Septiņas lidostas, Pt.2: Venēcija

(6)

Pilsētu Venēciju apmeklēt viennozīmīgi ir vērts. Jo kopumā visa Rietumeiropas ikdiena nogurdina un vienveidīga kļūst, bet šitentāda mini sala, kanāli un arChitektūra kā labākajos Kubas aristokrātu namos — ne katrā olainē atradīsi.

Atšķirībā no mūžsenās Romas, šeit mums beidzot tika izsniegtas atslēgas no pagalam zimpātiska dzīvoklīša sensenā namiņā. Tāda te, lūk.

Lai vēl pakaitinātu nabaga cilvēkus, miteklītis izvietots pavisam netālu no tirgus.

Un tirgus... augļi, gaļa, zivtiņas, ehhh...

Par pašu Venēciju runājot, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tur ieviests šitentas piedūriens ar kanāliem. Vei, pilsētas būvēšanas procesā viņiem kaut kā īsti līdz galam nepadevās plānošanas štelles: lielākā daļa ielu nekur īsti neved, sašaurinās, līdz apsīkst pavisam, vai vienkārši atduras mājas sienā. Tāpēc, lai kaut kur nokļūtu, nākas vien kāpt ūdenī, ja protams nekārojas pusi dienas pavadīt maldoties.

Lūk, runājot par būvēšanu. Ja man kādreiz būs dilemma starp tadžiku vai itāļu celtniekiem, izvēle viennozīmīgi kritīs uz tadžikiem, jo karstasinīgajiem dienvidu fašistiem ar to lietu nu pagalam nevedās. Pizas tornis nebūt nav nekāds ūnikums, to tikai, visticamāk, pirmo pamanīja. Realitāte ir tāda, ka taisnu torni uzbūvēt viņiem vienkārši nesanāk, nezinu, kas tās par īpatnībām.

Tāpat varu nekavējoties aplauzt romantisku ceļinieku, kurš uztrausies Marka laukuma zvanu tornī un apcerīgi raugās zvaigznēs, iztēlojoties, kā pirms viņa te vecais Galilejs stāvējis. Ne draņķa, ceļotāj, nekāds Galilejs tur nav stāvējis, jo lieta bija sekojoša. Kādus 100 gadus atpakaļ tinteszivju andelmanis Serdžio devās mājās no copes un, laukumu šķērsodams, pamanīja, ka tornī ir plaisa. Kādu laiku stāvēja, muti pavēris, brīnījās, bet tad attapās, ka jābrīdina par šo ahtungu ciempadomes priekšsēdētājs.

Nākamajā dienā laukumā savācās visa ciempadome, stāvēja mutes pavēruši un brīnījās, līdz attapās, ka plaisa paliek lielāka, sakarā ar ko nekavējoties sasauca Sēdi un pieņēma Rezolūciju torņa atbalstam. Nelaime vien tajā, ka vajadzēja pāris dienas, lai plaisa jau būtu līdz pašam zvanam un vakarā šis cēlais arhitektūras piemineklis vienkārši sabruka к едреной матери, atstājot aiz sevis kārtīgu, simetrisku gruvešu čupiņu.

Ciempadome nekavējoties savācās uz nākamo sēdi un pieņēma rezolūciju torni uzbūvēt atkal, lai gan ja jūs jautātu manu subjektīvo viedokli, iespējams, ka tā tomēr darīt nevajadzēja.

Anyway, mazliet aizrāvos. Venēcija, tātad.

Pēc gadu desmitiem baložu kultivēšanas, ciempadome ir piepeši mainījusi nostāju un šie nabaga putniņi tiek pasniegti kā naidīgi monstri, kuriem ēst ni un ni nedot.

Soli uzskatu par nesaprātīgu, jo baloži ilgi bez ēdiena nedzīvos vis. Un ar šādu attieksmi — nav grūti iedomāties, ko tieši viņi izvēlēsies par upuri savām asiņainajām atriebības dzīrēm. Ar šitiem vajag pa labam, ja kāds netic, ir smuka dokumentālā filma, Hičkoks tur režisors.

Noziedzības Venēcijā teju neesot, nu ja neskaita kabatzagļus, kas itin visur ir teju 3 uz katru tūristu. Visi tādi labi un kārtīgi, kam ticu, jo pat niggas ir nolaidušies tik tālu, ka nevis grūž pa vārtrūmēm zāli, bet andelē uz tilta Ķīnā ražotas somiņas.

Kopiespaida un tēla pucēšanai, ciempadome ir nākusi klajā ar iniciatīvu «Turēsim pilsētu tīru».

Lai padarītu kampaņu efektīvāku, pilsētas ielās un stratēģiski svarīgākajos objektos, paralēli šiem plakātiem, izvietotas arī vismaz 8 miskastes. Tā ka principā pusi pilsētā pavadītā laika tu vari staigāt ar benčiku un tukšu ūdens pudeļu kolekciju rokās, tādējādi turēdams Venēciju tīru, jā.

Tāpat pilsētā ir arī Publiskā Tualete. Uz šo municipālās nozīmes objektu norādes atrodamas visos Venēcijas kaktos, uz bruģa ir salīmētas novelcenītes, un nepaiet ne 20 minūtes, kad TAS ir sasniegts. Tiesa gan, jāiziet ir laicīgi, lai paspētu pirms 7iem vakarā. Jo 7-os vakarā to slēdz.

Par godu Objektam, pat ielu nav paslinkojuši pārdēvēt.

Kā jau zināms, trafiks Venēcijā notiek tikai pa ūdeni. Auto satiksme apstājas jau pie stacijas / autoostas un tālāk automobiļu nav vispār. Un tā, ka vispār, nevis tā, ka nē, bet ja ir caurlaide, tad drīkst. Pa šķidrumu pārvietojas autobusi, policija, ātrie, pasts, you name it. Nepaspēju sakrāt bildīti ar ugunsdzēsējiem.

Autobusa pietura.

Tas, ar kādu eleganci šoperīšiem izdodas pussarūsējušās tupeles pieparkot pieturās, ir vienkārši apbrīnojami. Gluži kā tas, ka krustojumos neredz avārijas, jo simpātiska doņja mierīgu sirdi ar vienu roku stūrē, paralēli jautri triecot pa telefonu.

Bet otrās dienas vakarā arī šis krāšņums jau sāk piegriezties. Tāpēc tiek kāpts 41. autobusā, ar kuru apbraukts apkārt salai, lai secinātu, ka viss ir gerai, arī tur ir nolaisti fabrīķi un jaunie rajoni, kā arī dotos uz netālu esošo Murano.

Murano salas iedzīvotāji, visi kā viens, ir nodarbināti stikla pūšanā. Stikla štruntiņu veikalu tur ir vairāk, kā visā pārējā Rietumeiropā kopā ņemtā. Lepni par sevi, skarbie, taču mākslinieciskie murānieši ir savai nodarbei pat uzstādījuši monumentu.

Iziet murānietis no rīta uz ielas, ij teju jau būtu gatavs blakus kabakā par pārdesmit eiro vienus 100 gramus Spirdzinošā izdzert, kā pamana objektu — un attopas, ka jāiet tak stikls pūst.

Būtībā gan, šis objekts arī ir vienīgais, ka Murano atšķir no pašas Venēcijas. Viss pārējais izskatās pilnīgi identiski.

Atgriežoties uz lielās salas, nevar nepieminēt bareljefus, kas rotā katedrāli Marka laukumā. Paviršs vērotājs, iespējams, nebūs pamanījis mīlestības un traģiskuma pilnos sižetus, kas norisinās turpat, acu priekšā.

Teiciens «Ka tevi aiz kājas» ir nācis no itāļiem, tagad es to zinu pagalam droši.

Sen biju par to domājis, kā izrādās — ne es vienīgais. Ļoti, līdz pat banalitātei vienkārša sistēma, kā savaldīt jebkuru bērnu un būt drošam, ka tas neaizskries kādā sev vien zināmā virzienā — vienkārši piesiet striķī. Šis gan arī izskatījās pēc tāda, ko savādāk nesavaldīt, tur bildē redzēt nevar, bet otra roka tēvam ir jau salauzta.

Cenas, kā jau tūrisma mekā, tādā pat kosmosā, kā Romā. Lūk mūsu izšķērdīgas bakhanālijas sekas prastā sētsmales krodziņā. 10 eiro. Tajā mazākajā glāzītē bija ūdens ar piparmētru aromātu.

Alutiņis veikalā Billa no 1.5 līdz 2 un vairāk unificētajām eironaudiņām. Pica Calzone un ēdiens un pāris padzērieni krastmalas restorānā uz lepniem plastmasas krēsliem — 40e. Un tādā garā.

Pie kam šādā te krastmalas pašpasludinātajā Restorānā ieturēties — tas, kā senie romieši teiktu, non penis lupus est! Tā kā pusstundiņa jāuzgaida, lai tiktu pie dzīvokļa atslēgām, kāreiz vienā tādā piemetamies. Obers klāt, sāk vicināties ar ēdienkartēm, viss smaidīgs kā indiešu disko dejotājs. Pie paziņojuma, ka mēs te nevis uz kaloriju festivālu, bet tā, piesēst, kādu dzērienu izlietot, nekavējoties sadrūma un paziņoja, ka mums būšot jāiet projām. Jo tas esot Restorāns.

Nu labi, хрен с тобой, ēdīs ar, rādi redzēt. Pēc ēdienkartes analīzes un mazākā ļaunuma atrašanas bakstam ar pirkstu lapiņā, mums šito, garson!, lūdzu. Nē, ot, izrādās, tā kā viņam te ir Restorāns, tad tagad viņš pieņemšot dzērienu pasūtījumu. Nerunājiet par ēdienu, nē, viņš neko no tā nedzird. Viņš atnāks pēc pāris minūtēm un tad drīkstēs. Lielāka mēroga выпендрёжь savā mūžā novērojis neesmu.

Tā lūk, īsumā, ar to itāļu zemi. Aizbraukt var, bet gatavojieties uz ļaunāko. Lai pēc tam patīkams pārsteigums, jo smuki jau siltā vakarā uztaisīt mājās kafijas krūzi, izmakarēt no ledusskapja vīna pudeli, un nokāpt kanālmalā padirnēt, laivu trafiku vērojot. Smuki bez gala, jā gan. Pirmās pāris dienas...