Urbānsaiklinga īpatnības

(2)

Jā, starp citu, pie nedēļas nogales atkal jau mazliet pamocījām metāla bērīšus un devāmies pētīt velosipēdošanas iespējas gar likteņupi Vltavu. Procesā novērojām zināmas īpatnības velotrašu un mazu industriālo pilsētiņu plānošanā.

Velotrase A2 slinku minēju nogādā uz dažāda mēroga un kvalitātes vietējiem mikrokūrortiņiem. Slinku tālab, ka ceļš ved gar upi, bet upe, cik zināms, kalnā tecēt nemēdz, līdz ar ko ir cerības uz salīdzinoši horizontālu pārbraucienu.

Tak neba nu bez pārsteigumiem. Trase A2 izskatās, sākotnēji, apmēram šādi.

Pēc kāda laiciņa jau šādi.

Līdz beigu beigās, vairāku kilometru garumā, vienkārši šādi.

Papildus asumu piedod apstāklis, ka celiņš dažviet ir rūpīgi nokaisīts ar dažāda kalibra akmeņiem un baļķēniem, bet līdz upei ir ne tikai pāris zāles stiebri pa horizontāli, bet vēl arī labu pāris metru kritiens no apmales.

Pēc nieka 40km, par spīti notiekošajam, izdevās sasniegt plānoto galamērķi - gleznaino lauku mazpilsētiņu Kralupy nad Vltavou.

Kā mazu, gleznainu pilsētiņu mēs šo objektu, protams, bijām skatījuši savām romantiķu gara acīm. Realitātē galamērķis dižojās ar teju 2.5 kvartāliem simpātiskas senlaiku apbūves, nebeidzamiem zoļikiem, izgāztuvēm un funkcionālākām vai mazāk funkcionālām fabrikām. Laimīgā kārtā tūrisma objektā atradās kārtīga padomju laika viesnīca un tieši viens visnotaļ baudāms bārs. Viss bija labi līdz nākamajam rītam.

Nākamais rīts, savukārt, lika atminēties spriedzes filmas, kuru darbība norisinās dažādās apdzīvotās vietās, no kurām tur nevilšus nonākušajiem nav iespējams izkļūt.

Tas, kas kartē izskatījās pēc "tepat līdz upei un tad pa labi", praksē izvērtās sekojoši.

Pirmais ceļš beidzās, taču caur krūmiem, turpat blakus tika pamanīta potenciāli perspektīvāka štrāse. Tā pēc tikpat neilga laika atdūrās vārtos, pie kam bezkaunīgi slēgtos. Nākamais ceļš virzienā "projām" ieveda organizāciju izgāztuvē, pa kuru šeptējās dažāda vecuma un kalibra čigāni rōmi. Nākamais vienkārši atdūrās mežā. Parādījās sajūta, ka te nu reiz ir gadījums, kad vietas plānā pamanītie vietvārdi ir trāpīgāki, kā jebkad.

Tur arī beidzās patīkami horizontālais brauciens. Vienīgā maģistrāle, kas vientuļus ceļotājus bija gatava izvest no augstāko spēku pamestā cauruma, ne tuvu negrasījās laiski ritināties gar krastu, tā vietā piedāvājot atkal jau patīkamu pedāļu griešanu, lai uzdabūtu savus rumpjus kārtējo gaiziņu virsotnēs.

Kad es izaugšu liels, es nopirkšu lielu, lielu buldozeru. Un beidzot nolīdzināšu to viņu nolāpīto republiku, lai tā kaut mazliet kļūst velotūristam draudzīgāka. I pie viena aizbērs to upi ar', lai atkal kādam františekam neienāk prātā būvēt velotaciņu 3 pirkstus no paša ūdens.