Shulcs.lv
Pēdējie komentētie
Steidzami numurā! (3)
Them Tweets (20)
Vakara maiņa (8)
Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník (10)
Māksla un Kultūra Písekā (6)
Visvairāk komentētie
Ja kādu interesē... (110)
Freak out! (69)
Domājam uzmanīgāk (68)
Soc. opros (67)
Tiem, kas te ilgāk par gadu (61)
Jaunākais runātavā
tiem kam nav OFFTOPICA (13)
Nez kas no tā visa sanāks?... (18)
Vēl viens horoskops (394)
Pavilkos (9)
Ziemassvētki (6)
 
dienas atziņa
vēl par tēmu
teksti

Kā pārdot kaimiņam vecu ledusskapi

 

(7)

15.12.08. 04:39 (bullshits)

Kamerāds Svilpe savā tīmekļa emuārā norāda uz skarbu un šokējošu ziņu, ko tapu palaidis garām tīri dēļ slinkuma un laika trūkuma ziņu lapas virināt vispār. Īsumā — ļaunā un pūstošā ES nāk pie mums, sārtvaidzīgiem bāleliņiem, un sāk mācīt dzīvot.

Saskaņā ar 2004.gadā spēkā stājušos direktīvu par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem ikvienai ES dalībvalstij jānodrošina, ka tās teritorijā uz vienu iedzīvotāju katru gadu tiks savākti un sašķiroti vismaz četri kilogrami veco elektrisko un elektronisko iekārtu, piemēram, datori, elektriskās cepeškrāsnis un luminiscējošās lampas.

Pieņemot, ka Latvijā dzīvo aptuveni 2,3 miljoni iedzīvotāju, var aprēķināt, ka gadā vajadzētu savākt 9200 tonnas šīs kategorijas atkritumu. Tomēr saskaņā ar Vides ministrijas apkopoto informāciju 2007.gadā Latvijā savākti tikai 2,8 kilogrami elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu uz vienu iedzīvotāju jeb 6440 tonnas.

Spēkā esošā direktīva nosaka, ka četru kilogramu mērķis Latvijai jāsasniedz šogad, tomēr nozares un Vides ministrijas speciālisti prognozē, ka nepieciešamos apjomus Latvija nespēs nodrošināt. Tas nozīmē, ka elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekotājiem un, iespējams, arī valstij par neizpildītajām saistībām būs jāmaksā soda nauda, par ko lemtu Eiropas Kopienu tiesa.

Es uzskatu, ka satraukumam nav pilnīgi nekāda pamata. LR pārvalde ir iemanījusies visu iekārtot pietiekami labi, lai mūsu kopīgie panākumi būtu viņu panākumi, bet mūsu kopīgā atbildība — mūsu atbildība. Tāpēc jau uzreiz izkristalizējas trīs potenciālie scenāriji, kā īsti tautiskā veidā atrisināt šo briestošo problēmu.

Variants pirmais, tradicionālais. Katram pilsonim jaunizveidotajos Iekārtu Savākšanas Centros (lauku rajonos — vietējā pasta nodaļā) reizi gadā jāiesniedz 4kg elektroiekārtu, pretī saņemot Zīmogu. Un по барабану, ka vēl darbojas vai pat gauži jaunas, vēl vajadzīgas, utt... No tevis kvota un iepūš. Bet bez Zīmoga nevarēsi saņemt Sabiedriskā Transporta Elektronisko Biļeti un elektrība uz pusjaudu līdz brīdim, kad izpildīsi saistības + vēl 20% soda, kopā 4.8kg.

Otrs variants — lai novērstu neapmierinātās tautas iziešanu ar lietussargiem Doma laukumā vai citas radikāla protesta formas — par valsts naudu Getliņi vienkārši uzpērk elektroiekārtas no vairumniekiem. Paņem no elkora reizi mēnesī vienu veļasmašīnu partiju, tās ir visefektīvākās, jo vissmagākās. Tas, cita starpā, atdzīvinātu mazliet regresējošo ekonomiku, taču diemžēl negatīvi ietekmētu jau tā nepatīkamo importa/eksporta bilanci. Atlaides par globālās ekonomikas stimulēšanu jau neviens nedotu, nelieši divkosīgie.

Tāpēc — trešais, vis-potenciāli-perspektīvākais: tiek atjaunota ražošana. Rīgā tiek nodibināta rūpnīca, kas nelielos apjomos ražo sadzīves elektroniku. Tā kā saražotais ir, protams, пиздец запредельный, un neviens to nepērk, tad pa tiešo no konveijera lentas produkts nonāk šķirošanā. Paralēli acīmredzamajam labumam — kvotu izpildei — mēs iegūstam darbavietas, mēs noteikti samazinam importu, salīdzinot ar iepriekšējiem variantiem; nav arī izslēgts, ka saražoto pārpalikumu (produktus, par kuriem ES komisiju nav iespējams pārliecināt, ka tā tiešām ir sadzīves elektroiekārta) var mēģināt pārdot uz trešās pasaules valstīm. Kas jau ir eksports un vispār песпезды круто.

Taču ja nopietni — es to tikai atbalstu. Kaut var ar sankcijām un šķietami absurdām kvotām, taču ir jābūt metodēm, kā apturēt valdošo idiotismu, kad vienā čupā tiek bērtas gan vakardienas zivs ādas un neapēstie kartupeļi, gan kārtējā spamvēstuļu čupa no pastkastītes, gan vairs nevajadzīgais monitors un pa virsu visam vēl pāris laptopa akumulatori. Un spārdīt par to vajag nevis katru konkrētu sašku no 23. dzīvokļa, bet gan ākstus, kas tā arī nespēj noorganizēt šo šķirošanas iespēju kaut vai tiem, kuri ir gatavi to darīt. 4 kilogrami — tas ir ledusskapis reizi 20 gados, zaķīši. Savukārt jelkādas kvotas — tas ir izmisīgs solis likt sākt kaut nedaudz domāt, nevis uzskatīt, ka dzīve ārpus līzingā labiekārtotā domicila ir sveša un bezpersoniska problēma.

Jo tāpat ir acīmredzami, ka cilvēce jo drīz noslīks savos sūdos. Taču, palasot šīs ziņas komentāros smirdētājus, tā tik un tā laikam nedarīs neko, lai šo brīdi kaut mazliet attālinātu.



Frīlansēšana, Pt.2: Laika kungs un pavēlnieks

 

(15)

21.08.08. 20:11 (freelancing)

Viena no pirmajām reakcijām uz gadījuma mājāsvirpošanu, ko šlipsainie viedi dēvē par frīlansēšanu, ir — «nu jā, pats sava laika pavēlnieks un plānotājs.»

In your dreams, sweetie!

Laiks, visas 52 stundas diennaktī, ir katru rītu saplānots, par to tavā vietā ir parūpējušies nesavtīgie pacienti. «Šulciņ, mums šito ļoti vajag līdz pusdienlaikam», «Klau, te viens mazs bet steidzams darbiņš», «Ko nozīmē — webs vēl nav gatavs, jau nedēļa pagājusi, kopš es tev pateicu, ka vajadzēs!». Sava laika plānošana izpaužas kā vajadzība izpīpēt, kurš no darbiem ir aktuālāks, neizšķirta gadījumā — kur mazāk izredžu atrauties pa ķobi par to, ka laikā nu nekādi nav. OK, pēdējais nav taisnība, neizšķirta gadījumā jāmēģina objektīvi saprast, kuram Vajag un kurš Penderējas.

Vispār dažreiz nebeidzu brīnīties. Sagribējās līfletiņus, piemēram, lai smuki stāv birojā, priecē aci, apmeklētāji paņem pārīti un stundas laikā pēc izlasīšanas nopērk Pakalpojumu. Forši. Nu re, šitādu te hreņ, uz Brazīlijas mūžamežu rēķina, vajag, ot, trešdien no rīta, citādi viss, bankrats, finansu katastrofa un impotence 3 paaudzēs. Gadiem dzīvoja bez krāšņā bukletiņa, bet ja trešdien nebūs, tad viss, vairs nedzīvos.

Nu labi, tā ir pacientu problēma, ne manējā. Būtu mana teikšana — vispār aizliegtu ij bukletiņus, ij līfletiņus, ij, cita starpā, arī vizītkartes. Jo kā vizītkarte, klasiskā izpratnē, tā netiek lietota jau kopš mezozoja kaut kāda, bet mūsdienās ir tādi ārpuszemes brīnumi, kā mobilie telefoni, outlooki visādi, pat piezīmju blociņi ir izgudroti, kuros daudz vieglāk kaut ko atrast, nekā dažādas krāsas un izpildījuma 90x50 mm lapiņu čupā.

OK, aizrāvos. Par laiku, tātad.

Nenormēts darba laiks — tas vienkārši nozīmē, ka tev var uzklupt jebkurā mirklī, kad tu to vismazāk gaidi. Pacients nogaidīs līdz vēlam vakaram, tad viltīgi pasmaidīs savam kolēgam — «Saderam?» — un ņemsies zvanīt, mol, tu mājās? Esi tik labs, man te ļoti uz rītdienas rītu vajag [..]

Un te nu parādās tava vara, kunga un pavēlnieka teikšana. Tu vari ieplānot, vai šo te figņu darīsi tagad jau, ar 8 aliem ribās un miegu ačtelēs, vai štellēsi virsū modinātāju, lai jau ar pirmajiem gaiļiem iekurbulētu elektrisko abaku un darītu visus laimīgus.

Atšķirībā no nabaga ofisa planktona, kas puspiecos laiski iestutē pirkstu degunā un šķirsta cibu, komentē albŪmiņus vai pabeidz no rīta aizsākto soliteiri, lai 18:00 lepni pamātu atvadas un dotos lietot spirdzinošus dzērienus. Jo atšķirībā no viņiem, ja kas ir jāizdara, tad tas ir jāizdara, pretējā gadījumā ne maizītes, ne laša šķēles, bet bez šiem diviem ingredientiem lašmaizīti neuztaisīt. Un ja piepeši, dienas vidū, iestājas pāris brīvas stundas ar neko darīt, tad proletārietis fabrīķī ir Laimīgs, jo aldziņas skaitītājs turpina griezties tā, ka viegls vējiņš nes, bet jādara нихуя nekas nav, da kaut Blogo. Kamēr mājās virpotājam acu priekšā ar tādu pat ātrumu griežas cipariņi, ar to vien starpību, ka apakšā mirgo uzraksts «negūtās rebes».

Kā vārdā?, jautās neticīgais. Vei, neticīgais, tā vārdā, ka birojā savu garantēto aldziņu saņemsi, bet tā garantēti nebūs lielāka par uz papīra atrunāto un asinīm parakstīto. Un ne tikai.

Jo principā jau tīšām es te visu melnu mālēju kā Kenijas sprinteru izlasi. Realitātē «man šķiet, ka nekas svarīgs nevajadzētu būt» nevienā biroja darbā nav arguments, lai attaisnotu ierašanos pie konveijera ap 12-iem. «A man miegs nāk, vakar nekādi gulēt nevarēju aiziet...» — nu un? Soda punkts pa seju. «Nu bet ja kaut kas steidzams bija, tad ko — nevarēji piezvanīt?» — pēdējie darbinieka vārdi priekšniekam pirms atlaišanas.

Gribi strādāt no pusdienlaika līdz astoņiem, tad strādā, gribi strādāt divi stundas dienā — strādā divi stundas dienā, tikai padomā pats, kā alus iegādes jautājumu risināsi. Un ja vienu nedēļas nogali vēlies vazāties zem palmām, malkojot vēsu pinakoladu, tad neizslēdz iespēju, ka pirms tam kādu nedēļas nogali nāksies pasvīst pikseļus dzenājot.

Runājot par palmām un pinakoladām — nav itin neviena, kam būtu jānolūdzas, jāsaskaņo, jāgaida uz iesnieguma izskatīšanu, nerunājot jau par 7. brīvo nedēļu kalendārā gada ietvaros. Gribi braukt un paelpot svaigu gaisu? Brauc, paelpo svaigu gaisu. Pabrīdini visus, ka tevis nebūs, ka kaut kā būs jāiztiek, ka bukletiņš uz trešdienu nebūs vis, rēķinieties, ka Bizness pa pieskari.

Un piepeši izrādās, ka bukletiņš var nedēļu pagaidīt, ka nobody's wounded, pasaule neapstājas pat nedēļas laikā, ij nerunājot par tām 2 stundām, kuru laikā vēl vakar, pacientaprāt, visa universa liktenis izšķīrās.

------

That said, sapakošu-ka mantiņas un no paša agra rīta ekspatriēšos uz makaroņņiku zemi, mūžseno pilsētu klātienē skatīt, grimstošās pilsētas kanālus ostīt un visādi citādi bagātināt redzesloku. (Un, ko domājies, somā būs laptops, un prātā — kārtējā projekta deadline. Jo nav jēdzienu «darbs» un «privātā dzīve». Bet par to — drīzumā, nākamajā sērijā, stay tuned.)



Frīlansēšana, Pt.1: Par skarbo, nebeidzamo

 

(18)

07.08.08. 23:47 (freelancing)

Pirms kāda laika te pa tīmekli mētājās diskusijas, vai tas ir labi vai ļauni — pašnodarbinātam būt un mājās vergot. Kā jau allaž — ofisa planktons bija tie viszinošākie, pilsoņi ar pieredzi noazrē — uzklausīti netika, klasiskā blogosfēra, vārdu sakot. Ij slinkums bija tobrīd daudz burtus klabināt un sarunā piedalīties.

Tad lūk, raudzīšu es arī, turpinājumos, iemest savus pāris eirocentus.

Protams, ka 90% tajā visā ir Labums. Par to es kaut kad pastāstīšu, piemēram pēc pāris nedēļām, kamēr vizināšos pa zābakam līdzīgo ES valsti, pie kam vizināšos tāpēc, ka tajos datumos man sagribējās, nevis priekšnieks visžēlīgi atļāva paņemt atvaļinājumu.

Šodien par tiem 10%, par skarbo. Un skarbais ir tas pats svarīgākais, vienīgais, galvenais un mīļais — pacienti.

Pacientus kā sociālo grupu raksturo kāda citur nenovērojama īpatnība. Viņi ir gatavi zvērēt pie mammas, muhameda un pavļika morozova, ka pasūtījums ir бля! vajadzīgs gatavs tuvāko stundu laikā. Bieži vien, kas dīvaini, tā arī izrādās taisnība. Bet kad lieta nonāk līdz maksāšanai, piepeši izrādās, ka tas tikai viņiem ir vajadzīgs ar kaut ko rēķināties. Viņiem ir Bizness, bet tu vari pagaidīt. Bulciņas es tagad paņemšu, bet naudu ienesīšu septembra beigās, tas OK? Atvaino, mums šobrīd kasē nav naudas, a man ебёт, ka jums kasē nav naudas? Ja man makā ir tukšums, es neeju uz bodi franču sidrus pirkt, tāpat pirms frizētavas apmeklējuma paskatos, vai man piķis pietiek.

Anyway.

Pacienti dalās 3 nosacītās grupās: зайчеги, klientus vulgaris un krāni. Grupām ir tendence pārklāties, pacientiem ir tendence klejot starp šīm grupām, bet galvenajos vilcienos klasifikācijas iespēja pastāv.

Зайчеги. Tādu nebūs daudz. Bet tie būs tie pacienti, dēļ kuriem, vakarā uz balkona malkojot alu, izdosies aizdzīt domas par pārprofilēšanos uz tēraudliešanu, zāles pļaušanu pilsētas domei, vai altārzēna cienījamo profesiju. Зайчеги, gluži kā citi, pačīkstēs, ka produktu vajag Tagad un Tūlīt, pierunās strādāt naktsmaiņu, bet kad viss būs gatavs — uzsmaidīs, paldies pateiks un jau nākamajā mailā pajautās "cik no manis", ij pēc stundas kāposts būs tavā kontā. Ir vēl viena zajčegu apakšgrupa, ar ko sadarbība jau ir tik ierasta un regulāra, ka principā ir sajūta, ka tu ar viņiem jau dali savu vannu un virtuvi, pazīsti katru grimasi, un abpusējā uzticēšanās ir stiprāka, nekā dažam labam laulātam pārim. Šādi зайчеги arī maksā, teiksim, reizi mēnesī, bet arī tad nav ne kapeikas stresa par to, ka džungurs kontā varētu neieripot tuvāko 24h laikā.

Klientus vulgaris. Uzdos darbu; kad tas būs nodarīts — izdomās 86 uzlabojumus, kaut kādā brīdī vajadzēs Steidzami. Kad runa aizies par piķi — izrādīsies, ka tagad uz sitiena nevar. Vai grāmatvede tikai noteiktos datumos skaita. Vai "pieskaitam šito te pie tā tur un tad visu reizē". Jebkurā gadījumā — nevar paļauties, ka izdarīsi darāmo un par to arī uzreiz saņemsi atalgojumu, taču var paļauties, ka pie plānotā džungura tiksi klienta plānotajā un nosauktajā laikā. Nekas, vārdu sakot, aizraujošs, klasiskais вы — начальник, я — дурак, © Neatminos-kam.

Un tad ir trešie. Savdabīga pacientu pasuga, kas uzskata, ka darba darītājs ir istabas augs, kas pārtiek no saules gaismas un krūzītes ūdens reizi nedēļā, vada savas dienas podā uz palodzes un gaida, kad The Pasūtītājam labpatiksies kaut ko Pasūtīt. Un uzreiz trauksi darīt, izdarīt, aplaimot un apmierināt. Viņš (jā, kas raksturīgi, parsti viņš!) mēnesi neliksies ne zinis, līdz neuznāks Entuziasma Lēkme un tad aiziet, sūti visus pārējos bekot, ES atnācu... ko nozīmē — pa šodienu nevari izdarīt un rīt nav laika?

Maksā, ja vispār, tikai pēc saviem ieskatiem. 100 latu rēķinu apmaksās 3 piegājienos, beigās vēl 10 latus paliks parādā. Izdomās 106 dažādus aizbildinājumus, lai par pabeigtu un nodotu pasākumu tā arī ne kapeikas nepārskaitītu, jo sākumā vajag nokārtot Papīru, tad vajag mazliet savādāku Papīru, tad vēl Nelaime, tad vēl izdomās, ka pāris lietas pielabojam. Tas ātri būs, daffaj pa šodienu. Un tā tu pēc pusgada atmet jelkādas cerības kaut ko saņemt, noraksti zaudējumos un turpini dzīvot, atstājot to uz viņu pašu sirdsapziņas, homeopātijas institūti visādi ёбаные.

Taču īpašu vietu šajā kategorijā ieņem Starpnieki. T.i. Starpnieki būs visās kategorijās, pie kam nereti tie ir зайчеги; daļa uzliek savu navaru uz tavas tāmes un pārdod tālāk, daļai tavi pakalpojumi ir vajadzīgi sava darba veikšanai — paņems no gala pacienta santīmu santīmā. Bet ir daļa, kas uzskata, ka principā darba veicēji ir viņi. Un kad gala pacients samaksā par saņemto produktu, viņi uzskata, ka šo piķi ir nopelnījuši un saņēmuši. Un ja šādam pacientam tajā brīdī piķis ir vajadzīgs, viņš to mierīgi rekvizēs sev, iztērēs, saldējumu nopirks, polu, блядь, uz kociņa. Aber tev, reālajam autoram, kaut kas spīd tikai gadījumā, kad Starpniekam piķa kontā ir до фени un nav žēl atmest arī Proletārietim. Starp citu, allaž gaida ka "paldies" pateiksi. (Ko nerekomendēju darīt, izlaižas trakāk par indigo kinderiem.) Bet visticamāk tev, reālajam darītājam, nekas arī nespīdēs. Jo kāpēc gan atdot "sūri grūti pelnīto", ja reku tas vajadzīgs, šitas, zupa mašīnā jālej, lai varētu efektīvāk ar Starpniecību nodarboties. A Proletārietis iztiks, viņam hlorofils saules gaismu enerģijā pārstrādā.

Viens šitāds āksts, starp citu, jau kādus 5 gadus piķi parādā. Kad satiek — smaida, parunājas. Tagad pārcēlies uz Īriju, raksta smeldzīgu bazaru par to, ka Latvijā viss slikti, nopelnīt nevarot, atšķirībā no.

Un neko tādam nepadarīsi. Vari vienkārši norakstīt, bet neaizmirst. Neaizmirst tīri tāpēc, lai vēlreiz nepiekristu sadarboties, jo nav nekāda pamata domāt, ka kaut kas mainīsies.

Tāds, lūk, īss ievads pacientoloģijā. Morāle viena — gribi strādāt no Buržuja neatkarīgu darbu, tad rēķinies, ka vienīgais piķis, kas tev ar garantiju būs, ir tas, kas tev jau ir kabatā vai kontā. "Vakar pabeidzām un nedēļas laikā gan jau samaksās" ir tikpat droši, kā paļauties uz lēto aviolīniju biļešu cenām.

Bet nākamreiz — par pozitīvo, un pozitīvā ir daudz, daudz vairāk. Stay tuned.



Ēst

 

(15)

14.01.08. 23:18 (idioti)

Kravāju te pārtiku ledusskapī un aizdomājos. Par to, ka visriņķī ir ak-vai-man-die ak-šausmas viss tik dārgs tik dārgs, pārtika tādu naudu maksā, nu jau pienu nevaram atļauties.

Skaidrs, ka dārgi. Jo pārtikas ir maz, rijīgu organismu — daudz. Un ne tikai. Tas, zajčegi, tāpēc, ka ēst mēs vairs normāli neprotam. Gan kā sabiedrība kopumā, gan katrs atsevišķi; jā, arī tu, dārgais lasītāj.

Vei kas nekaitēja, nostaigāt uz tirgu, nolasīt pie Ļoņas labu kartupeli, pie Mildas paņemt karbonādes gabalu, uzriktēt pusdienas un noēsties gardu muti. Tak nē, ko domājies, rietumu (mūsu gadījumā — wannabe rietumu, bet paradumus tas nemaina) cilvēks ir pārāk smalks! Šim pilsonim ir jāiet uz Lielveikalu, kur viņš visgudru seju klīst gar stendiem, rūpīgi pētīdams katru iepakojumu, analizēdams derīguma termiņu un izvēlēdamies to bekona šķēli, kas svaiga vēl nedēļu, nevis vēl trīs dienas. Lai gan jau rīt no rīta šī šķēle līksmi čurkstināsies uz pannas blakus divām, standartizmēra, A klases olām. Ar to nepietiek, Pircējs staigās gar plauktiem un čīkstēs un ņerkstēs, ka izvēles nekādas. Ипать, četru veidu bekoni un viņam neesot ko izvēlēties, viņam vajag piektā veida bekonu, citādi až tūlīt badu nomirs.

Septiņpadsmit ražotāju septiņdesmit jogurti, divpadsmit veidu baltmaize. "Ņemsim to, kam tā zilā etiķete, izskatās laba".

Nu un ko dara pārdevējs? Pārdevējs zina, ka jāļauj Ainai pirkt viņas iecienīto zemeņu — banānu jogurtiņu 200g iepakojumā, Minnai — mazkaloriju zemeņu jogurtu, piecus iepakojumus pa 75 gramiem, bet Alfrēdam — zemeņu krēmu uz jogurta bāzes. Veikalā jābūt visam, jo ja nebūs, tad efektologs Centis no Konkurējošā Veikala gan būs par visiem padomājis. Pie kam jābūt pietiekamā kvantumā, lai ķīniešu tūristu grupa (6 Neoplan autobusi) varētu iegādāties iecienīto Riekstu — Vaniļas Krēmu, bet nevis to, kur riekstu gabaliņi, bet to, kurš mazliet dzintarainā krāsā.

Pēc nedēļas trešdaļa visu šo produktu ņem savu galu miskastē. Un kurš par to maksā? Visi, visi mēs sadodamies rociņās un maksājam savu artaviņu, gan par ieskābušo pienu, kas tā arī tiek izgāzts pie saldējuma rūpnīcas, par neizpirktajiem riekstu — vaniļas krēmiem, par to pašu nolāpīto bekona šķēlīti, kuras vietā izvēlējās svaigāku.

Un paši ar ne labāki. Nedo' dies' badā uz veikalu aiziet, un ledusskapis pildās ar visādiem "Ja-Nu-Noder" light, diētisko "Izskatās garšīgi" un 200 gramu iepakojumu ar "šito es jau sen gribēju".

Atā, atkal liela daļa no tā visa nākamajā leckapja tīrīšanā (vai — kad tur aptrūkstas vietas) lido miskastē.

Un es neko nevienam nepārmetu, pats neesmu labāks. Tā var dzīvot. Tikai tad nevajag čīkstēt, ka par to jāmaksā, pie kam aizvien vairāk un vairāk. Un jāmaksā par druku un iesaiņojumu, jo maizes klaipiņam pašam par sevi nav izredžu pret tādu pat spīzdīgā iesaiņojumā, jāapmaksā produkta reklāmas kampaņa, jāapmaksā pārdevēja reklāmas kampaņa, jāapmaksā brauciens uz Šeišelu salām, ko loterijā laimēja Ilzīte un, achtung!, pēc tā visa jāpiemaksā kādi 50% par uzlīmīti "Fair Trade" uz produkta iesaiņojuma.

Marks & Spencer garantē, ka spīzdīgajā paciņā būs autentiska Kenijas kafija, par kuru autentisks kenijietis būs saņēmis adekvātu atalgojumu.



Atsaucoties uz...

 

(22)

17.05.07. 15:41 (idioti)

Ja nu kas fascinē mani cilvēkos, tad tā ir viņu nepārvaramā tieksme pēc autoritātēm. Kaut kādā sakarā katrs uzskata, ka būs galvastiesu augstāks, ja savu viedokli pamatos atsaucoties uz kādu Smitu, Berghoffu vai Akamakaradzi.

Izlasa lietotājs kādu tekstiņu un šķauda jo nicīgi — wee, kas par muļķībām, saka, to nevar par pilnu ņemt, nebija jēga laiku tērēt. Aber tikko tu viņam izstāsti, kāds šafrāneks ir šo garadarbu uzrakstījis — Ō, jā, respect. Tikai teksts nav mainījies, saturs arī ne.

Jo kaut kā nākas, ka nav svarīga ne forma, ne argumentācija, kas sastopama materiālā, lai vai kas šis materiāls būtu; svarīgs ir The Autors. Un autoram jābūt Vispārēji Pazīstamam (no 4 cilvēkiem vismaz 2 ir jābūt dzirdējušiem šo uzvārdu) un tikai tad tam būs jēga un katru muļķību varēs patosa pilnām acīm citēt. Jo normālā situācijā, normālā sarunā uz frāzi «Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu» citu atbildi kā «Какую хуйню ты тут несёшь» gaidīt nevajadzētu, bet jūzeris domīgi piever acis un pusbalsī nosaka «Koelju».

Ā. Ō! Jā. Piepeši šis teikums vairs neizklausās pēc satrakota kristieša murgiem, bet ir kļuvis Jēgpilns.

Aha.

Un ne jau uz rakstīto vārdu vien tas attiecināms. Skat — ir tāda prātam neaptverama dabas parādība, kā mode. Tas ir tāds cundurs, ka daži ļoļiki paurbina degunus un izdomā Sezonas Tendences un nenormāls kvantums sekotāju piepeši apjēdz, ka jā. Šis ir Smuki, kamēr tas, kas bija vakar — Nesmuki. Un nāk klajā ar frāzi «Londonā tā vairs neģērbjas».

PSC, tā ir laikam ģeniālākā frāze, par kuru varētu meditēt neapstājoties. Tas sit pušu visus koelju ar sentekziperiem kopā ņemtus savā daudzslāņainībā. Londonā! Jēziņ, pirmkārt paskatīsimies, nevis Londonā ģērbjas, bet kas to dara. Tiem sievišķiem var uzkrāsot ziemassvētku rūķa meikapu un "gaisīgam kontrastam" ietērpt viņas caurspīdīgos aizkaros, tas situāciju glābs tik pat ļoti, kā jaunās Pierē Kardāna klōzītes. Bet nē — ir, vei, svarīgi, kā viņas šomēnes visas izlēmušas aptērpties (lasīt: kas jaunajā H&M pievedumā). Un kas ir vēl svarīgāk — kā viņas to darīja un vairs nedara!

Kaut kā atgādina Jauno Veļas Pulveri 3, kas tagad mazgājot pavisam baltu, lai gan pirms gada Jaunais Veļas Pulveris 2 solījās darīt tieši to pašu. Un neviens pat neiedomājas, ka tad jau sanāk, ka viņus pagājušajā gadā наебали.

Aber tā ka padomāt līdzi, ieskatīties spīģelī un uztērpt to, kas pašiem patīk — tas nea. Jo Romā jau staigā savādāk.

Tur ir siltāk, ibio!

Un lai izklausītos vēl gudrāki, ļaudis nespēj pieņemt, ka ikdienišķas, normālas lietas ir vienkārši ikdienišķas un normālas lietas. Tas nav ajūrvēdiski, vajag iedot Vārdu, vajag to nosaukt par Teoriju, visu vajag smuki sasistematizēt un pēc tam Pētīt. Skat, piemēram — viss bija jauki un skaisti, cilvēki rakstīja savas piezīmītes uz interneta malām, kurš interesanti, kurš regulāri, kurš — kā nu mācēdams, un spīdēja saulīte un bija prieks pavērties, ko tad pēdējā laikā kurš uzgrabinājis. Un ja labi uzgrabinājis, tad atzīt to par labu esam un arī sev kaut ko smelties. Un pilnīgi pH bija, vai autors tam ir Vītoliņš, Šafrāneks vai cits kaut kāds nīlsens. Bet tad ļaudis sāka sev iecelt Guru un atzīt visu viņu veidoto par labu esam. Un nāca citi ļaudis un sāka sistematizēt un pētīt. Un iestājās vispārēja un globāla blogosfēra.

«Luposlipophobia — bailes paslīdēt uz vaskotas virtuves grīdas, ap galdu bēgot no diviem saniknotiem vilkiem» © Larsons. Precīzāk nepateiksi, man domāt.



Mājup un atpakaļ

 

(7)

10.04.07. 15:15 (travel)

Nu re nu. Pēc pilnīgi nepiedodama vairāk kā gada pārtraukuma, Prāgā ir pabūts. Sākumā likās, ka bija vismaz nedēļa par īsu pilnīgai laimei, bet atgriežoties Rīgā un tās reālijās top skaidrs, ka es mierīgi varētu tur nodzīvot vēl gadus 50.

Principā — viss uz vietas.


Lasīt vēl »



Par iecietību

 

(17)

15.03.07. 12:22 (idioti)

Tā nu sanāca, ka vakar dzenāju Bezjē līknes, lai no tām saveidotu kādu maketiņu kārtējai, ikgadējai iecietības kampaņai. Mēs pret rasismu, arī mellais ir cilvēks, tipa.

Aizdomājos lūk par ko. Ideja jau nav slikta, bet vai tiešām kāds no sirds, patiesi tic, ka šāda te "izglītojošā kampaņa" kaut par promili mazinās ksenofobiju aprobežotā postpadomju prātiņā? Galvenajos vilcienos jau pat džungārijas kāmim ir skaidrs — šīs kampaņas ir veikls veids, kā pauzvārīties uz sociāli sāpīgām tēmām, lai tā būtu mellīšu fiziska ietekmēšana, susliku tiesības atrasties uz ātrgaitas ceļiem vai valsts pilsoņu tiesības uz mazāku nokrišņu daudzumu, kā nepilsoņiem. Bet kaut kur taču, tā sanāk, ir vismaz viens cilvēks, kas šai lietai svēti tic! Kurš ir pārliecināts, ka izstāstot jūzeriem, ka vei rasisms ir pē!, jūzeris padomās, paurbinās degunu un sapratīs — jā, ir pē! Un vēl aizies izraudāties par mūžu savu grēcīgo.

Хую!

Taču šajā štellē mums ir svarīgi kas? Nu protams, ne jau tante Jevgeņija Poļikarpovna no 5. dzīvokļa, kam jau 75 gadus nepatīk nēģeri. Jevgeņijai Poļikarpovnai nepatīk arī Lembergs, ibo viņam ir nauda, Šķēls, ibo viņam ir nauda un Kalvītis, ibo smaida, сцуко, tā ka var nojaust — arī Kalvītim ir nauda. Bet Jevgeņija Poļikarpovna klusi bubina lupatiņā, skatoties vakara ziņas un principā, būsim godīgi, nevienu netraucē.

Taču vēl mums ir Karojošie Patrioti. Cīnītāji par rases (etnosa, ticības, seksualitātes, you name it) tīrību konkrētā reģionā vai visā universā, atkarībā no konkrētās domubiedru grupas ambīcijām. Tie ir tādi savdabīgi īpatņi, kurus, tikko šie dzīves pabērni iziet uz ielas, nekavējoties sāk Apdraudēt.

Шук! — no tumšas vārtrūmes redzam nēģera viltīgo smīnu; tas rauga viņus apzagt. Ai! — parkā savu nākamo upuri jau nolūko trakojošs gejs. Вах! — jau tepat aiz stūra klāt nāk Krievs un sāk viņus Pārkrievot. Šāda cīnītāja ikkatrs solis ir briesmu pilns!

Un pilnīgi pie izvadiekārtas jaunajam Tīrības Nesējam, ka niggers ir skolotājs, dvieļgalva — augstas raudzes ārsts un katram no tiem smadzeņu vairāk, kā visam minēto varoņu kolektīvam četrās paaudzēs, ieskaitot krustvecākus un ārlaulības bērnus. Tas neatbilst viņa priekšstatam par to, ka visiem jābūt vienādiem, saprotamiem un jāiekļaujas ierastajā lietu kārtībā.

Tāpēc tie Tīrības Cīnītāji, kuri prot lasīt, nolasa pārējiem priekšā saukļus un viņi visi bariņā izmanto vienīgo sev saprotamo sociālpolitiskās argumentācijas metodi — nēģera pizģīšanu stacijas tunelī.

Un acīmredzot ir kaut kur tur, kabinetā ar sarkankoka mēbelēm, pūkainu dīvānu un plazmas TV, kāds labi ģērbies inteliģents, kurš uzskata, ka ja šiem Cīnītājiem izdalīs bukletiņus un palaidīs ielās reklāmas piekabi ar saukļiem pret rasismu, Cīnītāji izplūdīs asarās, kritīs viens otram ap kaklu un pēc tam draudzīgi dosies uz baznīcu nožēlot nodarīto, pa ceļam palīdzot ebreju sirmgalvei šķērsot ielu.

Taču man domāt, paralēli šai naudas šķiešanas avantūrai, vajadzētu palaist vienkāršu un lietotājiem saprotamu nevalstisku kampaņu republikas mērogā.

Atvest no amīšzemes pāris brīvprātīgos — nēģeru ubagus, kam 1K zaļo prezidentu šķiet prātam neaptverams piķis. Minēto summu viņiem arī piesolīt un, rezultātā, samaksāt.

Uzvilkt šādam nēģerim t-kreklu, kam priekšā padomijas ģerbonis, aizmugurē svastika un, drošs paliek drošs, vēl turbānu galvā uzmočīt.

Un palaist vakarā pa rases tīrītāju riesta vietām pastaigāt. Vai vienkārši pa pilsētu.

Un klāt šim brīvprātīgajam, neuzkrītošā attālumā, piekomandēt atbalsta grupu ar kastetēm un beisbola nūjām.

Lūk tā būtu izglītojoša, visiem saprotama kampaņa par to, ka rasisms — tas ir slikti.



Sons of Scotland

 

(11)

05.03.07. 14:07 (travel)

Nu re nu, kā smejies, vēl viens ķeksītis pasaules kartē ir ievilkts — brašo un drosmīgo svārciņvalkātāju zeme ir apmeklēta. Kā gāja, kā tur Glāzgovā izskatās? Klik uz "lasīttālāk" un es jums visu izstāstīšu, jā gan!


Lasīt vēl »



Kā paēst, nepērkot biļeti uz Īriju

 

(21)

09.01.07. 13:59 (bullshits)

Kolēga Elfz kaut kur uzracis rakstiņu, kuru no tiesas gribētos notulkot latviski. Notulkot, lai varētu uzskatāmi, vienkārši un uz pirkstiem iebāzt sejā visiem tiem, kuru ikdiena sastāv no čīkstēšanas par to, ka viss ir slikti, valdība (!!) nemaksā algas, es strādāju kā zilonis Indijas džungļu cirsmās, bet buržujs maksā grašus, utt.

Nesaprotu, kā līdz cilvēkiem neaiziet, ka Buržujs pogā valstij ahūno naudas kvantumu, lai varētu samaksāt proletārieša aldziņu. Un proletārietim tā naudiņa ir jāatpelna, jo reti kurš darba devējs ir samariešu organizācijas biedrs, kurš par savu misiju uzskata nevis veiksmīgu (pelnošu) biznesu, bet gan pienākumu pabarot Sērdienīti, kurš atnācis pie šamā maizītē.

Jāatpelna! Un kā rakstā korekti norādīts, un kas saprotams vienkārši ar vēsu prātu padomājot, ka jo labāk tu pārzini sfēru, kurā esi nolēmis darboties*, jo efektīvāk tu strādā un jo lielāku apjomu / vērtīgāku pakalpojumu spēj dot darba devējam. Kas padara tevi par vērtīgāku (dārgāku) preci darba tirgū.

(* — tieši tā, nolēmis! Nez kādēļ nepamet sajūta, ka daži uzskata par no bērnības uzliktu lāstu strādāt par saldējuma pārdevēju, reklāmas lapiņu izplatītāju vai oficiantu vietējā dzertuvē. Neko citu neproti — tā ir tava problēma, nevis sabiedrības atbildība. Vēlies vergot no rīta līdz vakaram, saules gaismas neredzējis — dari tā, bet neuzskati, ka kāds tevi piespiež. Atlūguma paraugu varu aizsūtīt pa mailu, nekā sarežģīta tur nav.)

Jo nevajag ļauties maldīgajam uzskatam, ka tev vajag to Buržuju, lai viņš tevi paēdinātu, apmaiņā pret 5h darba, 2h ēšanas un 1h traukiem.lv/solitaire. Viss ir otrādi — Buržujam vajag tevi! Savu lietu protošu, pārliecinošu specu, kas ir Buržuja vienīgā iespēja pelnīt piķi. Noteikumi ir tavi, un ja Buržujs nesaprot, ka izdevīgāk ir 1 labs specs par dubultu algu, nekā divi raspizģaji par 100 uz papīra un 200 ķepā, tad ar tādu gudrīti tev vienkārši nav pa ceļam.

Ironiski ir tas, ka proletariāta rindās visi čīkst par bezdarbu, bet Buržuji — par to, ka nav normālu darbinieku. Paskatieties uz darba sludinājumu kvantumu! Un nav! Nav! Visi ir izlaidušies un grib pelnīt Desmit Tūkstošus par to, ka sēdēs un lēni, rātni kaut ko čabinās. Lēni, rātni čabināt vari tad, ja tavam darbam ir kaut jel kāda vērtība.

Protams tajā brīdī, kad tavam darbam tiešām parādās vērtība, tev Buržujs vairs nav vajadzīgs. Pats zināsi, kā no jūzeriem piķi izdabūt. Bet tā jau ir pasaciņa citai reizei. Šodienai pietiks; marš! atpakaļ pie darba, nevis netu browsēt.

P.S. Khmmm, ja kāds man tagad!, darba laikā!, iekomentēs kaut ko par Sliktajiem Darba Devējiem — tā varētu būt tipiska diagnoze ;)



Kā aizbraukt uz Parīzi Pt.2: Diena #1

 

(11)

18.07.06. 17:07 (travel)

Luvra

Ir pirmās dienas Parīzē rīts un pār roboto pilsētas jumtu horizontu lec saule.

Skan skaisti, ne? Ha, kas tev deva; kārtīgi izgulējušies pēc 2 dienu negulēšanas un maratona, secinam, ka pār roboto pilsētas jumtu horizontu pakšķina krietnas un lietotājam nedraudzīgas lietus lāses. Debesis apmākušās kā miglainajā Albionā un nekas nevilina doties ārā.


Lasīt vēl »



Kā aizbraukt uz Parīzi. Pt.1: Turpceļš

 

(16)

30.06.06. 11:51 (travel)

Vikingi

 

(6)

14.06.06. 15:06 (quotes)

Glābšanas Plāns III

 

(3)

14.06.06. 15:05 (quotes)

Virtuālā padraudzēšanās

 

(12)

05.05.05. 03:02 (bullshits)

Izziņa

 

(8)

05.04.05. 12:34 (memoires)

Vision Xpress

 

(29)

18.02.05. 17:26 (idioti)

Asiņainā Mērija jeb GrIeZzzzZt VēNazZ

 

(14)

04.01.05. 17:28 (memoires)

План Спасения

 

(34)

16.12.04. 17:21 (quotes)

Kā iereivot eglē

 

(20)

28.10.04. 19:37 (memoires)

Svētā Grāla meklējumos

 

(16)

18.10.04. 00:44 (bullshits)

24fps

 

(19)

30.09.04. 20:09 (kino)

Buržuāzijas diskrētais šarms

 

(11)

20.08.04. 16:47 (idioti)

Pestilent creatures

 

(15)

17.08.04. 18:33 (idioti)

Centrum centrum, jā jā!

 

(4)

16.08.04. 20:09 (memoires)

Mums te kolēģis apmēram salika...

 

(11)

10.08.04. 19:57 (idioti)

Pasaki, kas ir tavi draugi...

 

(12)

21.07.04. 15:24 (bullshits)

Baiga vasara

 

(13)

09.07.04. 16:06 (kino)

XX gadsimta beigu bailes kino

 

(6)

09.07.04. 13:30 (kino)

Korpratīvie svētki. Follow-up.

 

(12)

30.06.04. 14:08 (bullshits)

Sapņu sieviete

 

(212)

12.06.04. 19:44 (bullshits)
» Vecākus »

Не пизди, сын мой, да не пиздим будешь.

paklausies

Mos Def: Auditorium

Mos Def — tas ir labs nigga. Ļoti labs nigga.

kur varam
satikties

-

Reklāma

Kur palikt Jūrmalā? Apartments Livia, lietotāj, tikai tur!___
Nodaļa, kurā interesenti iepazīstas ar Šulca grafomānijas lēkmēm, kuras raksturojas ar Pārlaicīgu Saturu un Neaizstājamu Vērtību paaudžu paaudzēs. ___