Sons of Scotland

(11)

Nu re nu, kā smejies, vēl viens ķeksītis pasaules kartē ir ievilkts — brašo un drosmīgo svārciņvalkātāju zeme ir apmeklēta. Kā gāja, kā tur Glāzgovā izskatās? Klik uz "lasīttālāk" un es jums visu izstāstīšu, jā gan!


Tātad īsumā — neņemšos vēl spriest par visu Skotiju (ne publiski, lai gan pašam viedoklis jau ir), taču iespaids ir viennozīmīgs — tāds liels Lielbritānijas zoļiks. Cilvēki tādi vienkārši un saprāta un gaumes neizvagoti, jo katram skotam savā mūžā ir jāizdara trīs lietas: jānoskuj mati, jāiepērk svārciņi un... jāuzvelk izejamais treniņtērps. Nu labi, pārspīlēju, bet kopiespaids tik tiešām ir samērā depresīvs, jo īpaši salīdzinot ar Londonu.

Bet nu par visu pēc kārtas. Viss sākās ar to, ka Ryanair reiss, pilnīgi neizprotamā kārtā, nenokavēja. Pat vēl trakāk, pilnīgi neizprotamā kārtā ieradās kādas padsmit minūtes pirms plānotā laika, kas nodzina visu jau uzkrāto stresa devu un ļāva saprast, ka no vietējās Olaines — Prestvikas uz citu vietējo Olaini — Glāzgovu — nokļūsim laicīgi.

Aha, laicīgi it was. Tieši laikā, lai paspētu uz performanci «brašā kalniešu tauta piektdienas vakara atpūtā». Izejot no autoostas, vēlīnu pilsētas viesi sagaida nejēdzīgs troksnis un apdzērušos Skotijas dēlu un meitu bari. Viens kalnietis jau zaudējis saikni ar realitāti un atdusas kaut kur brauktuves malā. Tālāk, pa ielas vidu lēnā riksī pārvietojas procesija: makgregors #1, kurš, bārstīdams sev vien saprotamu mātes leksiku, bēg no makgregora #2, ignorējot pa ielu braucošo trafiku. Makgregors #2, asinīm notašķītu kreklu, streipuļo pakaļ Makgregoram #1 un izraisa avāriju, kuras rezultātā kāds hrenzin cik nevainīgs garāmbraucējs paliek ielas malā ar kūpošu radiatoru. Abiem skarbajiem kalnu varoņiem nedrošā solī seko kāda vietējā daiļava, tērpusies kā lēta Kadagas mauka. (NB.: Šādā tērpā viņa ne ar ko neatšķiras no citām vietējām daiļavām).

Tāds īss ievads skotu izklaides industrijā. Tas gan orgkomiteju neattur no vietējā Ķīnieša apmeklēšanas, kur tiek uztankoti pārtikas krājumi un secināts, ka par spīti uz ielām valdošajam achtungam (ir sajūta, ka alkoholiķi tiek importēti no blakus teritorijām, jo knapa pusmiljona pilsētā tādus nevarētu savākt tik apjomīgos baros) šmigu pēc pusnakts nekur iegādāties nav iespējams. Šaize, bet tā kā pēc .lv laika pulkstenis jau tuvojas 4-iem, šis fakts tiek atzīmēts tik vien kā ar īsu un bezkaislīgu «нуинах».

No rīta, kā jau var nojaust, pār pilsētu klājas pēc viegla peregara vēdījoša un saldi miegaina migla, kuras apņemti tad arī dodamies iekarot šo, savulaik trešo lielāko, mutuļojošās Klaida upes krastos dusošo Eiropas dižpilsētu.

Ojmamočki! Sabūvējušies kā nu mācēdami. Acīmredzams iespaids, ka brašuļi ir noskatījuši, ka vei Londonā šitā miksē jauno un veco architektūru un izskatās OK, tad nu mēs ar ņemsimies tā darīt. Sanāca — nu kā parasti. Viss prātam neaptveramā eklektiskā putrā ar samērā drūmu pēcgaršu.

Pozitīva pārmaiņa un viens no glaunākajiem objektiem šai miestā ir centrālā stacija, par kuras klātbūtni nezinošs garāmgājējs pat nenojauš. Jo kurš gan būtu domājis, ka apskrituša un pasena daudzstāvu nama fasāde sevī slēpj ko šādu?



Sajūta samērā jocīga. Paskaties pa kreisi — tur viesnīca, veikals, dzīvojamais nams bezmaz vai...



Paskaties pa labi — vilcienu saraksti un, kas loģiski, arī paši vilcieni.



Par šito respect, malači.

Principā, lielākā dienas daļa tiek pavadīta klenderējot gar upi un tai piegulošajām teritorijām, brīnoties, kā gan tas nākas, ka pilnīgi neko vērienīgu pamanīt neizdodas. Ir, protams, savs rātslaukums, tipa var, ja tiešam grib...



Kā jau katrā sevi cienošā "gribam būt vareni" tipa pilsētā, arī šeit atrodama sava maza triumfa arciņa ar savu obelisku parka centrā.



Obeliskam uz sāniem, lieliem burtiem, rakstīts «Copenhagen». Go figure...

Tā nu pret pēcpusdienu orgkomitejas galvā nostiprinās plāns, ka šeit pietiek un ir jāmēģina nākošajā dienā, gaismai svīstot, nokļūt turpat netālu esošajā Edinburgā, kas sola kaut jel kādu vēstures dvesmu un kaut ko atcerēšanās vērtu. Šo gaišo ideju aplauž vilcienu saraksts — neviens mūs tādā rīta nestundā nevedīs. Un varbūt labi ka tā, jo rezultātā parādījās doma doties gar upi projām no centra un aplūkot, kas tad ir tie pāris objekti, kas apzīmēti kā bezpersoniski aplīši pilsētas kartē.

Un ar to, kā izrādās, vajadzēja sākt. Pirmais pieturas punkts — Millenium bridge (johaidī, nu kā tad tā, ka Londonā būs savs Millenium Bridge un mums nea?), ar pieguļošajiem objektiem — konferences centru (Sidnejas opera mērogā 1:43 ;)) un zinātnes muzeju, vai kā nu to duru sauca. Apmeklēts netika.

Turpat blakus atrodams arī viens no Glāzgoviešu lepnumiem: krokodila Genas memoriāls patiesi iespaidīgos izmēros. (Vēlāk, pilsētas muzejā, skatījām bildi, kā šī поебень bez stresa pārvieto veselu lokomotīvi)



Un tas, protams, izrādās tikai sākums. Izejot caur nejēgā garu stiklā un metālā veidotu cīsiņu — gājēju tuneli un vēl mazliet pamaldoties pa vietējiem rajoniem, Shulcs.lv radošās grupas pārstāvji piepeši uzdūrās kam tādam, kas, principā, arī tika meklēts. Kalns, parks pa perimetru, kalna galā pils da torņi... Naudas gan, acīmredzot, skotiem mazāk kā lepnuma, tāpēc uz tādu ekstru kā šī objekta izgaismošana, cerēt nav ko. Bet tumsiņā izskatās apmēram šādi.



Pēc tam, noorientējoties pēc kartes, azimuta un visām 6 maņām, izrādās, ka viss šis krāšņums ir tepat blakus mūsu pieticīgajai viesnīciņai. Bet nav jau arī brīnums, jo pilsētiņa tiešām ir patiesi maziņa.

Tā nu Edinburga tiek atlikta uz kādu citu reizi un arī nākamā diena tiek pavadīta Glāzgovas savdabīgajās ielās.

Kaut kāda neprāta dzīti, apmeklējam vietējo modernās mākslas galeriju. Māksla tiešām moderna; покемонщина страшная. Laikam neesam tik Izsmalcināti Gardēži, lai sajūsminātos par lietām, kuras šķita svarīgas 18 — 20 gadu vecumā. Galerijas pozitīvā iezīme — rūpes par putniem un brīdinājums, ka tos sagaida šķērslis.



Izbaudam vietējās satiksmes īpatnības. Lūk, jūsu uzmanībai, vienkāršs T veida krustojums. Garlaikotie var saskaitīt krustoforus.



Ar kino apmeklējumiem, tā vien šķiet, te viss ir kārtībā; lūk pieticīgais Glāzgovas kinoteātris. Kokakolaplaza iet pienest popkornu.



Pār upi ir tilts. Zem tilta ir vārti. Aiz vārtiem ir autostāvvieta.



Tur tālāk, aiz Kopenhāgenas obeliska (tā arī nav skaidrs, kāpēc tas atrodas Glāzgovā) atrodams People's Palace, kur skatāma traģisma un cilvēcisku ciešanu caurvīta izstāde par brašo kalniešu proletariāta ciešanām XX gadsimtā. Atskatoties vēsturē gribās tikai teikt — pašu nolaidība. Lieks lepnums un spītēšanās nekad ne pie kā laba nav noveduši. Turpat rodams arī viduvējs botāniskais dārzs un samērā pasūdīga kafejnīca.



Prieks, ka pieaugušo izklaides industrija ir nostādīta labā līmenī.



Lai uzsvērtu, acīmredzot, savu dievišķo izcelsmi, makgregori ir ielas malā uzstutējuši eņģeļa figūriņu. Visneglītāko eņģeļa figūriņu, kādu manas acis ir skatījušas. Diemžēl foto nespēj nodot visu šī veidojuma traģismu, patieso pirkstu tuklumu un sejas apātisko trulumu. Taču kaut kas — jā, kaut kas tajā visā ir.



Kopsavilkums

Paēst: vislabāk, kā jau visur, pie ķīnieša. Neatkarīgi no vietas un personāla noplukuma pakāpes, ~5 britu mārciņas būs iespējams iemainīt pret plastmasas kārbiņu, kuras saturs ir ne tikai vellos garšīgs, bet arī augstvērtīgi dzēsīs bada sajūtu 2 personām.

Iedzert: krogi čum un mudž visriņķī un visapkārt. Cenas humānas, ap 2 mārciņām par pinti kāruma. Giness apmēram 2.50, svētdienās lētāk. Veikalos pareizā izvēle, protams, ir «Strongbow» sidrs. Naktī nedod.

Uzpīpēt: западло. Telpās nevar nekur. Šajā sezonā šis apstāklis iepriekšējo punktu padara, principā, nesvarīgu.

Cilvēki: kamēr skaidrā, tikmēr nekādi. Kad sašvilpjas, veido klaunu izbraukuma plenēru; dzert viennozīmīgi neprot. Daiļavas — 50:50 britu Apaļās un skotu Simpātiski Stervozās, jaunieši — Золик два.

Transports: salīdzinoši lēts. Trafiks no lidostas naktī 8 mārciņas, dienā 4.50. Salīdzinot ar Londonas padsmitiem — vairāk kā gerai. Uz autobusu sarakstiem paļauties nevar, tie norāda vairāk tādu kā provizoriski – cerīgo informāciju.

Viesnīcas: cenas saprātīgas. Ir nozīme tēmēt uz 4*, jo vispār tai lietai tiek pieiets samērā vieglprātīgi. (Numuriņa apsildīšana — iemītnieku ziņā, utt).

Vai vērts braukt? Grūti teikt. Principā ir OK pāris dienu atslodzei. Nekā parāk nosodāma, nekā pārlieku ievērības cienīga. Par spīti visam tikko lasītajam, kopiespaids nebija slikts un Edinburga viennozīmīgi ir tuvākās nākotnes plānos.