Kā aizbraukt uz Parīzi. Pt.1: Turpceļš

(16)

Lai arī sākumā biju skepses pilns par šo braucienu un tā vien izskatījās, ka dabas māte visiem spēkiem mēģina mūs atrunāt, tomēr Parīzē, kā jau var nojaust, nokļuvām. Un nokļuvām arī atpakaļ.

Un tā kā visu atcerēties un vēl pierakstīt – tas nav viegls darbs, raudzīšu atskaiti izsniegt pa porcijām. Pirmā daļa – turpceļš.


There’s a bomb on the floor

Viss sākās lidostā.

Nē, viss sākās jau pirms tam, bet par to es jau stāstīju. Tātad, viss sākās lidostā, kur Jollkas somā tika detektēts Ārkārtīgi Bīstams Priekšmets. Vismaz tāds tas izskatījās ekrānā, dabā mums nebija ne mazākā priekšstata par šī priekšmeta identitāti. Режущее – колящее esot. Vēl mazliet somas analīzes, un izrādās, ka man ir jāšķiras no sava universālā veloatslēgu komplekta. Pukt! un šis saimniecībā noderīgais devaiss pievienojas kastītē, blakus dažādu izmēru šķērēm, plaukstas garuma naža asmenim un citām prātam neaptveramām lietām.

Ibo skrūvgriezis.

Security first.

Bet nu labi, nav mirstamā kaite. Dodamies uz bōrding gāti, lai realizētu savu pa minūtēm saplānoto braucienu: 23:40 ierašanās iekš Frankfurt-Hahn, 00:30 – pēdējais autobuss uz Ķelni, no rīta – īpaši cinisks uzbrukums Die Bahn kasēm.

Plāns, protams, nav peļams, taču tā ceļā nostājas убойная сила: divu blondīņu kombinācija. Viena dura, kas papūlējusies 2x piereģistrēties lidojumam, un otra dura, kas abas šīs reizes lēdiju piereģistrējusi.

Kā tas izpaužas dabā? Tas izpaužas tā, ka lidmašīna stundu stāv un gaida, kad pasažieru saraksts sakritīs ar reālo pasažieru skaitu. Sarakstā ir par vienu jūzeri vairāk. Besis. Bet no otras puses, lidaparāta kapteiņa vārdos ir kaut kāda taisnība: ja kāds pilsonis ir nodevis savu bagāžu, bet pats neatrodas uz borta, tad ir ārkārtīgi nepatīkami ar šo bagāžu celties gaisā. Lai nu būtu, tieciet galā. Galā tika, izraisot 188 pasažieros asinskāru vēlmi nožņaugt 189.

Lieki minēt, ka Hānā top skaidrs – nekāds buss uz Ķelni mums vairs nespīd, vismaz ne ātrāk kā 9-os no rīta. Alternatīvas neiepriecinošas: apmesties viesnīcai līdzīgās telpās Hānā (kritiskais variants), nīkt 7 stundas lidostā (variants līdzīgi kritisks), vai... Vai ko?

... vai kāpt pēdējā busā uz Frankfurti, kas mūs nopietni novirza no maršruta, toties izslēdz iespēju, ka brauciena dalībnieki aiz garlaicības un izbesījuma viens otru nožņaudz jau pašā sākumā.

I jump on a high-speed train...

Hahn – Frankfurt Hbf. Divas stundas miegam līdzīga stāvokļa (kā rezultātā gandrīz izkāpjam iekš Meinz, jo stacija tur neko daudz no Frankfurtes neatšķiras). Gandrīz trīs naktī un mēs esam iekš pilsētas, par kuru, šķiet, jau rakstīju – Nūģu Ciema pašas nomales.

Mamma Mia! Nūģu Ciema Pašā Nomalē, izrādās, dzīvība kūsā un nepārstāj kūsāt līdz pat pašam rītam. Pasākumi, klubi, tauta ielās – nekavējoties rodas ideja, ka šī varētu būt tā vieta, kur lēti atbraukt un patīkamā kolektīvā iejūzāt alu. Objektu pētīšana atkrīt, jo objektu tur nav, bet citādi pilsēta ir pilnīgi reabilitējusies mūsu acīs. Vazājamies pa ielām, lai pēc 5-iem jau būtu iekš stacijas, ieriktēties ICE vilcienā uz Ķelni.

Aplauztne iestājas, kad uzzinam, ka ekspresis konkrētajā dienā nav gaidāms. Pēc stundas būšos IC parastais. 2x ilgāk, mazliet lētāk.

Ha! Nepaiet ne pāris stundas, kad saprotam – šī bija pareizā izvēle. Atšķirībā no ICE, kas savu maršrutu veic pa rūpīgi norobežotu ātrumtrasi, šis vilciens mums piedāvā krāšņu nobraucienu gar Reinu, caur Koblencu, Bonnu un neskaitāmu kvantumu mazu pilsētiņu. Upes krasti fantastiski, pilis kalnos, vīna dārzi, klusi miestiņi – ekk, až grūti nākas pārvarēt vēlmi uzlikt Nikolaju visam, kāpt ārā un pavadīt brīvdienas urbinot degunu uz kādas piekrastes viesnīciņas terases.

Lai vai kā – pēc 8-iem aiz loga parādās jau pazīstamais Ķelnes doms. Visi uz izeju, visi uz biļešu kasēm, galvā tikai viens jautājums: vai mēs braucam uz Parīzi? Vai mēs to daram šodien? Ūsainais frikks, kas nodarbojas ar biļešu andeli, pabakstās pa ekrānu un smaidot paziņo – jā, braucam gan. Un braucam tieši tā, kā bija plānots. 9:14 – ICE, Koln – Bruxelles Midi, 17:40 – Thalys, Bruxelles Midi – Paris Nord. Yeeeehaaaaa!

Iekāpjot vilcienā, nekavējoties top skaidrs, ar ko „Reservations Only” ir krietni labāk par „Visi-gāžas-vagonā-un-cer-uz-labāko”. Vilciens ir pārstūkāts ar jūzeriem, daļa no kuriem mēģina atkarot savas biļetēs norādītās vietas, daļa dreifē caur vagoniem cerībā uz kādu brīvu beņķīti, daļa vienkārši apātiski noparkojas uz somām. Mana vanagacs nopeilē divas neaizsargātas vietas pie četrvietīgā galdiņa; kontroljautājums par vietu aizņemtību pretī sēdošajam pārim un mēs, kā riktīgi buržuji, sēžam mīkstajās mēbelēs.

Pretī sēdošie tautieši izrādās trakoti sakarīgi kanādieši, pēc izcelsmes holandietis un irāniete (no malas nepateiksi), ar kuriem izmuldamies par un ap Kanādu, Eiropu, postsovjetiju un vēl viskautko. Pozitīvas emocijas miegainajā dienā, jo gulēts pēdējo reizi ir nupat jau 24h atpakaļ. Rīts, pusdiena, vakars – viss sajucis vienā putrā, laiks sastāv, pamatā, no šī brīža un atlikušajām minūtēm līdz nākamajai stacijai.

Pusceļā izdomājam apmeklēt restorānvagonu, kur rūpējas par jūzeru ērtībām un laipni piedāvā uzsmēķēt, malkojot kafiju vai vīnu un sapņaini veroties pa logu uz garām slīdošo ainavu. Vismaz tā tas izskatījās mūsu iedomās. Realitātē, smēķētājiem uz visiem neskaitāmajiem vagoniem ir atvēlēts mazs kaktiņš, kurš ir pārblīvēts ar tādiem pat romantikas meklētājiem, gaisā karājas cirvji, trauki un citi sīkāki priekšmeti, jo ar gravitāciju sekmīgi cīnās dūmu koncentrācija. Izpīpājam pa cigaretei, lai gan lieki, ibo pietiktu tur vienkārši 3 minūtes pastāvēt, un katram gadījumam evakuējamies.

Un skat – Brisele.

Mūsu galvaspilsēta

Iespaids par mūsu jauno galvaspilsētu – graujošs. Ar mīnuszīmi. Treknu, treknu mīnuszīmi. Haoss visriņķī, karstums, ļaužu pūļi, kaut kāda nekontrolējama satiksme, idiotiska apbūve idiotiskā secībā... nu vārdu sakot – ne gluži tas, ko gaidījām.

Stacijā iespēju noorientēties – pilnīga nulle, tāpat netiek obzervēta neviena neaizsargāta pilsētas karte, kas ļautu rast kaut aptuvenu iespaidu par to, kurš nu būtu pareizais virziens lai no stacijas izkļūtu. Nākas paļauties uz intuīciju un ērgļa skatienu, kas arī šoreiz neviļ, norādot uz kādu aizdomīgu kupolu un radot iespaidu, ka pilsētas centrs, visticamāk, ir tepat netālu un vajag tikai iet.

Vai spējat iedomāties Vecrīgu, kur katra otrā ēka ir gana sena, gaumīga un vēsturiska, bet starp tām – kaut kādi idiotiski 70-o gadu „modernās arhitektūras” vissliktākie paraugi? Nu lūk; pareizinam to ar 10 un te mums ir aptuvens priekšstats par šo čurājošā zēna pilsētu.

Pašu puisīti ar saturēšanas problēmām obzervēt pat nemēģinājām, jo buržuāziskie birokrāti to ir novietojuši kaut kur ārpus paša centra, taču tas, ko mēs ieraugām, pārspēj jebko no gaidītā. Aizdomīgais kupols pieder kaut kam monstrozi un prātam neaptverami lielam, dēvētam par Palais de Justice. Tā ir normāla formāta vecpilsētiņā ietūcīta Ūberceltne, kas, šķiet, nespētu atstāt vienaldzīgu nevienu. Traģiski neglīta, monstrozi liela, nomācoša – tajā pat laikā, vienīgais man zināmais iemesls apmeklēt Briseli. Lai redzētu, ka cilvēki uz ko tādu ir spējīgi.

Pavazājamies pa vecpilsētu, noparkojamies kādā patīkamā āra krodziņā, atmetuši jelkādu cerību atrast ko lētāku. Malkoju Stella Artois (ha, ko gan vēl) un ar ļaunu aci lūru uz diedelnieku, kas nostājies krogpriekšā un staipa savu akordeonu, spēlējot franču (vācu, latviešu – visi viņi vienā meldiņā) šlāgerus un cer, ka kāds būs tik laipns un aizbāzīs viņam muti ar pāris eiro. Samarieši gan neatrodas un diedelnieks, atspēlējis vēl pāris repertuāra fragmentus, beidzot notinas.

Sapratu, kāpēc Rīgā šāda diedelēšanas metode neietu cauri – šitentāds jūzeris vienkārši atrautos pa ķobi, ja ne no kroga apsardzes, tad no apmeklētājiem. Un tur arī muzikanta karjera beigtos.

Lai vai kā, vēl mazliet paklīstam pa vecpilsētu un parkiem, mēģinot paglābties no nebeidzamās svelmes, un pamazām virzamies uz stacijas pusi, pa ceļam pabalstot kādu grieķu krodziņu un iejūzājot tur pāris alus.

Uz Parīzi! Uz Parīzi!

Ar apbrīnojamu punktualitāti, nokavējot tikai kādas 10-15 minūtes, stacija braši ieripina Thalys vilciens, kas mūs nogādās galamērķī.

Atšķirībā no fašistiskā ICE, šeit vietas un vagoni ir smucki sanumurēti, tā ka atliek tikai uzmeklēt savus beņķīšus un laisties snaudā. Ceļā nieka pusotra stunda, un devaiss ieripina iekš Paris Nord. 10 minūšu gājiens līdz viesnīcai.

Viesnīciņa, „Hotel de Lausanne izrādās vien’ trakot’ jauk’ viet’, kas negaidīti savai cenu kategorijai piedāvā visu, sākot ar vannu un kondicionieri un beidzot ar leckapi un „minibāru”. Iemitinamies savā 4. stāva istabiņā, izkratam vienas somas kontentu un pēdējiem spēkiem dodamies ēdiena / dzēriena meklējumos. Nodevīgie turki ver ciet savas lavočkas, pirms mēs vēl paspējam viņiem atgādināt, kā mēs viņus futbolā поимели. Tāpēc izmisuma dzīti iegriežamies MakDoģikā, kur par demokrātisku cenu ielasam katrs pa demokrātiskam burgerim. Atpakaļceļā tomēr atrodas viens askētisks turks, kurš andelē ne tikai ābolus un skābus persikus, bet arī dažādus Patīkamus Dzērienus par Patīkamu Naudu, un no viņa tiek savākta pudele sidra un liela pudele ar Smirnoff Ice par smieklīgām summām.

Turpat arī enerģijas rezerves sāk izsīkt. Pirms mūsu baterijas vēl sausas, paspējam ieklupt viesnīcā, iekrist gultā, atkorķēt dzērienu un ieslēgt TV kādu krievu kanālu.

Īsti neticās, ka tas viss ir noticis nepilnās 24 stundās.