Kā aizbraukt uz Parīzi Pt.2: Diena #1

(11)

Luvra

Ir pirmās dienas Parīzē rīts un pār roboto pilsētas jumtu horizontu lec saule.

Skan skaisti, ne? Ha, kas tev deva; kārtīgi izgulējušies pēc 2 dienu negulēšanas un maratona, secinam, ka pār roboto pilsētas jumtu horizontu pakšķina krietnas un lietotājam nedraudzīgas lietus lāses. Debesis apmākušās kā miglainajā Albionā un nekas nevilina doties ārā.


Bet nu ne jau uz dzīvi te pārvākušies, diemžēl, esam, tāpēc jāauj kājas, jāstūkā somā lietussargs un jādodas skatītes Krāšņumu. Un kur gan vēl būtu pateicīgāka vieta zem jumta un siltumā, ja ne Luvra.

Tāpēc ekspedīcija apņēmīgi iziet ielās un dodas pētīt šo pasaules daiļrades perēkli.

Ir lietotāji, kas sūdzas, ka lai nokļūtu šamajā pilī, viss esot ellīgi sarežģīti un jāstāv milzu rindās. Uzreiz redzams, ka šie lietotāji nav kvalitatīvi dzīvojuši padomijā. Nekā sarežģīta tur nav; sākumā 10 minūšu mērcēšanās rindā, pirms, pēc somas rentgena, tevi ielaiž piramīdā, un tad nieka 20 minūtes, lai tiktu pie biļetēm. Nu kas tas ir? Tas jums nav gastronomā pēc vistām stāvēt, ar tantēm kaujoties.

Luvru apmeklēt ir vērts. Ir vērts, lai papriecātos, kā modernais var sadzīvot ar senatnīgo interjeros, lai papriecātos, cik krāšņi un eleganti tur izskatās.

Luvru apmeklēt, savukārt, nav vērts. Nav, ja jūs neinteresējaties par kaut ko konkrētu, nerakstat diplomdarbu par konkrēta perioda flāmu gleznotājiem vai grieķu skulptūrām. Visu tāpat sava mūža laikā neapskatīsiet, savukārt jau zināmus darbus jau esat redzējuši.

Taču tur var ļoti eleganti patverties no lietus. Vajag tikai izdomāt, vai tas ir 5 Ls vērts.

Tā kā kājas, lai cik vieglas, tomēr pēc kāda laika vairs nenes, konsīlijs pieņem lēmumu evakuēties no šī Inteliģentu un Mākslas Mīļotāju epicentra un nodoties svarīgākām lietām, piemēram kaloriju uzņemšanai organismā.

[...Šeit vajadzēja sekot īsam aprakstam par ēdienu un alus cenām Parīzē, taču respektējot apstākli, ka šo tekstu varētu lasīt arī Dāmas, es atļāvos to izcenzēt...]

Notre Dame

Ja nebūtu dažāda kalibra un kvalitātes literāro autoru, lietotājam būtu daudz sarežģītāk uzzināt, kādus tad Objektus apmeklēt Parīzē. Tagad – tagad viss ir skaidrs. Paldies večukam Igo, mēs zinām, ka ja cilvēks nav redzējis Dievmātes katedrāli, viņa turpmākā dzīve pārtop nožēlojamā profānā eksistencē. Tas Šulcs.lv radošajam kolektīvam, savukārt, nav vajadzīgs, tāpēc prom uz salu, lai vairotu garīgumu sevī.

Pati katedrāle nekādu satriecošu iespaidu neatstāj. Nu nekādīgi. Taču tam, un tas attiecas arī uz pārējiem Objektiem, pie vainas varētu būt pašas pilsētas monstrozie apmēri – viss Diženais un Krāšņais tur iekļaujas organiski un kā pats par sevi saprotams. Apstaigājam, izstaigājam, izpētam, protams. Ko vajag – vajag. Iegriežamies baznīcas vērtslietu glabātuvē, kur acis žilbst no zelta, dārgakmeņiem un vēl kā tik ne. Achtung! Tā ir tā pati baznīca, pie kuras izejas divas mūķenes mēģina no mums iekasīt ziedojumus. Es personīgi to uzskatu par līdz šim vēl neredzētu bezkaunību.

Kur kļūdījās Sīla

Ja jau tiek apstaigātas literārā mantojuma takas, tad ceļam jāved arī, protams, pa Dena Brauna vēstījumā ietvertajām vietām.

Labi, samelojos. Patiesībā izrādījās, ka turpat netālu, aiz St. Germain, apmeklējama St. Sulpice baznīciņa. Vismaz pēc lasītā bija iespaids par „baznīciņu”. Aha, tautieši! Šitentas veidojums pārspēj jebko no gaidītā, gan izmēru gan izskata, gan satura ziņā. Pēc šoka devas dodamies iekšā, atmaskot kārtējos Brauna kunga melus. (Tas tak modē, neiesim jau atpalikt).

Urā! Rozes līnija iraid gan un ar visu obelisku. Tas skaisti. Taču balkoniņa, no kura nelaiķa mūķene būtu varējusi vērot albīnā čuģika ņemtni – atvainojiet un piedodiet. Nu nekādīgi. Aber par to kaktu, kur Hovarda k-gs bija nabaga tuvredzīgo (nu bet kā savādāk?) albīnu aizdzinis, atļausimies vispābā smalkjūtīgi paklusēt.

Taču laikam nomaldījos no tēmas. Tēmu gribēju paturpināt ar faktu, ka St. Germain rajons ir trakoti jo trakoti omulīgs, tikai sasodīti tālu no visa veida civilizācijas centriem. Vismaz ejot kājām, kā mēs to sākotnēji darījām. Ja kabatā būtu Miljons Eiro, labprāt visu dienu/vakaru pavadītu tur, lēni malkojot als. (ātri nedrīkst, jo tad arī ar Miljonu Eiro nepietiktu)

Taču gurums ņem virsroku un brigāde atgriežas štābā, atpūtināt ekstremitātes, aizbāzt muti vēderam un visādi citādi celt dzīves kvalitāti.

Arka #1

Taču miera nav un ap astoņiem, par spīti lietavām, atkal dodamies šturmēt ielas. Mērķa īsti nav, taču kaut kā sagadās uztrāpīt uz Elizejas laukiem. Beidzot parādās sajūta, ka atrodamies patiešām lielpilsētā. Tur nu reiz ir itin viss, sākot ar Virgin Megastore un beidzot ar veikaliem, salīdzinot ar kuriem Cartier izskatās pēc second hand dzintara krellīšu tirgotājiem. Jāatzīst, ka mani lielpilsētas ir fascinējušas vienmēr, tāpēc nupat vairs netraucē ne lietus ne dzestrums. Nav tikai skaidrs, kur lietotāji tur saskata romantikas elementus.

Neliela atkāpe: Man vispār nav skaidrs, kur lietotāji saskata Parīzē kaut kādus paaugstinātas romantikas elementus. Nu piedodiet un atvainojiet, bet pilsēta kā pilsēta; skaista un liela bez gala, tak neko pavasarīgi dūdojošu tur saskatīt neizdevās, ni un ni. Jo īpaši tāda mēroga brīvības ielas malā.

Bet nu labi, tas lai paliek lietotāju ziņā. Mēs, savukārt, nolienam zem triumfa arkas nopīpāt pa cigaretei, lai savā veidā atdotu godu un radītu savu, nelielu, mūžīgās uguns parodiju un pamazām dodamies atpakaļ. Vēls, tumšs, gurums, slapjums.

Mums. Bet ne veselai kaudzei trakojošu futbola fanu. Ielās darās pilnīgs P., tiek vicināti sākotnēji neidentificējami karogi, gaudo auto taures un pilsoņi.

Izrādās, Portugāles pilsoņi ir spārdījuši pa bumbu labāk, nekā kādas neidentificētas valsts pilsoņi un tādējādi kaut ko uzvarējuši.

Prieks par viņiem. Taču mīļā miera labad atpakaļ dodamies pa sānieliņām – nelieliem mūsu Valdemāra ielas izmēra bulvārīšiem, kur klusi, mierīgi.

Enerģijas pietiek vēl vannai, krievu TV ieslēgšanai, sidra atkorķēšanai, un iestājas pilnīgs blackout.