Urbānsaiklings

(4)

Tja, tomēr ir viens apstāklis, dēļ kura reizēm(!) liekas, ka dzīve Rīgā ir lietotājam draudzīgāka. Apstāklis ir tāds, ka Rīga ir patīkami plakana. Un pieguļošās teritorijas — tikpat patīkami plakanas.

Vei, pie ceturtdienas nolēmām notestēt iespējas nokļūt savā humanitārās izglītības iestādē ar vellapēdiem, lai, tā teikt, lieki nenoslogotu tramvaju un metro sistēmu. Nākas secināt, ka padsmit veloceliņu sistēma nav panaceja, ja viss šitentas miests ir sabūvēts uz kalniem un pauguriem. Notrausu nostaļģisku asaru par ātrumtrasi gar Arēnu Rīga un turpināju mīt pedāļus, lai uzdabūtu savu rumpi augšup Vinohrados, par mājupceļu vispār smalkjūtīgi paklusēsim.

Taču tas vēl būtu štrunts, treniņa jautājums, utt, utt. Vakar manā sirdī aizsvilās kluss, taču kņudošs naids pret skrituļslidotājiem. Kaut kas cilvēkiem ir licis domāt, ka vārds "veloceliņš" nozīmē "a nu ka braucam visi, kam ir ar ko braukt (aber ja nav — izvedam sunīti pastaigāt)". Kaut kur jau viņiem, protams, ir jāiet skrituļoties, taču rezultāts — trase pilna ar jūzeriem, noekipētiem kā Irbe-kā-mūris, kuri jautri slidinās pa līdz tam prātīgo, joslās nodalīto veloceļu. Kurš ātrāk, kurš lēnāk, kurš stabilāk, kurš — ķer pie sirds un krīt gar zemi aizmugurē kādu izdzirdot. Bet viņus visus apvieno viena raksturīga iezīme: rokas pa gaisu, kājas pa gaisu, gabarīti ne uz mirkli nav precīzi izprotami, trajektorija — zigzags, aizņemtā platība — visa veloceliņa platumā. Katram.

Taču par spīti tam, iesportojām godam, parādījām vietējiem Františekiem, ka kaska un gejiskas ūziņas nevienu par velobraucēju nepadara, jāmāk arī mīties un kopumā izbrauciens atstāja pozitīvu iespaidu. Ja neskaita to, ka uz skolu ar velo tomēr nebraukāsim, ne ne.