Izziņa

(8)

Kādus padsmit gadus pirms šodienas, es pamazām gatavojos tobrīd neticama brīnuma materializācijai: vācu visus nepieciešamos papīrus, lai uz gadu pamestu Dievzemīti un 11. klasi nomācītos Demokrātijas un Brīvības perēklī - štatos.

Tad nu lūk, cita starpā, pilsoņi no vēstniecības dikti interesējās par manu kriminālo pagātni un vēlējās, lai es saganu dokumentu no vietējās policijas pārvaldes par to, ka likuma priekšā esmu tīrs un šķīsts.


Darbs kaulus nelauza - policijas iecirknis atradās tieši pāri ielai no mana tā brīža domicila, tāpēc devos turp un blonda sekretārīta solīja, ka pēc pāris dienām Inspektors man šādu cedeli izsniegs.

Ierados nozīmētajā laikā, lai pamanītu, ka Inspektors ir vai nu svaigas intoksikācijas vai smaga paģiru sindroma stāvoklī.

"Izziņu?" viņš domīgi norūca. Piesēdās pie rakstāmmašīnas un lēni, ar paaugstinātu uzmanības koncentrāciju, ievietoja tajā lapu.

"Izziņu?" viņš mēģināja paspiest pāris podziņas uz šī devaisa, taču mūza šķita pametusi šo kārtības sargu. Tāpēc tikai izsaukta mūzas amata izpildītāja - sekretārīta, kas naski vien sadriķierēja apstiprinājumu, ka esmu ar tīru sirdsapziņu kā až pašam Repšem.

Inspektors paziņoja, ka uz šamās cedeles jāuzliek zīmogs un solīja atgriezties pēc pāris minūtēm, ko arī korekti izdarīja.

"Viss, ņemiet", viņš teica, nolicis lapu uz galda. Paņēmu šo savdabīgo dokumentu, un jau virzījos uz durvju pusi, kad izdzirdēju:

"Pagaidiet!"

Apstājos, pagriezos. Inspektors domīgi skatījās man acīs un manāmi nepārliecināti pajautāja:

"Klau, a tu toč neesi sodīts?"

---

Tāda mums tā kārtība, tādi tās sargi.