Мой бедный Марат

(2)

4. aprīlis iezīmēsies personīgajā vēsturē ar kultūršoka devu. Kā nu gadījies kā ne, svētdienas kultūras programma nobīdījās uz nedēļas vidu, šoreiz izpaužoties kā visnotaļ krutā Mossoveta teātra viesisrāde ar visnotaļ glaunīgo Arbuzova «Mans nabaga Marats».

Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal nācās apmeklēt Dailes teātri. Iespējams pirmo reizi mūžā — praktiski tikai ar krievu publiku.

Publika zālē sapulcējās visdažādākā, ar plašu gaumes un interešu spektru. Par to droši varēja spriest pēc jūzeru izvēlētajām mobilo telefonu melodijām, kas variēja no klasiskā Nokia tune līdz avangardiskai polifonijai un atskanēja vismaz katras desmit minūtes.

Daži nieka minūtes laikā paspēja izraut aparātu un apklusināt to. Daži vēl nebija attapuši sarkanās podziņas burvību un cerēja uz zvanītāja pacietību. Daži parunājās tur pat zālē, viņuprāt — klusām. Daži "izgāja no zāles" (nostājās turpat, pie atvērtām durvīm) un parunājās normāli.

Lielai daļai apmeklētāju, acīmredzot, teātris ir vienīgā vieta, kur satikties un pārrunāt jaunumus. Čalas nenorima ne uz mirkli.

Izrādes koncepcija sevī ietvēra gaismu nodzišanu pēc katras ainas — piekārtot skatuvi, pārģērbties, utt. Ikreiz nodziestot gaismai, zālē skanēja aplausi. Var jau būt, ka tā ir pieņemts, bet man no malas likās, ka es šajos aplausos sadzirdu tādu kā cerību, a la "nu varbūt beidzam"?

Šo sajūtu pastiprināja fakts, ka pusstundu pirms beigām sākās viļņveidīga zāles pamešana, kas vainagojās ar tanti, kura iesprūda. Kura pilnīgi naturāli mums acu priekšā iesprūda un vismaz pusminūti nonstopā izpildīja Moonwalk ne sliktāk pa pašu Džeksonu, tādējādi izrādes dramatiskajā finālā liekot līt patiesām un sirsnīgām asarām.

No smiekliem.

Vārdu sakot, publikas vērošana izvērtās iespaidīgāka par pašu izrādi. Par kuru īsumā var teikt — piedodiet, bet JRT bija galvastiesu augstāks. Sievišķis kaut kāds histērisks, žestikulēja tā, ka až bail par dekorācijām sametās, pīkstēja, īdēja, kunkstēja, staipījās un krita uz nerviem. Ļeonidiks kaut kāds pavisam neizturēts un nezinātājam tā arī varētu netapt skaidrs, kas viņš par cilvēku un kur tad finālā tā drāma parādās.

Nē nē, ne tā ka slikti. Vienkārši ne-tik-labi.

Bet interesanti.