Tāpat vien, iz dzīves

(3)

Atminējos vienu no reizēm, kad izgāzos, šķiet, vismuļķīgāk savā mūžā. Vismaz tobrīd tā šķita.

Kāzuss notika autobusā, kas cauri naktij un tuksnesim pārvietoja mani no punkta S (Sidneja) uz punktu A (Adelaida). Sevis attaisnošanai gan piezīmēšu, ka ritēja jau trešā diennakts, kopš pēdējo reizi biju izbaudījis miegu tādā formā, kā to pieprasa visa civilizētā pasaule.


Pirms tam biju saklausījies no Savienotajiem Pavalstniekiem, ka tā angļu valoda, kādu lieto šajā tālajā zemē, krasi atšķiras no tās, ko spēj sagremot baltā cilvēka smadzenes. Pesimistiskie briesmu stāsti, nenoliedzami, atstāja uz mani iespaidu, taču uzskatīju sevi par fleksiblu personu, kas ātri vien pielāgosies visam un aizmirsu par tiem.

Brīdinājumu atcerējos tajā mirklī, kad garlaicības mākts ieklausījos aiz manis sēdošu divu daiļavu sarunā. Pusmiegā man šķita, ka es varbūt pat varētu uztvert kontekstu, taču tik tiešām nesapratu ne vārda no šī jocīgā angļu valodas dialekta.

Optimismu pamazām aizstāja neviltotas šausmas.

Līdz brīdim, kad tika uzrīkota pietura pie, iespējams, vienīgā ar civilizāciju saistītā objekta 10 stundu brauciena attālumā jelkurā virzienā un es saņēmos drosmi ar šīm daiļavām iepazīties.

Meitenes izrādījās zviedru tūristes, kas visu ceļu, loģiski, runājušas zviedriski.