Asiņainā Mērija jeb GrIeZzzzZt VēNazZ

(14)

Stāsts būs, kā mēdz teikt, ar morāli. Bet par morāli - stāsta beigās.


Kāzuss bija tāds, ka reiz, pāris gadi atpakaļ, pasēdējām mēs ar Olšteinu visnotaļ godam (OK, ne TIK godam, kā toreiz, kad jamam tapa galva noskūta) iekš to A. Suns, kad šī iestāde vēl bija izmantojama pasēdēšanai. Olšteinu izsauca, aber man, savukārt, uz mājām doties pārlieka iekāriena nebija, itogo tika apmeklēta sabiedriskās ēdināšanas iestāde "Rupucis".

Vakars bija gluži kā citi - ierastais bārmenis, ierastā tasīte viskija, divas lēdijas aiz muguras pie galdiņa. Nekas neliecināja par šī vakara iznākumu.

Viss sākās, kad izdzirdēju aiz muguras sākumā lēdijas šņukstēšanu par Neizdevušos Dzīvi un pēc tam - plīstošu stiklu.

"Narmaļna", padomāju; divas apdzērušās lēdijas, kas viena otrai sirdi krata - tas takš ir gerai; tur ne vienai vien glāzei jāmirst.

Bārmenis devās uzslaucīt nelaiķa trauku, atbildīgā lēdija - uz tualeti. Un kad viņa atgriezās action varēja sākties: draudzene noģība, bārmenis uz mirkli zaudēja rīcībspēju, ibo lēdija durvju ailē parādījās visa nolieta asinīm, pie kam ar vēl joprojām tekošām vēnām.

Pirmā reakcija bija pareiza: izķēru lēdijas augšēju ekstremitāti, uzvilku cik nu augstu viņas plecs to ļāva un ar pirkstu aizspiedu negadījuma vietu.

Nākamā reakcija bija nepareiza, bet ņemot vērā Izlietotā apjomu - tas ir OK: mēs piezvanījām 03 un apm. 2 minūtes (jāteic gan, ka valdošā stresa apstākļos precīzu laiku nepateikt) gaidījām, kad kādam labpatiksies pacelt caurulīti. Nākamais zvanītais numurs bija 112. Tur laipna kundze laipnā balsī paziņoja, ka tūlīt savienos ar... pareizi, ar 03. Pieklājības pēc pagaidījām vēl mazliet un piepeši prātā, kā pēdējā, parādījās doma, kurai tur vajadzēja iešauties pirmajai: tepat ap stūri ir pirmā slimnīca. Tā nu lēdija man pār plecu, priekšmets, kas kādreiz pazīstams kā roka - viņas nupat jau atžirgušajai draudzenei un ceļojums varēja sākties.

Formalitāšu nebija daudz (māsiņa nez kādēļ mēģināja no manis izdibināt pacienta personas kodu, lai gan es pat vārdu nezināju) un jau pēc pāris minūtēm lēdija tika nogādāta uz sašūšanu un mēs ar viņas draudzenīti izgājām laukā uzpīpot, kur arī noskaidrojās, ka negadījuma nebija: lēdija bija viegli iekarsusi sarunā, saplēsusi glāzi un pati, elegantu žestu, ņēmusies perforēt savu asinsapgādes sistēmu. Tā gadās.

Pēc tam, lieki minēt, tika atrasts veikals, kurā labi ļaudis par papildus samaksu uzņēmās pārkāpt alkohola tirdzniecības likumu un jau drīz mēs atradāmies pie manis, kur tika atzīmēta lēdijas otrā dzimšanas diena. Nākamajā dienā satiku viņas draudzenīti malkojam kafiju un lasām nupat jau pazudušās lēdijas pateicības vēstuli.

Bet kāda tad, jautāsiet, šī slasher žanra morāle? Vei šeit tautieši diskutē par to, ka labāk zvanīt 112 nekā 03, ibo efektīvāk un ātrāka konekcija. Bullshits, ļaudis. Galu galā jūs tik un tā trāpīsiet tajā pašā aizņemtajā centrālē. 112 galvenā priekšrocība ir tā, ka uz šo numuru Eiropā var piezvanīt ne tikai ar tukšu / nobloķētu SIMkarti, bet arī pat no izslēgta telefona (Alcatelam bija fīča availabla, pieņemu, ka arī citiem). Un, protams, ir vieglāk, ja var izsaukt vairākus dienestus uzreiz. Un tikai.

P.S. Ja nu gadījumā, kas protams maz ticams, aprakstītajos notikumos iesaistītās lēdijas šo lasa... aļļo! Kā iet? :)