Brīvam brīdim

Olshteins 

GAIDOT GODO
Romāna Baumaņa tulkojums

Darbojas:
ESTRAGONS
VLADIMIRS
POCO
LAKĪ
ZĒNS

Lauku ceļš. Koks. Estragons sēž uz akmens, mēģina novilkt zābaku. Viņš pūlas abām rokām, elsdams un pūzdams. Spēku izsīkumā nolaiž rokas, atvelk elpu, atsāk no jauna visu to pašu. Ienāk Vladimirs.
ESTRAGONS (atkal nolaiž rokas). — Un neko tu te nepadarīsi.
VLADIMIRS (tuvojas sīkiem, stīviem solīšiem, izpletis kājas). — Es sāku domāt tāpat. (Sastingst.) Visu mūžu esmu sev teicis, esi prātīgs, Vladimir, tu taču visu vēl neesi izmēģinājis. Un atsāku cīņu. (Aizsapnojas, domādams par cīņu. Estragonam.) — Tātad, atkal tu esi šeit.
ESTRAGONS — Tu tā domā?
VLADIMIRS — Es priecājos, ka tu esi atgriezies. Es jau domāju, ka tu esi aizgājis pavisam.
ESTRAGONS — Es arī.
VLADIMIRS — Kā mēs to varētu atzīmēt? (Domā.) Piecelies, es tevi apskaušu. (Sniedz Estragonam roku.)
ESTRAGONS (aizkaitināts). — Tūlīt, tūlīt.
KLUSUMS.
VLADIMIRS (aizvainots, vēsi). — Vai drīkst uzzināt, kur tad kungs ir pavadījis nakti?
ESTRAGONS — Grāvī.
VLADIMIRS (pārsteigts). — Grāvī? Kur tas ir?
ESTRAGONS (bez žesta). — Tur.
VLADIMIRS — Un tevi nesita?
ESTRAGONS — Nesita. Ne pārāk.
VLADIMIRS — Atkal tie paši?
ESTRAGONS — Tie paši? Es taču nezinu.
KLUSUMS
VLADIMIRS — Kad es par to padomāju... par ko gan tu būtu kļuvis... bez manis... (Pārliecināts.) Tu būtu tikai kaulu čupina, nekas vairāk, vari nešaubīties.
ESTRAGONS (aizskarts vārīgā vietā). — Nu, un tad?
VLADIMIRS — Tas ir par daudz priekš viena cilvēka. (Pēc brīža mundrā tonī.) Bet, no otras puses, kāpēc krist izmisumā tagad, lūk, ko es sev saku. Par to vajadzēja domāt veselu mūžību atpakaļ, ap 1900.
ESTRAGONS — Apklusti. Palīdzi man novilkt šito mēslu.
VLADIMIRS — Mēs ar tevi, sadevušies rokās, būtu varējuši nolēkt no Eifeļa torņa kā vieni no pirmajiem. Tad mēs bijām labi apģērbušies. Tagad ir par vēlu. Tagad mūs pat nelaistu augšā. (Estragons cīnās ar savu zābaku.) Ko tu tur dari?
ESTRAGONS — Zābaku velku nost. Tev nekad nav nācies to darīt?
VLADIMIRS — Man jau apnicis tev atkārtot, ka zābaki jāvelk nost katru dienu. Būtu labāk mani paklausījis.
ESTRAGONS (žēli). — Palīdzi man!
VLADIMIRS — Sāp?
ESTRAGONS — Sāp! Viņš vēl jautā, vai man sāp!
VLADIMIRS (sašutis). — Varētu padomāt, ka tu si vienīgais, kam jācieš. Es jau neskaitos. Es gribētu gan redzēt tevi manā vietā, tad tik tu dziedātu.
ESTRAGONS — Tev kādreiz ir sāpējis?
VLADIMIRS — Sāpējis! Viņš vēl jautā, vai man kādreiz ir sāpējis!
ESTRAGONS (krata rādītājpirkstu). — Tas vēl nav iemesls neatpogāt...
VLADIMIRS (noliecoties) — Tas tiesa. (Atpogā.) Nedrīkst izlaist sīkumus.
ESTRAGONS — Nu ko lai tev saku, vienmēr taču atliec uz pēdējo brīdi.
VLADIMIRS (sapņaini) — Pēdējais brīdis... (Domīgs) Tas nebūs drīz, bet tas būs labi. Kurš to ir teicis?
ESTRAGONS — Tu negribi man palīdzēt?
VLADIMIRS — Daudzas reizes es sev saku, tas tomēr nāk. Un tad es jūtos pavisam jocīgi. (Viņš noņem cepuri, ieskatās iekšā, izbrauc ar roku pa iekšmalu, pakrata to, uzliek galvā.) Kā lai tev pasaka, atvieglots, un tai pat laikā... (Meklē vārdu.) mani pārņem šausmas. (Ar patosu.) Šausmas! (Atkal noņem cepuri, ieskatās.) Dīvaini! (Uzsit pa cepuri, it kā lai izkratītu kaut ko no tās, vēlreiz ieskatās, uzliek galvā.) Galu galā. (Estragons ar milzīgu piepūli beidzot novelk zābaku. Ieskatās iekšpusē, izbrauc ar roku, apgriež otrādi, pakrata, meklē pa zemi, vai kaut kas nav izkritis, neko neatrod, ar trulu skatienu no jauna bāž roku zābakā.) Nu, tātad?
ESTRAGONS — Nekas.
VLADIMIRS — Parādi!
ESTRAGONS — Nav tur ko rādīt.
VLADIMIRS — Pamēģini atkal uzvilkt.
ESTRAGONS (izpētījis savu kāju). — Lai drusku paelpo.
VLADIMIRS — Lūk, jums visa cilvēka būtība — uzbrūk zābakam, kad vainīga kāja. (Viņš noņem vēlreiz cepuri, ieskatās tajā, izbrauc ar roku, pakrata, uzsit, iepūš iekšā, uzliek atpakaļ galvā.) Tas mani sāk biedēt. (Klusums. Estragons kustina kājas pirkstus, lai gaiss labāk cirkulētu.) Viens no slepkavām tapa glābts. (Pēc brīža.) Godīgs procents. (Pēc brīža.) Gogo!
ESTRAGONS — Ko?
VLADIMIRS — Ja nu mēs nožēlotu grēkus?
ESTRAGONS — Kādus grēkus?
VLADIMIRS — Nu... (Domā.) Kāpēc mums jāiedziļinās tādos sīkumos.
ESTRAGONS — Par to, ka esam nākuši pasaulē? (Vladimirs sāk skaļi smieties, bet apraujas ar sāpēm saviebtu seju un piespiež roku pie vēdera lejasdaļas.)
VLADIMIRS — Nedrīkst pat smieties.
ESTRAGONS — Liels zaudējums.
VLADIMIRS — Tikai smaidīt. (Viņa seja izstiepjas maksimāli platā smaidā, sastingst uz labu brīdi, smaids nemanāmi izzūd.) Tas nav viens un tas pats. Galu galā... (Pēc brīža.) Gogo...
ESTRAGONS (aizkaitināts). — Kas atkal?
VLADIMIRS — Tu Bībeli esi lasījis?
ESTRAGONS — Bībeli? (Domā.) Domāju, ka esmu iemetis aci.
VLADIMIRS (izbrīnīts). — Skolā bez Dieva?
ESTRAGONS — Ej nu zini, vai tā bija ar Dievu vai bez.
VLADIMIRS — Tu atceries Evaņģēliju?
ESTRAGONS — Es atceros Svētās zemes kartes. Krāsainas, ļoti skaistas. Nāves jūra bija bāli zila. Skaties un dzert gribas. Es domāju, tur mēs pavadīsim savu medusmēnesi. Peldēsimies. Būsim laimīgi.
VLADIMIRS — Tev vajadzēja kļūt par dzejnieku.
ESTRAGONS — Es jau arī biju. (Norāda uz savām skrandām.) Vai tad tas nav redzams?
KLUSUMS.
VLADIMIRS — Ko es teicu.. Kā tava kāja?
ESTRAGONS — Pampst.
VLADIMIRS — A-ā, jā, tas stāsts par slepkavām. Tu atceries?
ESTRAGONS — Nē.
VLADIMIRS — Gribi, es tev pastāstīšu?
ESTRAGONS — Nē.
VLADIMIRS — Laiks taču ātrāk paies. (Pēc brīža.) Divus zagļus ar Pestītāju piesita krustā.
ESTRAGONS — Ar ko?
VLADIMIRS — Ar Pestītāju. Divus laupītājus. Stāsta, ka viens tika glābts, bet otrs (meklē antonīmu)... pazudināts.
ESTRAGONS — No kā glābts?
VLADIMIRS — No elles.
ESTRAGONS — Es iešu. (Nekustas.)
VLADIMIRS — Un tomēr... (Pēc brīža.) Kā tad tas tā sanāk, ka... cerams, es tev nekrītu uz nerviem?
ESTRAGONS — Es neklausos.
VLADIMIRS — Kā tad tas var būt, ka no četriem evaņģēlistiem par to stāsta tikai viens. Viņi taču visi četri bija tur vai kaut kur tuvumā. Un tikai viens stāsta par to, ka viens no slepkavām tika glābts. Paklau, Gogo, tu taču arī varētu kaut ko pateikt, laiku pa laikam.
ESTRAGONS — Es klausos.
VLADIMIRS — Viens no četriem. Bet no pārējiem trijiem divi vispār neko nerunā par slepkavām, bet trešais saka, ka tie abi viņu zaimojuši.
ESTRAGONS — Ko?
VLADIMIRS — Ko, «ko»?
ESTRAGONS — Es neko nesaprotu. Ko zaimojuši?
VLADIMIRS — Pestītāju.
ESTRAGONS — Kāpēc?
VLADIMIRS — Tāpēc, ka viņš nav gribējis tos atpestīt.
ESTRAGONS — No elles?
VLADIMIRS — Nē, taču! No nāves.
ESTRAGONS — Un tālāk?
VLADIMIRS — Tālāk viņiem abiem vajadzēja tikt notiesātiem.
ESTRAGONS — Un kas pēc tam?
VLADIMIRS — Bet viens no evaņģēlistiem taču saka, ka viens no slepkavām tika atpestīts.
ESTRAGONS — Nu un tad?
Viņi vienkārši uz to dažādi skatās. Tas arī ir viss.
VLADIMIRS — Viņi taču tur bija visi četri. Bet tikai viens runā par izglābto slepkavu. Kāpēc tad jātic viņam, nevis tiem pārējiem?
ESTRAGONS — Kurš tad viņam tic?
VLADIMIRS — Visi! Visi zina tikai šo versiju!
ESTRAGONS — Cilvēki ir muļķi. (Viņš ar grūtībām pieceļas, klibodams aiziet līdz kreisajai kulisei, apstājas, skatās tālumā, aizēnojis acis ar roku, apgriežas, aiziet līdz labajai kulisei, skatās tālumā. Vladimirs viņam seko ar acīm, pēc tam aiziet pie Estragona zābaka, paceļ to, ieskatās iekšā un steidzīgi nomet.)
VLADIMIRS — Tfu! (Nospļaujas.)
ESTRAGONS (atgriežas skatuves vidū, skatās dziļumā, apstājas pret skatītājiem ar muguru). — Pasakaina vieta. (Pagriežas, pienāk gandrīz pie pašas rampas, skatās publikā.) Kāds līksms skats. (Pret Vladimiru.) Tinamies.
VLADIMIRS — Nevaram.
ESTRAGONS — Kāpēc?
VLADIMIRS — Mēs gaidām Godo.
ESTRAGONS — Tā jau gan ... Tu esi pārliecināts, ka tas ir šeit?
VLADIMIRS — Kas?
ESTRAGONS — Ka tieši šeit jāgaida.
VLADIMIRS — Viņš teica — pie koka. (Viņi skatās uz koku.) Tu kaut kur redzi citu?
ESTRAGONS — Kas šitais ir?
VLADIMIRS — Nezinu. Izskatās pēc vītola.
ESTRAGONS — Kur tad lapas?
VLADIMIRS — Būs nokaltis.
ESTRAGONS — Beidzis sērot.
VLADIMIRS — Vai arī nav īstais gadalaiks.
ESTRAGONS — Vai tik tas nav krūmājs?
VLADIMIRS — Krūms.
ESTRAGONS — Krūmājs.
VLADIMIRS — Krū... (Apraujas.) Ko tu ar to gribi teikt? Ka mēs neesam atnākuši uz īsto vietu?
ESTRAGONS — Tad jau viņam vajadzēja būt šeit.
VLADIMIRS — Tā noteikti jau viņš neteica, ka nāks.
ESTRAGONS — Un ja nu viņš neatnāk?
VLADIMIRS — Tad mēs atkal atnāksim rīt.
ESTRAGONS — Un pēc tam parīt.
VLADIMIRS — Iespējams.
ESTRAGONS — Un tā tālāk.
VLADIMIRS — Tātad.
ESTRAGONS — Kamēr viņš atnāks.
VLADIMIRS — Tu esi nežēlīgs.
ESTRAGONS — Mēs vakar jau bijām šeit.
VLADIMIRS — Nē, tu nu gan putro.
ESTRAGONS — Ko tad mēs darījām vakar?
VLADIMIRS — Ko mēs darījām vakar?
ESTRAGONS — Jā-ā!
VLADIMIRS — Nu, zini... (Sadusmojas.) Ar tevi ne par ko nevar būt pārliecināts.
ESTRAGONS — Man liekas, ka mēs vakar jau bijām šeit.
VLADIMIRS — Šī vieta tev šķiet pazīstama?
ESTRAGONS — To es nesaku!
VLADIMIRS — Nu, bet kā? ...
ESTRAGONS — Viens otru neizslēdz.
VLADIMIRS — Un tomēr... šis koks...(pagriežas pret publiku)... šis kūdras purvs.
ESTRAGONS — Tu esi drošs, ka tieši šovakar?
VLADIMIRS — Kas?
ESTRAGONS — Nu, mums jāgaida.
VLADIMIRS — Viņš teica — sestdien. (Pēc brīža.) Man tā šķiet.
ESTRAGONS — Pēc šances.
VLADIMIRS — Es taču pierakstīju. (Viņš rakājas pa kabatām, kas piebāztas līdz pēdējai iespējai ar visādiem mēsliem.)
ESTRAGONS — Bet kurā sestdienā? Un vispār — šodien ir sestdiena? Vai tad nav svētdiena? ...vai pirmdiena ...vai piektdiena?
VLADIMIRS (mežonīgi skatās apkārt, it kā datums būtu ierakstīts kaut kur ainavā). — Tas nav iespējams.
ESTRAGONS — Vai ceturtdiena.
VLADIMIRS — Ko tad nu lai dara?
ESTRAGONS — Ja viņš vakar bija atnācis un mūs šeit neatrada, vari būt drošs — šodien jau nu viņš nenāks.
VLADIMIRS — Bet tu taču saki, ka mēs vakar te bijām.
ESTRAGONS — Es varu kļūdīties. (Pēc brīža.) Paklusēsim kādu brīdi, gribi?
VLADIMIRS (vārgā balsī). — Jā, ļoti. (Estragons apsēžas. Vladimirs drudžaini staigā pa skatuvi, laiku pa laikam apstādamies, lai ieurbtos ar acīm kādā punktā pie apvāršņa. Estragons aizmieg. Vladimirs apstājas pie Estragona.)
VLADIMIRS — Gogo ... (Klusums.) Gogo . . . (Klusums.) GOGO! (Estragons pamostas palecotiei.
ESTRAGONS (atgriezies īstenībā, atkal apjauš visu sava stāvokļa šausmīgumu). — Es gulēju. (Pārmetoši.) Kāpēc tu man nekad neļauj pagulēt?
VLADIMIRS — Es jutos tik vientuļš.
ESTRAGONS — Es redzēju sapni.
VLADIMIRS— Nestāsti!
ESTRAGONS — Es sapnī redzēju, ka...
VLADIMIRS — NESTĀSTI!
ESTRAGONS (plašu žestu norādot uz Visumu). — Tev ar to būs diezgan? Nav labi no tavas puses, Didī! Kam tad citam lai es izstāstu savus visslēptākos murgus?
VLADIMIRS — Lai tie arī paliek visslēptākie. Tu taču zini, es to nepanesu.
ESTRAGONS (ledaini). — Dažkārt es sev jautāju, vai nebūtu labāk, ja mēs izšķirtos.
VLADIMIRS — Tu jau nekur tālu neaiziesi.
ESTRAGONS — Tas būtu ļoti nepareizi, tik tiešām. (Pēc brīža.) Vai ne, Didī, tas būtu ļoti nepareizi? (Pēc brīža.) Sevišķi, ja ņem vērā ceļa skaistumu. (Pēc brīža.) Un ceļinieku labsirdību. (Pēc brīža.) Vai ne, Didī? (Mīlīgi.)
VLADIMIRS — Nomierinies.
ESTRAGONS (izbaudot). — Mieru . . . mieru . . . (Sapņaini.) Angļi saka — caaalm. Viņi vienmēr ir ļoti caaalm-i cilvēki. (Pēc brīža.) Tu zini to anekdoti par angli bordelī?
VLADIMIRS — Jā.
ESTRAGONS — Nu tad izstāsti.
VLADIMIRS — Atšujies.
ESTRAGONS — Viens kārtīgi iemetis anglis aiziet uz bordeli. Saimniece viņam jautā, kādu viņš grib — blondu, melnmatainu vai rudu. Stāsti tālāk.
VLADIMIRS — ATŠUJIES! (Vladimirs iziet. Estragons pieceļas un seko viņam līdz pat skatuves malai. Estragona žesti un mīmika atgādina boksa līdzjutēja izdarības. Vladimirs atgriežas, paiet garām Estragonam, nodurtām acīm šķērso skatuvi. Estragons paiet dažus solus uz viņa pusi.)
ESTRAGONS (maigi). — Tu kaut ko gribēji man teikt? (Vladimirs neatbild. Estragons sper vēl vienu soli.) Tu kaut ko taisījies teikt? (Klusums. Vēl solis uz priekšu.) Saki, Didī!
VLADIMIRS (nepagriežoties). — Neko es tev netaisījos teikt.
ESTRAGONS (solis uz priekšu). — Tu esi dusmīgs? (Klusums. Solis uz priekšu.) Atvaino mani! (Klusums. Solis uz priekšu. Viņš pieskaras Vladimira plecam.) Nu tiešām, Didī! (Klusums.) Dod roku! (Vladimirs pagriežas.) Noskūpsti mani! (Vladimirs kāpjas atpakaļ.) Ļauj es tevi noskūpstīšu. (Vladimirs atmaigst. Viņi saskūpstās.) Tu smirdi pēc ķiplokiem! (Estragons atsprāgst.)
VLADIMIRS — Tie ir veselīgi nierēm. (Klusums. Estragons uzmanīgi apskata koku.) Nu, ko tad mēs tagad darīsim?
ESTRAGONS — Gaidīsim.
VLADIMIRS — Jā, bet kamēr gaidām?
ESTRAGONS — Bet ja nu mēs pakārtos?
VLADIMIRS — Tas būtu labs paņēmiens, ka aizsiet acis.
ESTRAGONS (ieintriģēts). — Nu, tad aizsienamies?
VLADIMIRS — Ar visu, kas pēc tam notiks. Tur, kur tas nokrīt, izaug mandragoras. Tāpēc jau tās kliedz, kad tās noplūc. Tu to nezināji?
ESTRAGONS — Karamies tūlīt pat.
VLADIMIRS — Uz viena zara? (Viņi pieiet pie koka un to apskata.) Baidos, ka neizturēs.
ESTRAGONS — Vienmēr jau var pamēģināt.
VLADIMIRS — Nu, tad pamēģini.
ESTRAGONS — Es pēc tevis.
VLADIMIRS — Nē, nē, tu vispirms.
ESTRAGONS — Kāpēc es?
VLADIMIRS — Tu esi vieglāks par mani.
ESTRAGONS — Tur jau tā lieta.
VLADIMIRS — Nesaprotu.
ESTRAGONS — Nu, padomā taču drusku, tiešām... (Vladimirs domā.)
VLADIMIRS (beidzot). — Es nesaprotu.
ESTRAGONS — Es tev tūlīt paskaidrošu. (Viņš domā.) Saproti, zars... zars... (Dusmīgi.) Nu, kustini taču smadzenes!
VLADIMIRS — Es ceru tikai uz tevi.
ESTRAGONS (ar piepūli). — Gogo viegls — zars nenolūst — Gogo beigts. Didī smags — zars nolūst — Didī viens. (Pēc brīža.) Bet ja... (Viņš meklē īstos vārdus.)
VLADIMIRS — Es par to nepadomāju.
ESTRAGONS (atradis). — Kas var daudz, tas arī maz var.
VLADIMIRS — Bet vai tad es esmu smagāks par tevi?
ESTRAGONS — Tu pats to teici. Es jau neko nezinu. Viena iespēja no divām. Vai apmēram tā.
VLADIMIRS — Nu, bet ko tad mēs darīsim?
ESTRAGONS — Labāk nedarīsim neko. Tā būs drošāk.
VLADIMIRS — Pagaidīsim, paskatīsimies, ko viņš mums teiks.
ESTRAGONS — Kas?
VLADIMIRS — Godo.
ESTRAGONS —Tā jau gan.
VLADIMIRS — Vispirms sagaidīsim, kamēr mūs pamana.
ESTRAGONS — No otras puses... varbūt būtu labāk kalt dzelzi, kamēr nav galīgi sasalusi.
VLADIMIRS — Mani interesē, ko viņš mums tādu piedāvās. Tas mums neuzliek nekādas saistības.
ESTRAGONS — Bet ko tad mēs viņam īsti prasījām?
VLADIMIRS — Vai tad tu nebiji klāt?
ESTRAGONS — Es kaut kā palaidu garām.
VLADIMIRS — Nū-u, neko tādu noteiktu...
ESTRAGONS — Vienkārši tāds lūgums?
VLADIMIRS — Lūk, lūk.
ESTRAGONS — Tāds miglains lūgums.
VLADIMIRS — Mjā.
ESTRAGONS — Un ko viņš atbildēja?
VLADIMIRS — Nu, ka viņš paskatīšoties.
ESTRAGONS — Ka viņš neko nevar apsolīt.
VLADIMIRS — Ka viņam jāpadomā.
ESTRAGONS — Ar svaigu galvu.
VLADIMIRS — Jāapspriežas ar mājiniekiem.
ESTRAGONS — Ar draugiem.
VLADIMIRS — Ar pilnvarotajiem.
ESTRAGONS — Ar korespondentiem.
VLADIMIRS — Ar kantora grāmatām.
ESTRAGONS —Ar tekošo rēķinu.
VLADIMIRS — Pirms kaut ko varētu izlemt.
ESTRAGONS — Tas ir normāli.
VLADIMIRS — Vai ne?
ESTRAGONS — Es tā domāju.
VLADIMIRS — Es arī. (Atpūšas.)
ESTRAGONS (nemierīgs). — Bet mēs?
VLADIMIRS — Patiksim viņam?
ESTRAGONS — Es teicu — «Bet mēs?».
VLADIMIRS — Es nesaprotu.
ESTRAGONS — Kāda tur būs mūsu loma?
VLADIMIRS — Mūsu loma?
ESTRAGONS — Nesteidzies, padomā.
VLADIMIRS — Mūsu loma — lūdzēji.
ESTRAGONS — Jau tik tālu?
VLADIMIRS — Kungs izvirza kādas prasības?
ESTRAGONS — Vai tad mums vairs nav nekādu tiesību? (Vladimirs iesmejas, bet apraujas. Tāda pati spēle, kā iepriekš, izņemot smaidu.)
VLADIMIRS — Ja man nebūtu liegts, es kārtīgi izsmietos.
ESTRAGONS — Mēs esam pazaudējuši savas tiesības?
VLADIMIRS — Mēs tās esam iztirgojuši. (Ļoti decenti.) (Klusums. Stāv nekustīgi, rokas kuļājas, galvas karājas uz krūtīm, kājas ceļos ļenganas.)
ESTRAGONS (vārgi). — Mēs neesam piesieti? (Pēc brīža.) E?
VLADIMIRS (paceļ roku). — Kuš! Klausies! (Viņi klausās groteskās pozās.)
ESTRAGONS — Es neko nedzirdu.
VLADIMIRS — Csst! (Viņi klausās. Estragons zaudē līdzsvaru, gandrīz nokrīt. Pieķeras pie Vladimira rokas, kas pats arī līgojas. Viņi klausās, uzgāzusies viens otram virsū, aci pret aci.) Es arī. (Atvieglojuma nopūtas. Atslābinās. Attālinās viens no otra.)
ESTRAGONS — Tu mani nobaidīji.
VLADIMIRS — Es domāju, ka tas ir viņš.
ESTRAGONS — Kas?
VLADIMIRS — Godo.
ESTRAGONS — He! Vējš krūmos.
VLADIMIRS — Es taču skaidri dzirdēju kliedzienus.
ESTRAGONS — Kāpēc tad lai viņš kliegtu?
VLADIMIRS — Uz savu zirgu.
KLUSUMS.
ESTRAGONS — Tinamies.
VLADIMIRS — Uz kurieni? (Pēc brīža.) Varbūt jau šovakar pat mēs liksimies gulēt pie viņa — siltumā, sausumā, uz salmiem un ar pilniem vēderiem. Ir taču vērts pagaidīt. Ko?
ESTRAGONS — Bet ne jau visu nakti.
VLADIMIRS — Vēl taču ir diena. KLUSUMS.
ESTRAGONS — Gribas ēst.
VLADIMIRS — Burkānu gribi?
ESTRAGONS — Nekā cita nav?
VLADIMIRS — Vēl vajadzētu būt pāris rāceņiem.
ESTRAGONS — Dod burkānu. (Vladimirs meklē pa kabatām, izvelk vienu rāceni un dod Estragonam.) Paldies. (Viņš iekožas. Žēlabaini.) Tas ir rācenis!
VLADIMIRS — Piedod! Es biju pārliecināts, ka tas ir burkāns. (No jauna inspicē kabatas, bet tur atrodami tikai rāceņi.) Tie visi ir rāceni. (Vēl arvien meklē.) Tu droši vien esi apēdis pēdējo. (Meklē.) Pagaidi, laikam ir. (Beidzot izvelk burkānu un dod Estragonam.) Lūdzu, dārgais. (Estragons noslauka to pret piedurkni un sāk ēst.) Atdod man rāceni. (Estragons atdod.) Ēd lēnām, vairāk nav.
ESTRAGONS (gremodams). — Es tev ko jautāju.
VLADIMIRS — Ā.
ESTRAGONS — Tu man atbildēji?
VLADIMIRS — Garšīgs burkāns?
ESTRAGONS — Salds.
VLADIMIRS — Jo labāk, jo labāk. (Pēc brīža.) Ko tu gribēji uzzināt?
ESTRAGONS — Aizmirsu. (Gremo.) Tas mani nomoka. (Apskata burkānu, griež to gaisā ar pirkstu galiem.) Ļoti garšīgs, tas tavs burkāns. (Domīgi zīšļā galu.) Pag, sāku atcerēties. (Nokož gabalu.)
VLADIMIRS — Nu?
ESTRAGONS — Mēs taču neesam piesieti? (Izklaidīgi, pilnu muti.)
VLADIMIRS — Es neko nedzirdu.
ESTRAGONS (gremo, norij). — Es jautāju, vai mēs esam piesieti?
VLADIMIRS — Piesieti?
ESTRAGONS — Pie-sie-ti.
VLADIMIRS — Kā, piesieti?
ESTRAGONS — Aiz rokām un kājām.
VLADIMIRS — Bet pie kā? Kas mūs ir piesējis?
ESTRAGONS — Piesieti pie tā tava tēvocīša.
VLADIMIRS — Pie Godo? Piesieti pie Godo? Kas tev nāk prātā? Nekā tamlīdzīga! (Pēc brīža.) Vēl ne.
ESTRAGONS — Viņu sauc Godo?
VLADIMIRS — Manuprāt, jā.
ESTRAGONS — Skaties! (Viņš paceļ burkāna galiņu aiz lakstiem un griež acu priekšā.) Tas ir dīvaini, jo tālāk, jo sliktāk.
VLADIMIRS — Man gan ir otrādi.
ESTRAGONS — Tas ir kā?
VLADIMIRS — Man iegaršojas ēdot.
ESTRAGONS (pēc ilgas domāšanas). — Un tas ir otrādi?
VLADIMIRS — Viss atkarīgs no temperamenta.
ESTRAGONS — No rakstura.
VLADIMIRS — Un nekā tu te nepadarīsi.
ESTRAGONS — Lai arī kā tu censtos — no ādas neizlīdīsi.
VLADIMIRS — Paliksi, kas esi.
ESTRAGONS — Lai kā arī nelocītos.
VLADIMIRS — Būtība nemainās.
ESTRAGONS — Un nekā tu te nepadarīsi. (Pastiepj burkāna atlikumu uz Vladimira pusi.) Gribi pabeigt? Kaut kur pavisam tuvu atskan šaušalīgs kliedziens. Burkāns izkrīt Estragonam no rokas. Abi sastingst, pēc tam metas uz kulišu pusi. Estragons pusceļā apstājas, atgriežas, savāc burkānu, iebāž to kabatā, steidzas pie Vladimira, kurš viņu gaida, atkal apstājas, atkal atgriežas, savāc savu zābaku, tad skrien pie Vladimira. Piespiedušies viens pie otra, ievilkusi galvas plecos, novērsušies no gaidāmajām briesmām, viņi gaida. Ienāk Poco un Lakī. Poco vada Lakī ar garas virves palīdzību, kas cilpā apmesta ap Lakī kaklu tādā veidā, ka Lakī jau ir skatuves vidū, kad no kulisēm iznāk Poco. Lakī stiepj smagu koferi, saliekamo krēslu, grozu ar pārtiku un mēteli (uz rokas); Poco ir tikai pātaga.
POCO (vēl no kulisēm.) — Ātrāk! (Pātagas pliukšķis. Poco parādās. Viņi šķērso skatuvi. Lakī paiet garām Vladimiram un Estragonam un iziet kulisēs. Poco, ieraudzījis Vladimiru un Estragonu, apstājas. Virve nostiepjas. Poco brutāli parauj.) Atpakaļ! (Kritiena troksnis. Tas ir Lakī, kas nokrīt ar visu nesamo. Vladimirs un Estragons skatās uz Lakī un nevar izšķirties — mesties viņam palīgā, vai labāk nejaukties lietā, kas uz viņiem neattiecas, — bail. Vladimirs tomēr sper soli uz Lakī pusi, Estragons viņu tur aiz piedurknes.)
VLADIMIRS — Laid mani!
ESTRAGONS — Labāk nelien.
POCO — Uzmanieties! Viņš ir nikns. (Estragons ar Vladimiru saskatās.) Pret svešiem.
ESTRAGONS (klusu). — Tas ir viņš?
VLADIMIRS — Kas?
ESTRAGONS — Nu, tas...
VLADIMIRS — Godo?
ESTRAGONS — Jā.
POCO — Stādos priekšā: Poco.
VLADIMIRS — Nē taču.
ESTRAGONS — Viņš teica Godo.
VLADIMIRS — Nē taču.
ESTRAGONS (Poco). — Vai jūs, kungs, neesat Godo kungs?
POCO (briesmīgā balsī). — Es esmu POCO! (Klusums.) Šis vārds jums neko neizsaka? (Klusums.) Es jums jautāju: šis vārds jums neko neizsaka? (Vladimirs un Estragons jautājoši saskatās.)
ESTRAGONS (izliekas, ka mēģina atcerēties). — Boco... Boco...
VLADIMIRS (tāpat). — Poco...
POCO — Pppocol
ESTRAGONS — A! Poco... jā, jā... Poco...
VLADIMIRS — Poco vai Boco?
ESTRAGONS — Poco... nē, kaut kā neatceros.
VLADIMIRS (samierinoši). — Es kādreiz pazinu Goco ģimeni. Mammīte nodarbojās ar izšūšanu. (Poco draudīgi tuvojas.)
ESTRAGONS (steigšus). — Mēs neesam vietējie, kungs.
POCO (apstājoties). — Jūs tomēr esat cilvēciskas būtnes. (Uzliek brilles.) Cik es redzu. (Noņem brilles.) No tās pašas sugas kā Poco. (Pērkondimdoši smiekli.) Pēc Dieva ģīmja un līdzības, tāpat kā Poco.
VLADIMIRS — Redziet...
POCO (asi pārtrauc). — Kas ir Godo?
ESTRAGONS — Godo?
POCO — Jūs mani noturējāt par Godo?
VLADIMIRS — Ko jūs, kungs, nē, pat uz brīdi, nē, kungs.
POCO — Kas viņš ir?
VLADIMIRS — Tas ir... viens paziņa...
ESTRAGONS — Nē taču, mēs viņu tikpat kā nepazīstam.
VLADIMIRS — Nu jā, ne pārāk labi pazīstam... bet, tomēr...
ESTRAGONS — Es viņu pat nemaz nepazītu.
POCO — Jūs mani noturējāt par viņu.
ESTRAGONS — Redziet... tumsa... nogurums... slikta pašsajūta... gaidīšana... varu atzīties... vienu brīdi.... man likās...
VLADIMIRS — Neklausieties viņā, kungs, neklausieties!
POCO — Gaidīšana. Tātad, jūs gaidījāt?
VLADIMIRS — Redziet...
POCO — šeit, manos īpašumos?
VLADIMIRS — Mēs neko sliktu darīt netaisījāmies.
ESTRAGONS — Mums bija labi nodomi.
POCO — Ceļš ir vaļā visiem.
VLADIMIRS — Lūk, tā arī mēs sev teicām.
POCO — Tā ir bezkaunība, bet tā tas ir.
ESTRAGONS — Neko nevar darīt.
POCO (plašu žestu). — Nerunāsim vairs par to. (Rauj aiz auklas.) Celties! (Pēc brīža.) Katrreiz — kā nokrīt, tā uzreiz aizmieg. (Rauj aiz auklas.) Celies, sprāgoņa! (No kulisēm dzirdams troksnis — Lakī ceļas un lasa nokritušo bagāžu. Poco rauj' aiz auklas.) Atpakaļ! (Lakī, kāpjoties atpakaļ, parādās uz skatuves.) Stāt! (Lakī apstājas.) Pagriezties! (Lakī pagriežas. Vēlīgi Vladimiram un Estragonam.) Mani draugi, priecājos, ka jūs sastapu. (Abiem neticīgas grimases.) Jā, jā, no sirds priecājos. (Parauj aiz auklas.) Tuvāk! (Lakī tuvojas.) Stāt! (Lakī apstājas. Vladimiram un Estragonam.) Jā... ceļš ir garš, kad ej pavisam viens veselas... (skatās pulkstenī)... veselas (rēķina)... sešas stundas, jā, tā ir — sešas stundas no vietas un nesastopi nevienu pašu dvēseli dzīvu. (Lakī.) Mēteli. (Lakī noliek koferi, pienāk, atdod mēteli, atkāpjas, atkal paņem koferi.) Paturi šito. (Poco pastiepj pātagu, Lakī pienāk, un, tā kā viņam nav brīvu roku, pieliecas, paņem pātagu zobos un atkāpjas vietā. Poco sāk vilkt mēteli, apstājas.) Mēteli! (Lakī visu noliek, pienāk, palīdz Poco uzvilkt mēteli, atkāpjas, visu paceļ.) Pašos pamatos gaiss ir vēss. (Aizpogājas, noliecas, apskata sevi, iztaisnojas.) Pātagu! (Lakī pienāk, noliecas, Poco izrauj viņam pātagu no mutes, Lakī atkāpjas līdz savai vietai.) Redziet, draugi, es nespēju ilgstoši iztikt bez sev līdzīgo sabiedrības (viņš paskatās uz abiem sev līdzīgajiem), pat ja šī līdzība ir tik attāla. (Lakī.) Krēslu! (Lakī noliek maliņā koferi un grozu, pienāk, atver saliekamo krēsliņu, noliek to uz zemes, atkāpjas, paņem koferi un grozu. Poco skatās uz krēslu.) Tuvāk! (Lakī noliek grozu un koferi, pienāk pie Poco, pārvieto krēslu, atkāpjas, paņem koferi un grozu. Poco apsēžas, ar pātagas galu vēderā atgrūž Lakī.) Atpakaļ! (Lakī atkāpjas.) Vēl! (Lakī vēl atkāpjas.) Stāt! (Lakī apstājas. Vladimiram un Estragonam.) Un tāpēc, ar jūsu laipnu atļauju, es mazliet uzkavēšos kopā ar jums, pirms riskēšu doties tālāk uz priekšu. (Lakī.) Grozu! (Lakī pienes grozu, atkāpjas.) Spirgts gaiss rosina apetīti. (Viņš atver grozu, izņem vistas gabalu, maizes gabalu un vīna pudeli. Lakī.) Grozu! (Lakī paņem grozu, atkāpjas, sastingst.) Tālāk! (Lakī vēl atkāpjas.) Tur! (Lakī apstājas.) Viņš smako. (Poco vienā kampienā izdzer pamatīgu daudzumu vīna.) Uz mūsu veselību. (Noliek pudeli un ķeras pie ēšanas.) (Klusums. Estragons un Vladimirs pamazām iedrošinās apiet Poco apkārt, izpētīt viņu no visām pusēm. Poco alkatīgi plēš ar zobiem cāli, apsūkātos kauliņus met pār plecu. Lakī lēni ļimst, līdz koferis atduras pret zemi, strauji iztaisnojas, un viss sākas no jauna. Stāvus guļoša cilvēka ritms.)
ESTRAGONS — Kas ar viņu notiek?
VLADIMIRS — Izskatās noguris.
ESTRAGONS — Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?
VLADIMIRS — Kā es lai zinu! (Viņi pienākuši pavisam klāt.) Esi uzmanīgs!
ESTRAGONS — Varbūt parunāties?
VLADIMIRS — Paskaties!
ESTRAGONS — Uz ko?
VLADIMIRS (norāda) — Uz kaklu.
ESTRAGONS (skatās uz kaklu) — Es neko neredzu.
VLADIMIRS — Nostājies šeit. (Estragons nostājas Vladimira vietā.)
ESTRAGONS — Jā, tiešām.
VLADIMIRS — Līdz asinīm.
ESTRAGONS — Striķis.
VLADIMIRS — Berž.
ESTRAGONS — Kā tā savādāk!
VLADIMIRS — Tas ir mezgls.
ESTRAGONS — Neizbēgami. (Atsāk apskati, pie sejas apstājas.)
VLADIMIRS — Viņš izskatās tīri labi.
ESTRAGONS (raustot plecus, ar grimasi). — Domā?
VLADIMIRS — Nedaudz izkāmējis.
ESTRAGONS — Re, kā siekalojas.
VLADIMIRS — Pietēlo.
ESTRAGONS — Putas!
VLADIMIRS — Viņš varbūt ir idiots.
ESTRAGONS — Kretīns.
VLADIMIRS (cieši ieskatās). — Šķiet, ka viņam ir kākslis.
ESTRAGONS (tāpat). — Ej nu zini.
VLADIMIRS — Viņš smok.
ESTRAGONS — Dabiski.
VLADIMIRS — Paskaties, kādas acis!
ESTRAGONS — Kas tur sevišķs?
VLADIMIRS — Izspiedušās.
ESTRAGONS — Manuprāt, viņš tūlīt nosprāgs.
VLADIMIRS — Nav teikts. (Pēc brīža.) Uzprasi viņam kaut ko!
ESTRAGONS — Domā?
VLADIMIRS — Ar ko tu riskē?
ESTRAGONS (kautrīgi). — Kungs...
VLADIMIRS — Skaļāk!
ESTRAGONS (skaļāk). — Kungs...
POCO — Atšujieties no viņa! (Viņi pagriežas pret Poco, kurš, beidzis ēst, slauka muti ar rokas virspusi.) Vai tad jūs neredzat, ka viņš grib atpūsties? (Viņš izvelk pīpi un sāk to piebāzt. Estragons ierauga nomestos vistas kauliņus, alkatīgi skatās uz tiem. Poco uzrauj sērkociņu un sāk aizsmēķēt pīpi.) Groziņu! (Lakī nekustas. Poco nikni nomet sērkociņu un parauj aiz auklas.) Grozu! (Lakī gandrīz nokrīt, atjēdzas, pienāk pie Poco, ieliek pudeli grozā, atgriežas vietā, un atkal tā pati attieksme. Estragons blenž uz kauliņiem. Poco vēlreiz uzrauj sērkociņu un aizdedzina pīpi.) Ko tad jūs gribat, tas jau nav viņa darbs. (Ievelk dūmu, izstiepj kājas.) Ēeeh! Tagad jau ir labāk!
ESTRAGONS (kautrīgi). — Kungs...
POCO — Kas par lietu, manu drosminiek?
ESTRAGONS — Ēēhmm... vai jūs vairs neēd ... vai jums tie kauliņi vairs nebūs vajadzīgi? Kungs?
VLADIMIRS (sašutis). — Nevarēji pagaidīt?
POCO — Ko jūs, ko jūs, tas ir pilnīgi dabiski. Vai man šie kauliņi būs vajadzīgi? (Viņš tos pamaisa ar pātagas galu.) Personiski man šie kauliņi vajadzīgi nebūs. (Estragons sper soli uz kauliņu pusi.) Bet... (Estragons apstājas.)... bet šie kauliņi principā tiek atdoti nesējam. No tā izriet, ka arī jājautā viņam. (Estragons pagriežas pret Lakī, šaubās.) Droši, droši, nebaidieties, viņš jums pateiks. (Estragons iet pie Lakī, apstājas viņa priekšā.)
ESTRAGONS — Kungs... piedodiet, kungs... (Lakī nereaģē. Poco nopliukšķina pātagu. Lakī pacel galvu.)
POCO — Ar tevi runā, cūka! Atbildi! (Estragonam.) Lūdzu!
ESTRAGONS — Piedodiet, kungs... tie kauliņi... jums tie nebūs vajadzīgi? (Lakī ilgi skatās uz Estragonu.)
POCO (eņģeļiem). — Kungs! (Lakī nodur galvu.) Atbildi! Tu gribi, vai negribi tos kauliņus? (Lakī klusē. Estragonam.) Tie ir jūsu. (Estragons metas virsū kauliņiem, uzlasa tos un sāk grauzt.) Tas ir dīvaini. Līdz šim viņš nekad nav atteicies no kauliem. (Viņš bažīgi skatās uz Lakī.) Tas tik vēl trūka, ka viņš tagad saslimtu... man uz kakla. (Izpūš pīpi.)
VLADIMIRS (eksplodē). — Kāds kauns! (Klusums. Estragons apstulbis pārstāj grauzt, skatās pēc kārtas te uz Vladimiru, te uz Poco. Poco ir ļoti mierīgs. Vladimirs arvien vairāk samulst.)
POCO (Vladimiram). — Vai jūs domājāt kaut ko konkrētu?
VLADIMIRS (pēkšņā uzņēmībā, juceklīgi). — Tā apieties ar cilvēku (norāda uz Lakī)... es uzskatu... ar cilvēcisku būtn ... nē... kauns!
ESTRAGONS (nevēlēdamies palikt malā). — Negods! (Atsāk grauzt.)
POCO — Jūs esat pārāk bargi. (Vladimiram.) Cik jums ir gadu, ja drīkst jautāt? (Klusums.) Sešdesmit... Septiņdesmit?... (Estragonam.) Cik viņam varētu būt gadu?
ESTRAGONS — Jautājiet viņam pašam.
POCO — Esmu nesmalkjūtīgs. (Izdauza pīpi, sitot to pret pātagu, pieceļas.) Laiks iet. Paldies par kompāniju... (Domā.) Kaut gan, varbūt izpīpēt vēl vienu pīpīti... ar jums. Ko jūs par to sakāt? (Viņi nesaka neko.) O, es esmu vājš pīpmanis, pavisam vājš, neesmu radis pīpēt divas pīpes pēc kārtas, no tā (viņš uzliek roku uz sirds) man rodas sirdsklauves. (Pēc brīža.) Nikotīn... iesūcas, lai kā arī es neizsargātos. (Nopūšas.) Nu, ko tu padarīsi. Bet varbūt jūs esat nesmēķētāji? Nē? Jā? Galu galā tas nav svarīgi. (Klusums.) Bet kā tad es tagad apsēdīšos tā, lai tas būtu nepiespiesti, tagad, ja esmu jau piecēlies? Tā, lai neizskatītos, ka man... kā lai to pasaka, ka man nav spēka? (Vladimiram.) Ko jūs teicāt? (Klusums.) Varbūt jūs neko neteicāt? (Klusums.) Tam nav nozīmes. Tā ja. (Domā.)
ESTRAGONS — Aāāhh! Nu jau ir labāk. (Nomet kauliņus.)
VLADIMIRS — Ejam prom!
ESTRAGONS — Jau?
POCO — Vienu mirklīti! (Parauj aiz auklas.) Krēslu! (Norāda ar pātagu. Lakī pārvieto krēslu.) Vēl! Pietiek. (Atkal apsēžas. Lakī atkāpjas, paņem koferi un grozu.) Nu lūk, es atkal sēžu! (Sāk piebāzt pīpi.)
VLADIMIRS — Ejam prom.
POCO — Es ceru, ka es jūs nedzenu? Pakavējieties vēl mirklīti, nenožēlosit.
ESTRAGONS (cerot uz žēlastības dāvanu). — Vai tad mēs steidzamies?
POCO (aizsmēķējis pīpi). — Otrā vairs tomēr nav tik laba (izņem pīpi no mutes, aplūko) kā pirmā, es teiktu. (Atkal ieliek mutē.) Tomēr laba.
VLADIMIRS — Es eju.
POCO — Mana klātbūtne viņam kļūst nepanesama. Protams, es neesmu diez kāds labsirdis, bet vai tas ir iemesls? (Vladimiram.) Padomājiet, nepārsteidzieties! Pieņemsim, jūs tagad aiziesiet, tagad, kamēr vēl ir diena, jo, neskatoties ne uz ko, vēl ir diena. (Visi trīs skatās debesīs.) Labi. Kas tādā gadījumā... (izņem pīpi no mutes, apskata)... nodzisusi... (aizdedzina)... tādā gadījumā... tādā gadījumā, kas tādā gadījumā būs ar jūsu tikšanos ar to... Godē, Godo, Godēnu (klusum... Jūs jau saprotat, par ko es runāju, no kā atkarīga jūsu nākotne (klusums)... vismaz tuvākā nākotne.
ESTRAGONS — Viņam taisnība.
VLADIMIRS — Kā jūs to zināt?
POCO — Re, viņš ar mani atkal runā. Vēl nedaudz, un mēs būsim draugi.
ESTRAGONS — Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?
POCO — Es arī būšu priecīgs iepazīties ar viņu. Jo vairāk es sastopu cilvēkus, jo laimīgāks es kļūstu. Pat no visniecīgākā radījuma var kaut ko iemācīties, bagātināties, labāk izgaršot savu labklājību. Arī jūs (skatās cieši uz vienu, pēc tam uz otru, likdams saprast, ka runa ir par abiem), arī jūs, kas zin, varbūt arī jūs esat man kaut ko devuši.
ESTRAGONS — Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?
POCO — Bet es gan būtu ļoti pārsteigts par to.
VLADIMIRS — Pie jums vēršas ar jautājumu.
POCO (iepriecināts). — Ar jautājumu? Kas? Ar kādu? (Klusums.) Vēl pirms mirkļa jūs trīcot mani uzrunājāt — «Kungs». Un nu jūs man uzdodat jautājumus. Tas nebeigsies labi.
VLADIMIRS (Estragonam). — Es domāju, viņš tevī klausās. ESTRAGONS (atkal riņķo ap Lakī). — Ko?
VLADIMIRS — Tagad tu viņam vari jautāt. Viņš ir pati uzmanība.
ESTRAGONS — Ko jautāt?
VLADIMIRS — Kāpēc viņš nenoliek savas mantas.
ESTRAGONS — Es jau sen sev to jautāju.
VLADIMIRS — Pajautā taču viņam.
POCO (uzmanīgi klausās, baidoties, ka tikai jautājums nepazūd šajā repliku apmaiņā). — Jūs jautājat man, kāpēc viņš nenoliek savas mantas, tā jūs tās saucat?
VLADIMIRS — Tieši tā.
POCO (Estragonam). — Jūs piekrītat, tas tiešām ir tā?
ESTRAGONS (turpina riņķot ap Lakī). — Viņš sēc kā ronis.
POCO — Es jums tūlīt atbildēšu. (Estragonam.) Bet jūs palieciet mierā, es jūs lūdzu, jūs man krītat uz nerviem.
VLADIMIRS — Nāc šurp.
ESTRAGONS — Kas ir?
VLADIMIRS — Viņš tūlīt runās. (Nekustīgi, viens pretī otram viņi gaida.)
POCO — Skaisti. Visi ir šeit? Visi uz mani skatās? (Viņš paskatās uz Lakī, parauj aiz auklas. Lakī pacel galvu.) Skaties uz mani, cūka! (Lakī skatās.) Ļoti labi. (Iebāž pīpi kabatā, izvelk mazu pulverizatoru un iepūš sev rīklē. Iebāž pulverizatoru kabatā, atkrēpo, nospļaujas, atkal izvelk pulverizatoru, atkal iepūš rīklē, iebāž pulverizatoru kabatā.) Esmu gatavs. Visi manī klausās? (Paskatās uz Lakī, parauj aiz auklas.) Panāc tuvāk! (Lakī pasper dažus soļus.) Pietiek! (Lakī apstājas.) Visi ir gatavi? (Paskatās uz visiem trijiem, uz Lakī pēdējo, parauj aiz auklas.) Kas par lietu? (Lakī paceļ galvu.) Man netīk runāt tukšumā. Nu tā. Labi. (Domā.)
ESTRAGONS — Es eju prom.
POCO — Nu, un ko tad jūs man īsti jautājāt?
VLADIMIRS — Kāpēc viņš...
POCO (dusmās). — Nepārtrauciet mani! (Pēc brīža. Mierīgāk.) Ja visi runās vienlaicīgi, tad mēs nekad, ne par ko nevienosimies. (Pēc brīža.) Tātad, ko es teicu? (Pēc brīža, skaļāk.) Tātad, ko es teicu? (Vladimirs pantomīmiski attēlo kādu, kas stiepj smagus nesamos. Poco skatās uz viņu, bet nesaprot.)
ESTRAGONS (ar piepūli). — Mantas! (Baksta ar pirkstu Lakī virzienā.) Kāpēc? Visu laiku turēt. (Attēlo klūpošu, ceļos ļenganu cilvēku.) Nekad nenolikt. (Atver plaukstas, atliecas ar atvieglojumu.) Kāpēc?
POCO — Aha. Tā uzreiz arī vajadzēja teikt. Kāpēc viņš neiekārtojas ērtāk? Mēģināsim tikt skaidrībā. Vai viņam ir uz to tiesības? Ir! Tātad, viņš negrib? Tur jau ir tā lieta. Bet kāpēc viņš negrib? (Pēc brīža.) Kungi, es jums tūlīt to pateikšu.
VLADIMIRS — Uzmanību!
POCO — Viņš grib atstāt uz mani iespaidu, lai es viņu nepamestu.
ESTRAGONS — Ko?
POCO — Varbūt, es neizteicos pietiekami skaidri. Viņš cenšas mani iežēlināt, lai es atteiktos no domas viņu pamest. Arī nav īsti precīzi.
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Viņš grib, lai es viņam būtu, bet es — ne.
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Viņš iedomājas, ja es ievērošu, cik viņš labs nesējs, man sagribēsies atstāt viņu šajā amatā arī turpmāk.
ESTRAGONS — Bet jūs to vairs negribat?
POCO — Patiesībā viņš nes kā cūka. Tas jau nav viņa amats.
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Viņš iedomājas, ja es ieraudzīšu, cik viņš ir nenogurdināms, es nožēlošu savu lēmumu. Tāds ir viņa seklais aprēķins. It kā man trūktu melnstrādnieku. (Visi trīs skatās uz Lakī.) Atlants, Jupitera dēls! (Klusums.) Nu tā. Domāju, ka uz jūsu jautājumu esmu atbildējis. Vēl kādi jautājumi? (Spēle ar pulverizatoru.)
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Ievērojiet, es varētu būt viņa vietā, bet viņš — manā. Ja vien gadījums nebūtu lēmis savādāk. Katram savs.
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Kā jūs teicāt?
VLADIMIRS — Jūs gribat tikt no viņa vaļā?
POCO — Tieši tā. Bet tā vietā, lai viņu padzītu, ko es varētu izdarīt, es gribu teikt, tā vietā, lai ar kāju pa pakaļu izlidinātu viņu pa durvīm, es, savā labsirdībā, vedu viņu uz Pestītāja gadatirgu, kur, es ceru, man kaut kas atlēks par viņu. Taisnību sakot, tie ir tādi radījumi, ka tos pat padzīt nav iespējams. Vislabāk būtu viņus piebeigt. (Lakī raud.)
ESTRAGONS — Viņš raud.
POCO — Pat vecam sunim ir vairāk pašcieņas, (Sniedz Estragonam savu mutautiņu.) Ja jums tā gribas, pažēlojiet viņu. (Estragons šaubās.) Ņemiet. (Estragons paņem mutautiņu.) Noslaukiet viņam asaras, viņš jutīsies mazāk pamests. (Estragons joprojām šaubās.)
VLADIMIRS — Dod, es to izdarīšu. (Estragons neatdod lakatiņu. Bērnišķīga stīvēšanās.)
POCO — Pasteidzieties, drīz viņš beigs raudāt. (Estragons tuvojas Lakī, lai noslaucītu viņam asaras. Lakī no visa spēka iesper Estragonam pa lielu. Estragons nomet lakatiņu, atsprāgst un klibodams apmet loku pa skatuvi, bļaudams no sāpēm.) Lakatiņu. (Lakī noliek koferi un grozu, pienāk pie Poco un pasniedz lakatiņu, tad atgriežas vietā un paceļ koferi un grozu.)
ESTRAGONS — Cūkai Lopsl Nelietis! (Uzrota bikšu staru.) Viņš mani sakropļoja!
POCO — Es jau brīdināju, viņam sveši nepatīk.
VLADIMIRS (Estragonam). — Parādi. (Estragons viņam demonstrē kāju. Poco, dusmās.) Viņš asiņo!
POCO — Tā ir laba zīme.
ESTRAGONS (izslējis ievainoto kāju gaisā). — Es vairs nevarēšu paiet.
VLADIMIRS — Es tevi nesīšu. (Pēc brīža.) Ja vajadzēs.
POCO — Viņš vairs neraud. (Estragonam.) Jūs kaut kādā veidā būsiet viņu aizstājis. (Sapņaini.) Cilvēku asaras ir nemainīgs lielums. Uz katru, kas sāk raudāt, kaut kur citur cits beidz. Tāpat ar smiekliem. (Viņš smejas.) Nerunāsim neko sliktu par mūsu laiku, tas nebūt nav nelaimīgāks par visiem iepriekšējiem. (Klusums.) Neko labu arī nerunāsim. (Klusums.) Nerunāsim par to nemaz. (Klusums.) Tiesa, tautas kļuvis vairāk.
VLADIMIRS — Mēģini iet. (Estragons pieklibo pie Lakī, uzspļauj viņam, pēc tam iet uz vietu, kur viņš sēdēja, kad cēlās priekškars.)
POCO — Bet vai jūs zināt, kas man visas šīs jaukās lietiņas iemācīja? (Pēc brīža. Ar pirkstu it kā dzeldams Lakī.) Viņš!
VLADIMIRS (skatoties uz debesīm). — Kad beidzot iestāsies nakts?
POCO — Bez viņa es būtu domājis, būtu izjutis tikai zemiskas lietas, kas saistītas ar manu amatu, nav svarīgi kādu. Skaistums, grācija, avota patiesība, es domāju, ka tas man nav pieejams. Un tad es paņēmu sev sitamo.
VLADIMIRS (pret savu gribu, pārtraucot debesu vērošanu). — Sitamo?
POCO — Tas velkas nu jau turpat sešdesmit gadus... (prātā rēķina)... jā, gandrīz sešdesmit gadus. (Lepni izslienas.) Vai man tik daudz var dot? (Vladimirs skatās uz Lakī.) Viņam blakus es izskatos pavisam jauns, vai ne? (Pēc brīža. Lakī.) Cepuril (Lakī noliek grozu, paceļ savu cepuri. Gari, sirmi mati kuplā gubā izplešas ap viņa seju. Viņš iespiež cepuri padusē un atkal paņem grozu.) Un tagad skatieties! (Poco noceļ savu cepuri. Viņš ir pilnīgi plikpaurains. Uzliek cepuri.) Redzējāt?
VLADIMIRS Kas tas ir — sitamais?
POCO — Šejienietis jūs neesat. Es ceru, jūs esat vismaz no šī gadsimta? Agrāk bija āksti. Tagad — sitamie. Tiem, kas var to atļauties.
VLADIMIRS — Un tagad jūs viņu padzenat? Tik vecu un uzticamu kalpotāju?
ESTRAGONS — Mēslsl (Poco arvien vairāk uztraucas.)
VLADIMIRS — Tagad, kad no viņa izsūkts viss, jūs viņu izmetat kā... (meklē vārdus)... kā banāna mizu. Jums jāatzīst, ka...
POCO (vaidēdams saķer galvu). — Es vairs nevaru... tas nav izturams... ko viņš ar mani dara... jūs to nespējat iedomāties... tas ir šausmīgi... viņam jāaiziet... (vicina rokas)... es jūku prātā... (Viņš sa|imst, aptvēris galvu rokām.) Es vairs nevaru... nevaru... (Klusums. Visi trīs skatās uz Poco. Lakī trīc.)
VLADIMIRS — Viņš vairs nevar.
ESTRAGONS — Tas ir šausmīgi.
VLADIMIRS — Viņš jūk prātā.
ESTRAGONS — Tas ir atbaidoši.
VLADIMIRS (Lakī). — Kā jūs uzdrošināties? Kā jums nav kauna?! Tik labs saimnieks! Pēc tik daudz gadiem! Un tā viņu mocīt! Nē, nu patiešām!
POCO (vaimanā, raud). — Kādreiz... viņš bija pieklājīgs... viņš man palīdzēja... mani izklaidēja... mani darīja labāku... tagad... viņš mani nogalina...
ESTRAGONS (Vladimiram). — Viņš to grib aizvietot ar kādu?
VLADIMIRS — Ko?
ESTRAGONS — Es kaut kā nesaprotu, viņš grib pieņemt kādu citu viņa vietā, vai arī viņš neņems nevienu?
VLADIMIRS — Nedomāju gan.
ESTRAGONS — Jāpajautā viņam pašam.
POCO (nomierinājies). — Kungi, es nezinu, kas ar mani notika. Es jūs lūdzu man piedot. Aizmirstiet to visu. (Arvien vairāk saņem sevi rokās.) Es vairs īsti neatceros, ko es te sarunāju, bet varat būt pārliecināti, ka te nebija neviena patiesa vārda. (Izslienas, sit sev pa krūtīm.) Vai tad es izskatos pēc tāda, kas ļauj sevi mocīt? Nē, tiešām? (Rakājas pa kabatām.) Kur mana pīpe?
VLADIMIRS — Kāds jauks vakars.
ESTRAGONS — Neaizmirstams.
VLADIMIRS — Un vēl nav beidzies.
ESTRAGONS — Tik tikko sācies.
VLADIMIRS — Acīmredzami.
ESTRAGONS — Tas ir šausmīgi.
VLADIMIRS — Man šķiet, ka mēs esam izrādē.
ESTRAGONS — Cirkā.
VLADIMIRS — Operetē.
ESTRAGONS — Cirkā.
POCO — Kur es varēju iegrūst to savu kaļķīti?
ESTRAGONS — Muļķis! Pasējis savu skursteni. (Skaļi smejas.)
VLADIMIRS — Es tūlīt atgriezīšos. (Virzās uz kulišu pusi.)
ESTRAGONS — Pa gaiteni līdz galam un pa kreisi.
VLADIMIRS — Skaties, lai neaizņem manu vietu! (Iziet.)
POCO — Es pazaudēju savu čubuku.
ESTRAGONS (locīdamies). — Aīī, nosprāgt var no smiekliem!
POCO (paceļ galvu). — Vai jūs gadījumā neredzējāt... (Pamana Vladimira prombūtni. Sarūgtināts.) Ak, viņš ir aizgājis!... Nepasakot man uz redzēšanos! Tas nav smalki! Jums vajadzēja viņu aizkavēt.
ESTRAGONS — Bet tad jau viņš pārsprāgtu.
POCO — Ak tā! (Pēc brīža.) Tad jau gan.
ESTRAGONS (pieceļoties). — Panāciet šurp!
POCO — Kāpēc?
ESTRAGONS — Redzēsiet.
POCO — Jūs gribat, lai es pieceļos?
ESTRAGONS — Nāciet... nāciet.. ātril (Poco pieceļas un iet pie Estragona.)
ESTRAGONS — Skatieties!
POCO — Oo-ho!
ESTRAGONS — Cauri. (Vladimirs atgriežas drūms, pagrūž Lakī, ar kājas spērienu apgāž krēslu, staigā šurp turp pa skatuvi.)
POCO — Viņš ir neapmierināts? Visiem personāžiem galvās melni katliņi.
ESTRAGONS — Tu palaidi garām brīnišķīgas lietas. Žēl. (Vladimirs apstājas, paceļ krēslu un nostāda uz kājām, atkal staigā šurp turp, mazliet mierīgāks.)
POCO — Viņš rimst. Starp citu, apkārt arī viss norimst, es to jūtu. Liels miers nolaižas pār mums. Pans guļ. (Paceltu roku.) VLADIMIRS (apstājoties). — Vai tiešām nekad nesatumsīs? (Visi trīs skatās debesīs.)
POCO — Vai tad jūs nedomājat aiziet līdz tumsai?
ESTRAGONS — Kā lai jums pasaka... lieta tāda... jūs saprotiet.
POCO — Protams, protams, tas ir pavisam dabiski. Es pats jūsu vietā, ja man būtu jātiekas ar to Godēnu... Godē... Godo..., nu, jūs jau saprotat, ko es domāju, es noteikti gaidītu līdz vēlai naktij, pirms ietu prom. (Skatās uz krēslu) Es ļoti gribētu apsēsties, tikai es nezinu, kā lai ķeras pie lietas.
ESTRAGONS — Varbūt es varētu palīdzēt?
POCO — Var jau būt. Ja nu jūs mani palūgtu?
ESTRAGONS — Ko tad?
POCO — Ja jūs mani palūgtu apsēsties.
ESTRAGONS — Tas var palīdzēt?
POCO — Man liekas, jā.
ESTRAGONS — Aiziet! Sēdieties, kungs, es jūs lūdzu!
POCO — Ko jūs, ko jūs, neraizējieties, lūdzu... (Pēc brīža. Klusu.) Nedaudz uzstājīgāk.
ESTRAGONS — Nu tiešām, nestāviet tik ļoti, tā var saaukstēties.
POCO — Jūs domājat?
ESTRAGONS — Tas ir pilnīgi droši.
POCO — Jums noteikti ir taisnība. (Viņš apsēžas.) Paldies, dārgais! Nu, lūk, atkal apsēdos. (Estragons arī apsēžas. Poco skatās pulkstenī.) Kaut gan jau laiks doties ceļā, ja es negribu nokavēt.
VLADIMIRS — Laiks ir apstājies.
POCO (pieliekot pulksteni pie auss). — Neticiet tam, kungs, tā nedomājiet. (Liek pulksteni atpakaļ kabatā.) Ko vien vēlaties, tikai ne to.
ESTRAGONS (Poco). — Viņam šodien viss malējas melnā krāsā.
POCO — Izņemot debesu jumu. (Viņš smejas, apmierināts ar tik smalku izteiksmi.) Pacietību, arī tas būs. Tagad es to redzu — jūs neesat vietējie, jūs nezināt, ko nozīmē mūsu krēslas. Izstāstīt? (Klusums. Estragons un Vladimirs atkal ir iegrimuši pētniecībā — viens darbojas ap savu zābaku, otrs — ap cepuri. Lakī izkrīt cepure, viņš to nemana.) Es gribētu jums sagādāt baudījumu. (Spēle ar pulveri-zatoru.) Lūdzu mazliet uzmanības. (Estragons un Vladimirs turpina savus trikus. Lakī pa pusei aizmidzis. Poco plīkšķina pātagu, bet troksnis iznāk visai vārgs.) Kas noticis ar manu pātagu? (Pieceļas un sit stiprāk, beigu beigās — ar panākumiem. Lakī palecas. Estragonam zābaks un Vladimiram cepure izkrīt no rokām. Poco nomet pātagu.) Nekam vairs tā pātaga neder. (Apskata auditoriju.) Par ko es te runāju?
VLADIMIRS — Ejam.
ESTRAGONS — Bet ko jūs tā stāvat, tā var saķert kādu draņķi un...
POCO — Tas tiesa. (Apsēžas. Estragonam.) Kā jūs sauc?
ESTRAGONS (kā balss—atbalss). — Katulls.
POCO (kas neklausījās). — Ak, jā... nakts. (Paceļ galvu.) Bet esiet taču nedaudz uzmanīgāki, citādi mēs nekad ne pie kāda gala nenonāksim. (Paskatās uz debesīm.) Skatieties. (Visi skatās debesīs, izņemot Lakī, kas atkal snauduļo. Poco, to pamanījis, parauj aiz virves.) Vai tu skatīsies debesīs, cūka? (Lakī paceļ galvu.) Labi, diezgan. (Visi nolaiž galvas.) Kas tur tāds sevišķs? Es domāju — debesīs? Bālas, gaišas, kā jau jebkuras debesis šajā diennakts stundā. (Pēc brīža.) Sājos platuma grādos. (Pēc brīža.) Labā laikā. (Viņa balss kļūst dziedoša.) Pirms stundas (skatās pulkstenī, balss kļūst prozaiska) vai aptuveni tā (no jauna liriski), pēc tam, kad tās pār mums (šaubās, klusāk) nu, teiksim, no desmitiem rītā (atkal skaļāk) bez mitas lēja pār mūsu galvām sarkanas un baltas gaismas straumes, tad pamazām tām gāja zudumā to spožums, tās sāka bālēt (līgani žesti abām rokām, kas pamazām laižas zemāk), bez mitas bālēt, vēl mazliet, vēl nedaudz, vēl mazliet, līdz kamēr (dramatiska pauze, plašs, horizontāls žests abām rokām, kas strauji apraujas) pļurkt! Viss beidzies. Viss sastingst nekustībā. (Pauze.) Bet (pravietiski paceļ roku) — bet šajos klusuma un miera šķidrautos (pacel acis pret debesīm, pārējie viņu imitē, izņemot Lakī) brāžas nakts (viņa balss sāk vibrēt), un tūlīt, tūlīt mūs apraks (uzsit knipi ar pirkstiem) pfft! lūk, tā — (iedvesma viņu pamet) tai brīdī, kad mēs vismazāk to gaidām. (Klusums. Drūmi.) Tā, lūk, tas notiek uz šīs palaistuves - zemes. (Ilgs klusums.)
ESTRAGONS — Ja jau tu esi brīdināts.
VLADIMIRS — Tad var sagatavoties.
ESTRAGONS — Zini, ko gaidīt.
VLADIMIRS — Ne par ko nav jāuztraucas.
ESTRAGONS — Vajag tikai gaidīt.
VLADIMIRS — Pie tā mēs esam pieraduši. (Viņš pacel cepuri, paskatās iekšā, izbrauc ar roku, pakrata, uzliek galvā.)
POCO — Nu, kā man iznāca? (Estragons un Vladimirs, nesapratuši, saskatās.) Labi? Tā nekas? Ciešami? Ne īpaši? Galīgi nekur neder?
VLADIMIRS (pirmais saprot). — O! Ļoti labi, pavisam labi.
POCO (Estragonam). — Un jums, kungs?
ESTRAGONS (ar akcentu). — O! Ļōt lāp, ļōt, ļōt lāp.
POCO (ar izjūtu). — Paldies, kungi! (Pēc brīža.) Man tik ļoti nepieciešams atbalsts. (Brīdi domā.) Uz beigām gan es tā, varbūt ne pārāk . . . Jūs neievērojāt?
VLADIMIRS—Nu, varbūt nedaudz, pavisam nedaudz.
ESTRAGONS — Es domāju — jūs to tīšām.
POCO — Tas tāpēc, ka man ar to atminu tā pašvaki.
KLUSUMS.
ESTRAGONS — Kamēr gaidi, nekas nenotiek.
POCO (sarūgtināts). — Jūs garlaikojaties?
ESTRAGONS — Laikam gan.
POCO (Vladimiram). — Un jūs, kungs?
VLADIMIRS— Ir bijis jautrāk. (Klusums. Poco acīm redzami izcīna iekšēju cīnu.)
POCO — Kungi, jūs pret mani esat izturējušies... (meklē vārdus) atbilstoši manai personai.
ESTRAGONS — Nē taču!
VLADIMIRS — Ko jūs!
POCO — Tomēr, tomēr, jūs bijāt korekti. Tāpēc es jautāju sev, ko, savukārt, es varētu veikt šo jauko cilvēku labā, kuri tā garlaikojas.
ESTRAGONS — Pat divdesmit franku tiktu ar pateicību pieņemti.
VLADIMIRS — Mēs neesam ubagi.
POCO — Ko tādu varētu veikt, es sev jautāju, lai viņi negarlaikotos. Es atdevu viņiem kaulus, šo to pastāstīju, izskaidroju par krēslu, tas jau ir padarīts. Un par to es nerunāšu. Bet, vai ar to pietiek, lūk, kas mani nomoka, vai ar to pietiek?
ESTRAGONS — Kaut simt sū.
VLADIMIRS — Aizveries!
ESTRAGONS — Es uzvedinu.
POCO — Vai ar to pietiek? Bez šaubām. Bet es esmu augstsirdīgs. Tāda nu ir mana daba. Šodien. Jo sliktāk man pašam. (Viņš parauj aiz auklas. Lakī paskatās uz viņu.) Tāpēc, ka es, protams, cietīšu, šaubu nav. (Nepieceļoties, viņš paņem pātagu.) Ko jūs labāk vēlētos? Lai viņš danco, dzied, deklamē, domā...
ESTRAGONS — Kas?
POCO — Kas? Jūs protat domāt, jūs abi?
VLADIMIRS — Viņš domā?
POCO — Nevainojami. Balsī. Kādreiz viņš domāja pat ļoti jauki, es varēju klausīties stundām ilgi. Bet tagad... (nodrebinās). Nu ko, jo sliktāk. Tātad, jūs vēlaties, lai viņš mums padomā kaut ko?
ESTRAGONS — Man jau labāk patiktu, ja viņš uzdancotu, tas būtu jautrāk.
POCO — Nav teikts.
ESTRAGONS — Nu pasaki, Didī, vai tad tas nebūtu jautrāk?
VLADIMIRS — Es labprāt paklausītos viņa domāšanu.
ESTRAGONS — Varbūt viņš varētu vispirms dancot, bet pēc tam — domāt. Ja tas nav par grūtu.
VLADIMIRS (Poco). — Tā var?
POCO — Bet, protams, nav nekā vieglāka. Bez tam tā ir parastā kārtība. (Mazs smiekliņš.)
VLADIMIRS — Tad lai viņš danco.
KLUSUMS.
POCO (Lakī). — Tu dzirdi?
ESTRAGONS — Viņš nekad neatsakās?
POCO — Tūlīt es jums visu izskaidrošu. (Lakī.) Danco, mūdzi! (Lakī noliek koferi un grozu, panākas nedaudz uz priekšu, pie rampas, pagriežas pret Poco. Estragons pieceļas, lai labāk redzētu. Lakī dejo. Apstājas.)
ESTRAGONS —Tas ir viss?
POCO — Vēl! (Lakī atkārto tās pašas kustības, apstājas.)
ESTRAGONS — Ļōt lāp, mans sivēns. (Atkal angļu akcents. Imitē Lakī kustības.) Es arī tā varu. (Imitē, gandrīz nokrīt, apsēžas.) Mazliet jāpatrenējas.
VLADIMIRS —Viņš ir noguris.
POCO — Kādreiz viņš dejoja farandolu, almē, kadriļu, žīgu, fan-dango, pat ekosēzi. Viņš lēkāja no prieka. Tagad — tas ir viss, ko viņš var. Un zināt, kā viņš to sauc?
ESTRAGONS — Grēkāža pirmsnāves mokas.
VLADIMIRS — Zarnu aizcietējums.
POCO — Tīmekļu deja. Viņam šķiet, ka viņš ir sapinies tīmekļos.
VLADIMIRS (estētiski izlokās). — Bet kaut kas tāds ir... (Lakī gatavojas atgriezties pie savas bagāžas.)
POCO (kā zirgam). — Tprūū-ū! (Lakī sastingst.)
ESTRAGONS — Viņš nekad neatsaka?
POCO — Tūlīt es jums paskaidrošu. (Rakājas pa kabatām.) Pagaidiet. (Kaut ko meklē kabatās.) Kur palicis mans bumbieris? (Rakājas.) Kas tad nu?! (Paceļ galvu, pilnīgi satriekts. Mirstošā balsī.) Esmu pazaudējis savu pulverizatoru.
ESTRAGONS (mirstošā balsī). — Mana kreisā plauša knapi dveš. (Vārgi ieklepojas. Pērkonīgā balsī.) Toties labā ir labu labā.
POCO (normālā balsī). — Jo sliktāk, nu, kaut kā iztikšu. Ko es te ru nāju? (Domā.) Pagaidiet! (Domā.) Nu kas tas ir?! (Paceļ galvu.) Palīdziet taču!
ESTRAGONS — Es domāju.
VLADIMIRS — Es arī.
POCO — Pagaidiet! (Visi trīs vienlaicīgi noņem cepures, uzliek rokas uz pieres, koncentrējas, saliekusies. Ilgs klusums.)
ESTRAGONS (triumfējoši). — Aāāā!
VLADIMIRS — Viņš atcerējās.
POCO (nepacietīgi). — Nu?
ESTRAGONS — Kāpēc viņš nenoliek savas mantas?
VLADIMIRS — Nē, taču!
POCO — Jūs esat pārliecināts?
VLADIMIRS — Bet, protams, jūs taču mums to jau pateicāt.
POCO — Es teicu?
ESTRAGONS — Viņš jau teica?
VLADIMIRS — Turklāt viņš tās jau ir nolicis.
ESTRAGONS (pamet skatienu uz Lakī). — Tiesa. Nu un?
VLADIMIRS — Tā kā viņš jau ir nolicis mantas, tad nav iespējams pajautāt, kāpēc viņš tās nenoliek.
POCO — Ļoti prātīgi!
ESTRAGONS — Bet kāpēc viņš tās ir nolicis?
POCO — Lūk.
VLADIMIRS — Lai dancotu.
ESTRAGONS — Tas tiesa.
ILGS KLUSUMS.
ESTRAGONS (pieceļoties). — Nekas nenotiek, neviens nenāk, neviens neiet, baigi.
VLADIMIRS (Poco). — Sakiet viņam, lai viņš domā.
POCO — Padodiet viņam cepuri.
VLADIMIRS —Cepuri?
POCO — Viņš nevar domāt bez cepures.
VLADIMIRS (Estragonam). — Padod viņam viņa cepuri.
ESTRAGONS — Es! Pēc tam, kad viņš man tā iesita? Nekad!
VLADIMIRS — Tad es viņam to tūlīt iedošu. (Nekustas.)
ESTRAGONS — Lai viņš pats iet meklēt.
POCO — Būtu labāk viņam to iedot.
VLADIMIRS — Es tūlīt iedošu. (Viņš paceļ cepuri un dod Lakī, turēdams pirkstu galos. Lakī nekustas. Klusums.)
ESTRAGONS — Ko viņš gaida?
POCO — Vajag to uzlikt galvā.
ESTRAGONS (Poco). — Pasakiet, lai viņš to paņem.
POCO — Labāk uzlikt.
VLADIMIRS — Tūlīt es to uzlikšu. (Uzmanīgi apiet Lakī no aizmugures, klusu piezogas klāt, uzliek cepuri galvā un mudīgi atkāpjas. Lakī nekustas. Klusums.)
ESTRAGONS —Ko viņš vēl gaida?
POCO — Paejiet tālāk. (Estragons un Vladimirs attālinās no Lakī. Poco rauj aiz auklas. Lakī paskatās uz viņu.) Domā, cūka! (Pēc brīža. Lakī sāk domāt.) Stāt! (Lakī pārtrauc.) Šurp! (Lakī nāk uz Poco pusi.) Šeit! (Lakī apstājas.) Domā! (Pēc brīža.)
LAKĪ — No otras puses, kas attiecas...
POCO — Stop! (Lakī apklust.) Atpakaļ! (Lakī atkāpjas.) Pietiek! (Lakī apstājas.) Pa labi, nū-ū! (Lakī pagriežas pret publiku.) Domā!
LAKĪ (monotoni). — Dota personiskā Dieva eksistence tāda kāda tā izriet no nesenajiem Reisfedera Vatmana publiskajiem darbiem kā tā sirmbārdainā tātadatad ārpus laika bez kura norises no saviem dievišķās apātijas dievišķās ataksijas dievišķās afāzijas augstumiem... (Estragons un Vladimirs uzmanīgi klausās. Poco mokās, viņam riebjas.) mīl mūs visus izņemot ko vēl nav zināms laiks rādīs un pacieš līdzīgi dievišķai Mirandai kopā ar to kas peklē par ko mums nav zināms laiks rādīs peklē mokas kur karstums un uguns kaut turpinās drīz šis svelmainais karstums bet kam tad ir šaubas ka uzliesmos ugunsgrēks debesu jumā un debesu zilgme būs elle kur pagaidām klusums un miers reizēm klusums un miers un miers ne vienmēr tikai reizēm un tomēr dārgs visiem bet nevajag pūlēties apsteigt un ja jau nu reiz un no otras puses no darbiem kas pabeigti nav izriet nevajag pūlēties apsteigt darbus kas pabeigti nav bet ko tomēr rotāja lauriem Antropopopometrijas Akakadēmija Bernē pie Bresas Tju-tjū un Durandu ar kļūdu kas cilvēku rēķiniem piemīt kas izriet no Tju-tjū un Duranda darbiem kas pabeigti nav... (Estragons un Vladimirs sāk kaut ko murmināt. Pieaugošas Poco ciešanas.) ka šodien ir pierādīts rādīts ka izejot izejot izejot tomēr nevajag pūlēties apsteigt ko kāpēc vēl nav zināms vārdsakot Reisfedera Vatmana publisko pūliņu rezultāts ņemot vērā ka Vemsona Pirsona darbi un centieni pabeigti nav un iemesls nav zināms kāpēc tie pabeigti nav Tju-tjū un Duranda palika nepabeigti vārdsakot pretēji pretējam spriedumam cilvēks Bresā pie Tju-tjū un Duranda tātad cilvēks neskatoties ne uz ko īsi sakot kaut pārtikas vairāk atlieku mazāk tomēr vīst un kalst kopā vienlaikus vietā būs teikts nezin kādēļ jo vairāk ka uzplaukst un attīstās sports kā piemēram teniss un skriešana... (Estragons un Vladimirs nomierinās, atsāk klausīties. Poco arvien vairāk satraucas, dzirdami viņa vaidi.)... vasaras futbols sports ūdenssports zirgu sports postulāts predikāts motosports uz ledus uz asfalta lēkšana lidošana pingpongs ziemas sports vasaras rudens sports rudens un teniss uz salmiem uz celmiem uz pelniem un hokejs uz ūdens uz zemes un gaisā penicilīns un aizvietotāji īsi sakot tātad kāpēc vēl nav zināms es atkārtoju kopā un vienlaikus sačākst un sačākst neskatoties uz tenisu es atkārtoju neskatoties uz tenisu lidošanu golfu no deviņām līdz astoņpadsmit bedrītēm uz tenisu uz ledus kāpēc divos vārdos kāpēc mums nav zināms pie Sēnas-Uāzas pie Marnas pie Senas pie Senas pie Marnas un visur un kopā un vienlaikus sačākst un sačākst pie Marnas pie Senas īsi sakot kopš Voltēra nāves ir zaudēts uz dvēseli vienu divas collas un pieci litri apmēram pat vidēji ņemot un noapaļojot uz dvēseli Normandijā izģērbjam pliku kāpēc mums nav zināms starp citu nav svarīgi divos vārdos fakts nenoliedzams un svarīgāk būtu starp citu no pretējās puses bez šaubām svarīgāk būtu ka pamesto pūliņu pamesto pūliņu pamesto gaismā Štelmahera un Petermana pamesto pūliņu gaismā kalnos un ielejās... (Estragona un Vladimira bļāvieni. Poco pieceļas un rauj aiz virves. Visi kliedz. Lakī rauj aiz virves, līgojas, brēc. Visi metas viņam virsū, viņš aizstāvas, izbrēc savu tekstu.)... jūru un ezeru piekrastēs peldošās liesmās gaiss viens un zeme tas ir debesis zeme kad aukstums nāks dižais un tumsa gaiss zeme akmeņu grēdas dižajā aukstumā paliks būs paliks es atsāku diemžēl viņu ēras septītam gadsimtam sākoties nevajag apsteigt bet akmeņi jūra zeme akmeņu grēda īsi sakot kaut ir arī teniss fakts nenoliedzams beidzot kāpēc vēl nav zināms diemžēl vēl nav pabeigti ir arī bārda un asaras akmeņi zili tik mierīgi galva galva kas Normandijā kaut ir arī teniss un akmeņi... (Visi čupā. Lakī pēdējie bļāvieni.) Teniss!... Un akmeņi!... Tik mierīgi!... Darbi nav pabeigti!...
POCO — Viņa cepuri! (Vladimirs norauj cepuri Lakī no galvas. Tas apklust un nogāžas. Ilgs klusums. Uzvarētāji aizelsušies stāv.)
ESTRAGONS —Es esmu atriebts. (Vladimirs pēta Lakī cepuri, skatās iekšā.)
POCO — Dodiet šurp! (Izrauj cepuri Vladimiram no rokām, nomet zemē un uzlec uz tās ar kājām.) Viņš man nekad vairs nedomās.
VLADIMIRS — Vai viņš vēl sapratīs, kur jāiet?
POCO — Es rādu, kur jāiet! (Spārda Lakī ar kājām.) Augšā! Cūka!
ESTRAGONS — Varbūt viņš ir beigts? VLADIMIRS — Jūs viņu nositīsiet.
POCO — Celies! Sprāgoņa! (Rauj aiz auklas. Lakī paslīd nedaudz uz priekšu. Estragonam un Vladimiram.) Palīdziet taču man!
VLADIMIRS — Kā?
POCO — Pieceliet viņu! (Estragons un Vladimirs uzstutē Lakī uz kājām, brīdi pietur un palaiž vaļā. Lakī krīt.)
ESTRAGONS — Viņš to tīšām.
POCO — Vajag viņu pieturēt. (Pēc brīža.) Nu, celiet, celiet!
ESTRAGONS — Lai taču viņš iet...
VLADIMIRS — Nu, varbūt pamēģināsim vēlreiz?
ESTRAGONS — Par ko viņš mūs tur?
VLADIMIRS — Aiziet! (Viņi pieceļ Lakī kājās, pietur viņu.)
POCO — Nelaidiet vaļā! (Estragons un Vladimirs zvārojas.) Nekustieties! (Poco iet pakaļ grozam un koferim, aiznes tos Lakī.) Turiet stingri! (Ieliek koferi Lakī rokā, tas izkrīt.) Tikai nelaidiet vaļā! (No jauna ieliek koferi Lakī rokā. Pamazām pierastā roktura sajūta liek pirkstiem saņemt rokturi.) Turiet! (Tas pats ar grozu.) Nu tā, tagad var laist vaļā. (Estragons un Vladimirs atkāpjas no Lakī, kas šūpojas, grīļojas, liecas, bet paliek stāvus ar koferi un grozu rokās. Poco atkāpjas un nopliukšķina pātagu.) Uz priekšu! (Lakī tuvojas.) Atpakaļ! (Lakī atkāpjas.) Apkārt griez-ties! (Lakī apgriežas.) Viss kārtībā, ies. (Pagriežas pret Estragonu un Vladimiru.) Pateicos, kungi, un atļaujiet man jums novēlēt — (rakājas pa kabatām) — jums novēlēt — (rakājas) — jums novēlēt — (rakājas) — kur es esmu licis savu pulksteni? (Rakājas.) Nē, patiešām! (Satriekts. Paceļ galvu.) īsts Burē ar dubult-vāciņu. Ar sekunžu rādītāju, kungi! Opīša dāvana. (Rakājas.) Varbūt, izkritis? (Sāk meklēt pa zemi, tāpat Vladimirs un Estragons. Poco apgriež otrādi ar kāju Lakī cepures atliekas.) Teiksim — šeit? V
LADIMIRS — Varbūt tas ir vestes kabatā?
POCO — Acumirklīti. (Pārliecas uz pusēm, pieliek galvu sev pie vēdera un klausās.) Es neko nedzirdu! (Dod zīmi viņiem pietuvoties.) Nāciet, paklausieties. (Estragons un Vladimirs pienāk pie viņa, noliecas pie vēdera. Klusums.) Man šķiet — vajadzētu dzirdēt, ja tikšķētu.
VLADIMIRS — Klusu! (Visi klausās, pieliekušies.)
ESTRAGONS — Es kaut ko dzirdu.
POCO — Kur?
VLADIMIRS — Tā ir sirds.
POCO (vīlies). — Eēh, sūdi! Būšu pazaudējis.
VLADIMIRS —Klusu! Tss! (Visi klausās.)
ESTRAGONS — Un ja nu tas ir apstājies? (Visi izslienas.)
POCO — Kurš no jums tik nelabi ož?
ESTRAGONS — Viņam smird mute, man — kājas.
POCO — Es eju prom.
ESTRAGONS — Bet jūsu pulkstentiņš?
POCO — Būšu atstājis pilī.
ESTRAGONS — Nu tad, ardievu!
POCO — Ardievu!
VLADIMIRS — Ardievu!
ESTRAGONS — Ardievu! (Klusums. Neviens nekustas.)
VLADIMIRS — Ardievu!
POCO — Ardievu!
ESTRAGONS — ARDIEVU!
KLUSUMS.
POCO — Un paldies!
VLADIMIRS — Jums paldies.
POCO — Nav par ko.
ESTRAGONS — Kā nu nē.
POCO — Nē nu kā.
VLADIMIRS — Kā nu nē.
ESTRAGONS — Nē nu kā.
KLUSUMS.
POCO — Nespēju aiziet.
ESTRAGONS —Tāda ir dzīve. (Poco apgriežas, attālinās no Lakī kulišu virzienā, pakāpeniski slidinot virvi caur roku.)
VLADIMIRS — Jūs ejat uz pretējo pusi.
POCO — Man vajadzīgs ieskrējiens. (Aizgājis līdz virves galam, tas ir — līdz kulisei, viņš apstājas, apgriežas, kliedz.) Nost no ceļa! (Estragons un Vladimirs atkāpjas skatuves dziļumā, skatās uz Poco. Pātagas troksnis.)

Olshteins 

Uz priekšu! (Lakī nekustas.)
ESTRAGONS — Uz priekšu!
VLADIMIRS — Uz priekšu! (Pātagas troksnis. Lakī sakustas.)
POCO — Ātrāk! (Viņš iznāk no kulisēm un, sekodams Lakī, šķērso skatuvi. Vladimirs un Estragons noņem cepures, māj ar rokām. Lakī iziet. Poco viņu dzen ar virvi un pātagu.) Ātrāk! Ātrāk! (Kad viņam būtu jāpazūd kulisēs, viņš apstājas, pagriežas. Virve nostiepjas. Lakī kritiena troksnis.) Saliekamo krēslu! (Vladimirs atrod krēslu, atdod to Poco, kurš to aizmet Lakī virzienā.) Ardievu!
ESTRAGONS, VLADIMIRS (mājot ar rokām). — Ardievu, ardievu!
POCO — Uz priekšu! Cūka! (Lakī piecelšanās troksnis.) Uz priekšu! (Poco iziet. Pātagas troksnis.) Uz priekšu! Ātrāk! Cūka! Nūū-ū! Ardievu!
KLUSUMS.
VLADIMIRS — Nu re, kaut kā tas laiks pagāja.
ESTRAGONS — Tas arī tāpat būtu pagājis.
VLADIMIRS — Jā, bet lēnāk. (Pēc brīža.)
ESTRAGONS — Nu, un ko tagad darīsim?
VLADIMIRS — Nezinu.
ESTRAGONS — Tinamies.
VLADIMIRS — Nevaram.
ESTRAGONS — Kāpēc?
VLADIMIRS — Mēs gaidām Godo.
ESTRAGONS — Jā, tā jau gan. (Pēc brīža.)
VLADIMIRS — Viņi ir krietni izmainījušies.
ESTRAGONS — Kas?
VLADIMIRS —Tie divi.
ESTRAGONS — Jā, parunāsimies mazliet.
VLADIMIRS — Tev nešķiet, ka viņi ir krietni izmainījušies?
ESlRAGONS — Ļoti var būt. Tikai mums tas nekādi neizdodas.
VLADIMIRS — Ļoti var būt? Tas ir pilnīgi droši. Tu viņus labi apskatīji?
ESTRAGONS — Jā, jā. Bet es viņus nepazīstu.
VLADIMIRS — Nē, tu viņus pazīsti.
ESTRAGONS — Nē, nepazīstu.
VLADIMIRS — Es tev saku — mēs viņus pazīstam. Tu visu aizmirsti. (Pēc brīža.) Ja tikai tie nav tie paši.
ESTRAGONS — Kāpēc tad viņi mūs nepazina?
VLADIMIRS — Tas vēl neko nenozīmē. Es jau arī izlikos, ka viņus nepazīstu. Un turklāt, mūs neviens un nekad negrib pazīt.
ESTRAGONS — Lai nu paliek. Mums vajag — ai! ui! ai! (Vladimirs nepakustas.) Ai!
VLADIMIRS — Ka tikai tie nav tie paši.
ESTRAGONS — Didī! Otra kāja arī! (Klibodams dodas uz vietu, kur sēdēja lugas sākumā.)
BALSS NO KULISES — Kungs! (Estragons apstājas. Abi skatās tajā virzienā, no kurienes atskanēja balss.)
ESTRAGONS — Tā, sākas atkal.
VLADIMIRS — Panāc šurp, bērniņ! (Ienāk zēns. Bailīgi skatās. Apstājas.)
ZĒNS — Albēra kungs?
VLADIMIRS — Es esmu Albēra kungs.
ESTRAGONS — Nāc šurp. (Zēns nekustas.)
ESTRAGONS (uzstājīgi). — Tev saka, panāc šurp! (Zēns bailīgi panāk dažus soļus. Apstājas.)
VLADIMIRS — Kas par lietu?
ZĒNS — Godo kungs... (Apklust.)
VLADIMIRS — Protams. (Pēc brīža.) Panāc tuvāk. (Zēns nekustas.)
ESTRAGONS (paceļ balsi). — Tev saka, panāc! (Zēns bailīgi tuvojas, apstājas.) Kāpēc tu nāc tik vēlu?
VLADIMIRS — Vai Godo kungs tev lika kaut ko pazinot?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Tad runā.
ESTRAGONS — Kāpēc tu atnāci tik vēlu? (Zēns skatās te uz vienu, te uz otru, nezinādams, kam lai atbild.)
VLADIMIRS (Estragonam). — Liec viņu mierā.
ESTRAGONS (Vladimiram). — Atšujies, tu ... (Nāk virsū zēnam.) Tu zini, cik tagad pulkstens?
ZĒNS (atkāpjas). — Tā nav mana vaina, kungs!
ESTRAGONS — Varbūt mana?
ZĒNS — Es baidījos, kungs.
ESTRAGONS — Baidījies? No kā? No mums? (Pēc brīža.) Atbildi!
VLADIMIRS — Skaidrs. Viņi to ir nobaidījuši.
ESTRAGONS — Cik ilgi tu esi šeit?
ZĒNS — Dažas minūtes.
VLADIMIRS — Tu nobijies no pātagas?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — No diviem kungiem?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Tu viņus pazīsti?
ZĒNS — Nē, kungs.
VLADIMIRS —Tu esi vietējais?
ZĒNS — Jā, kungs.
ESTRAGONS (paņem zēnu aiz rokas un purina). — Ko viņš te muld! Runā taisnību!
ZĒNS (trīcot). — Bet tā ir taisnība, kungs.
VLADIMIRS — Liec taču viņu mierā! Kas ar tevi ir? (Estragons palaiž zēnu vaļā, atkāpjas, pieliek rokas pie sejas. Vladimirs un zēns skatās uz viņu. Estragons atsedz savu seju, tā ir izķēmota.) Kas ar tevi notiek?
ESTRAGONS — Es esmu nelaimīgs.
VLADIMIRS — Nemuldi! Kopš kura laika?
ESTRAGONS — Aizmirsu.
VLADIMIRS — Kādus tik jokus atmiņa ar mums neizspēlē. (Estragons grib kaut ko teikt, pārdomā un klibodams aiziet uz skatuves kaktu, apsēžas un mēģina novilkt zābaku. Zēnam.) Tātad?
ZĒNS — Godo kungs...
VLADIMIRS (pārtrauc). — Es tevi kādreiz jau esmu redzējis, vai ne?
ZĒNS — Es nezinu, kungs.
VLADIMIRS — Tu mani nepazīsti?
ZĒNS — Nē, kungs.
VLADIMIRS — Vakar tu nebiji šurp atnācis?
ZĒNS — Nē, kungs.
VLADIMIRS — Tu nāc pirmoreiz?
ZĒNS — Jā, kungs.
KLUSUMS.
VLADIMIRS — Pateikt jau var visu. (Pēc brīža.) Nu labi, turpini.
ZĒNS (vienā elpā). — Godo kungs man lika jums pateikt, ka šodien viņš nenāks, bet rīt noteikti būs.
VLADIMIRS — Tas ir viss?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Tu strādā pie Godo kunga?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Ko tu dari?
ZĒNS — Es ganu kazas, kungs.
VLADIMIRS — Viņš ar tevi labi apietas?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS —Viņš tevi nesit?
ZĒNS — Nē, kungs, mani ne.
VLADIMIRS — Bet ko tad viņš sit?
ZĒNS — Viņš sit manu brāli, kungs.
VLADIMIRS — Ak, tev ir brālis?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Ko brālis dara?
ZĒNS — Viņš gana aitas.
VLADIMIRS — Bet kāpēc tad viņš tevi nesit?
ZĒNS — Nezinu, kungs.
VLADIMIRS — Viņš droši vien tevi mīl.
ZĒNS — Es nezinu, kungs.
VLADIMIRS — Viņš tev pietiekami dod ēst? (Zēns šaubās.) Viņš tev pietiekami dod ēst?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Tu neesi nelaimīgs? (Zēns šaubās.) Tu dzirdi?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Nu, tātad?
ZĒNS — Es nezinu, kungs.
VLADIMIRS — Tu nezini, vai tu esi nelaimīgs, vai neesi?
ZĒNS — Nē, kungs.
VLADIMIRS — Tāpat, kā es. (Pēc brīža.) Bet kur tu guli?
ZĒNS — Uz bēniņiem, kungs.
VLADIMIRS — Abi ar brāli?
ZĒNS — Jā, kungs.
VLADIMIRS — Sienā?
ZĒNS — Jā, kungs. (Pēc brīža.)
VLADIMIRS — Labi, ej prom.
ZĒNS — Ko, kungs, man pateikt Godo kungam?
VLADIMIRS — Pasaki viņam... (Viņš šaubās.) Pasaki, ka tu mūs redzēji. Tu taču mūs redzēji, vai ne?
ZĒNS — Jā, kungs. (Atkāpjas, šaubās, pagriežas un skriešus pazūd.) (Gaisma pēkšņi satumst. Vienā mirklī iestājas nakts. Skatuves dziļumā uzlec mēness, sastingst, pārpludinot skatuvi ar sudrabainu gaismu.)
VLADIMIRS — Beidzot! (Estragons pieceļas un iet pie Vladimira, abas tupeles rokās. Viņš tās noliek pie rampas, atliecas un skatās uz mēnesi.) Ko tu dari?
ESTRAGONS — To pašu, ko tu — lūru uz to tur blāvekli.
VLADIMIRS — Es runāju par zābakiem.
ESTRAGONS — Es tos atstāju šeit. (Pēc brīža.) Cits kādreiz atnāks šurp. Kāds... tā kā es, tik kājas mazākas, un tā būs viņa laime.
VLADIMIRS — Tu taču nevari staigāt basām kājām.
ESTRAGONS — Jēzus staigāja.
VLADIMIRS — Jēzus! Liec jau nu Jēzu mierā. Es ceru, ka tu sevi ar viņu negribēsi salīdzināt.
ESTRAGONS — Visu mūžu esmu to darījis.
VLADIMIRS — Tur taču bija silti! Tur bija labi!
ESTRAGONS — Jā. Un krustā arī piesita ātri.
KLUSUMS.
VLADIMIRS — Mums šeit nekas vairs nav darāms.
ESTRAGONS — Nekur nav.
VLADIMIRS — Nevajag, Gogo, nu neesi tāds. Rīt viss būs labāk.
ESTRAGONS — Kur tu to rāvi?
VLADIMIRS — Tu nedzirdēji, ko tas puišelis teica?
ESTRAGONS — Nē.
VLADIMIRS — Viņš teica, ka Godo noteikti atnāks rīt. (Pēc brīža.) Tas tev neko neizsaka?
ESTRAGONS — Tātad, mums tikai jāgaida. Šeit.
VLADIMIRS — Tu esi traks! Vajag atrast kādu patvērumu. (Ņem Estragonu pie rokas.) Nāc. (Velk. No sākuma Estragons ļaujas, pēc tam pretojas. Viņi apstājas.)
ESTRAGONS (skatoties uz koku). — Žēl, ka mums nav kāda striķa gala.
VLADIMIRS — Nāc. Kļūst vēsi. (Velk. Tā pati spēle.)
ESTRAGONS — Atgādini man rīt paņemt līdzi striķi.
VLADIMIRS — Jā. Nāc. (Velk. Tā pati spēle.)
ESTRAGONS — Cik ilgi jau mēs ar tevi esam visu laiku kopā?
VLADIMIRS — Es nezinu. Varbūt, kādus piecdesmit gadus.
ESTRAGONS — Tu atceries to dienu, kad es iemetos Rona?
VLADIMIRS — Mēs strādājām pie vīnogām.
ESTRAGONS — Tu mani izmakšķerēji.
VLADIMIRS — Tas viss ir apbedīts un aizmirsts.
ESTRAGONS — Manas slapjās drēbes karājās saulē.
VLADIMIRS — Nedomā vairs par to. Nāc. Iesim. (Tā pati spēle.)
ESTRAGONS — Pagaidi.
VLADIMIRS — Man ir auksti.
ESTRAGONS — Es domāju, vai mums nebūtu labāk atsevišķi, katram uz savu pusi. (Pēc brīža.) Mēs neesam radīti, lai ietu pa vienu ceļu.
VLADIMIRS (bez dusmām). — Nevar galvot.
ESTRAGONS — Nē, ne par ko nevar galvot.
VLADIMIRS — Izšķirties mēs varam jebkurā mirklī, ja tu domā, ka tā būs labāk.
ESTRAGONS — Tagad tas vairs nav tā vērts.
KLUSUMS.
VLADIMIRS — Tas tiesa, vairs nav vērts.
KLUSUMS.
ESTRAGONS — Nu, tad ejam?
VLADIMIRS — Ejam. (Viņi nekustas.)

PRIEKŠKARS.

vasjox

TIK daudz brīva laika grūti atrast :)