darba.

«Pēc stundas sapulce», dīvāns atpūtas stūrītī, sekretārīte nes kafij'stasi, projektu vadītāju kreatīvs priekšā un aizmugurē, stunda pusdienlaika — tās tolaik likās neatņemamas banknošu pelnīšanas sastāvdaļas. Vellos, I mean — ko tas nozīmē, ka mums birojā nav kopētāja (pildspalvu turētāja ar betmena attēlu / vietējās telefona centrāles / tāfeles ar trīs krāsu marķieriem / silto čībiņu ar rozā truša austiņām)?

Un kas to būtu domājis, ka normālai, produktīvai strādāšanai vienai personai ir vajadzīgs viens ar pusi datoru, viens tīkla vads, viens pāris roku, viens — acu, kā arī pildījums galvaskausam. Nu un uzpīpēt. Viss, draugi un radi, viss, ar to pietiek, pārējais ir ekstras, bonusi un navaroti, kā piemēram uz mani ļauni mirkšķinošais tīkla disks kaktiņā. Vai kafijas automāts, kura mums nav.

Taču — ak, pārsteigums! — pat ja tev, brīvlaistam proletārietim, tas viss ir tapis skaidrs, vēl ir jārēķinās ar tādu neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kā Pacients. Pacientam, uzzinot, ka neatrodies LR jurisdikcijā un fiziskajā valsts teritorijā, nekavējoties iestājas stresa pazīmes. Aiaiaia, teic, kā tad mēs varēsim sadarboties, klātienē netikušies. Nu un ko man tagad — fotogrāfiju savu aizsūtīt? Palīdzēs? Ūbertechnoloģijas, kā jau allažīt, ir visapkārt; e-pasts, telefons, kurš mūsdienās, starp citu, ir tāds шайтан - ящик, ka pat uz sarunu biedru ekrānā skatīties var. Ja gribas dzīvu diskusiju uzsākt — tak lūgtum, ICQ pieejams. Kauns atzīties, bet pat Skype uz komputātora stāv uzinstalēts, tā arī nesaprotu, ko pasaule bija nogrēkojusies, lai šo brīnumu pār savu galvu izpelnītos. Un še tev, izrādās! Viss ir labi, viss kārtībā, savu domu izklāstīt var, manu viedokli uzklausīt var, nekāda nelaime nav notikusi.

Es saprotu, cilvēks tikko nežēlīgajā biznesa pasaulē meties, Logo un Māj'slapu par sūri, grūti krāto bankā aizņemto naudiņu tagad pasūtījis. Satraukts viss, kā jauna meita, pirms dodas pie Jānīša no 3. sola, lai kopā mājasdarbus pildītu. Un šķiet, ka obligāti vajag satikties un parunāties, no tā visiem paliks labāk un visi taps gudrāki, plus vēl gandarījums teju vai kā izlasot sludinājumu par konkurenta bankrotu.

Tad lūk, šis ir, manuprāt, viens no lielākajiem frīlansēšanas ieguvumiem: iespēja izvairīties no Sapulcēm.

Sapulces — tas ir viens tāds ārpuszemes fenomens no Menedžeru planētas, kas sākotnēji iecerēts, lai veidotu domu apmaiņu, kompromisu rašanu un jaunu ideju ģenerēšanu. Vismaz gudrās MBA grāmatās. Realitātē tās izpaužas kā jaunizceptā priekšnieka monologs, kas, paralēli pašsaprotamām lietām, ļauj uzzināt arī pikantus faktus no viņa jūrascūciņu dzīves, šo-to par globālās krīzes ietekmi uz starptautiskajiem ābolu biezeņa pārvadājumiem un, ja paveicas, aptuvenas vēlmes izveidojamā produkta sakarā. Sapulces rezultātā papīrs ir noķēpāts ar ātriem uzmetumiem projektam, ko varēja izgatavot, tā vietā lai nīktu konferenču zālē (tā mūsdienās sauc telpu, kurā ir galds ar vairāk kā 3 krēsliem), īsām, necenzētu leksiku saturošām piezīmēm par notiekošo, kā arī apmēram pusi lapas A5 formāta blociņā ar informāciju, ko varēja vienkārši atsūtīt e-pastā.

Kas ļoti interesanti — pasarg' dies' tev ienāks prātā šīs trīs stundas (1/2h turp, 1/2h gaidot, kamēr kāds svarīgs dalībnieks turp, tikai no tālāka punkta, 1h garlaicības, 1/2h atvadu, 1/2h atpakaļ), lūk, pasarg' dies' tev ienāks prātā šīs trīs stundas pierēķināt pie projekta tāmes. Pasūtītājs allaž pilnā nopietnībā uzskata, ka šāda saviesīga pasēdēšana ir tikai un vienīgi izpildītāja interesēs, nekā citādi.

— Man šķiet, ka tēraudlējumu noieta veicināšanai ir nepieciešams, lai weblapā šeit migājas, tur hujārījas, un fonā skan mana mīļākā dziesmiņa no ansambļa dakota.

— Atvainojiet, es mēģināšu oponēt, jo...

— Nu labi, es, protams, neuzstāju, taču manuprāt vajag. Padomāsim par to, nākamnedēļ satiksimies un izdiskutēsim.

Taču skarbā patiesība ir tāda, ka šo klātienes sarunu lietderības koeficients ir stipri zem iedaļām, kas saskatāmas ar neapbruņotu aci. Ja pacients padomātu, pacients saprastu, ka nav nekādas starpības, vai viņa algotais proletārietis mīt Pērnavas vai Voskoveca ielā. Un, kas stipri priecē patreizējā situācijā, — ārkārtīgi viegli un veikli tie klienti, kam ir svarīgi rīkot Sapulces, Tikšanās un citas orģijas, atsijājas no pārējiem. Un iestājas miers un kārtība, jo pamatojums "170 lati pie projekta cenas un es būšu rīt pēcpusdienā, bet labāk jau — jūs pie manis" ir iedarbīgs. Arguments "man ir daudz darba, uz šo sapulci es zaudēšu trīs stundas, vai mēs to nevaram izrunāt pa mailiem vai telefonu" — nez kādēļ ne.

Taču novirzījos no galvenā. Sapulces, tikšanās, furšeti ar vecu vīnu, pūdētu siļķi un sapelējušiem sieriem — tam var tikt pāri, tas vienkārši tikai kaitina. Nu apmēram tā, it kā jums būtu piespiedu kārtā jālasa Blogera viedoklis par iPhone vai uz paģirām, kad tā jau sūdīgi, jāskatās latviešu pusmetrāžas kinošedevrs Tristans un Izolde. Frīlancēšanas labums ir apstāklī, ka jūs varat atrasties jebkur, kur vien ienāk prātā. Nevis piemeklēt dzīvokli tuvāk darbam, nevis piemeklēt darbu tuvāk mājām, bet darbavietu allažīt stiept sev līdzi, un beidzot izbaudīt likumdošanā norādītās tiesības uz pārvietošanās brīvību.

Planētas zeme, uz kuras jūs esat īslaicīgi novietoti, laukums ir ~500 miljoni kvadrātkilometru. No tiem 150 miljoni — sauszemes. Sauciet mani par antipatriotu, nodevēju, Kangaru trešajā paaudzē, un vēl neaizmirstiet, projām ejot, bruņurupucītim iespert, taču es neizjūtu pienākumu visu savu mūžu nodzīvot 65tūkstoš kvadrātos tikai tāpēc, ka ir jāvirpo, lai sev dienišķo rāceni iegādātu, bet Buržujam — nopelnītu kārtējo līzinga maksājumu viņa poršam kajēnam, ko noparkot invalīdu stāvvietā.

Svarīga ir paša dzīve. Sešsimt tūkstoši stundu, no kurām jau atkal trīs paiet, sanāksmju zālē ar nopietnu seju grafiski attēlojot abstraktas sekundārās dzimumpazīmes savā blociņā. Pārējais ir nianses.