Atgadījums otrā pasaules galā kaut kad 2011. gada martā

(1)

Nu jā, un tad es vēl šodien mēģināju noformulēties par Japāniju un to, kāpēc es šo atgadījumu uztveru mazliet personiski.

Nosika k-ga visnotaļ racionālās pārdomas trigerēja.

Jo jā, protams, es nevienu tur nepazīstu, formāli man ir vienalga.

Bet.

Vei, mēs, urbānie cilvēki (NB: es te turpmāk runāju tikai par sevi), mēs kaut kā mēģinam sevi nodalīt no šīs planētas reālijām. Bez žēlastības iznīcinām kukaiņus un sīkus grauzējus sev riņķī, radām apstākļus, kuros ne sals, ne karstums nesagādā diskomfortu. Kur lietū tu nesamirksti, zeme nepārvēršas dubļos, kanalizācijas sistēmas aprij visu, kas ir nolijis, un tu turpini staigāt pa cietu asfaltu, varbūt pārlekdams nejaušai peļķei. Kur ēdienam nav jādzenas pakaļ pa visu netālo mežu, nē, kur ēdiens pat pašam nav jānosit, tas tiek pasniegts plastikāta šālītēs ar smaidīgas cūciņas grafisku atainojumu.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad norauta roka, kāja vai lode galvā nenozīmē, ka mūžiņš ir beidzies un var pamāt atvadas plašajai pasaulei. Mūsu medicīna nedara brīnumus, taču paskatīsimies objektīvi, nevis uz pierastā fona: mūsu medicīna dara brīnumus.

Šitajā savā urbānajā kokonā mēs jūtamies pasargāti no visa, kas notiek apkārt. To, kas notiek apkārt, mēs saucam par Dabu un visādi cīnamies par tās Aizsardzību, kā arī apmeklējam zooloģisko dārzu, lai uz to paskatītos.

Atpakaļ pie stihijām. Ja kas tāds notiek kaut kur ekvatora rajonā, valstiņā par kuru tu nezini Neko, līdz ar ko pieņem, ka to apdzīvo ādās tērpti mežoņi, kuri ar rungu sit no palmas riekstus, pielūdz albīnu oposumu un pret malāriju cīnās, šamanim kutinot sasirgušā pēdas, — tu palasi ziņas, aptver, ka tur ir noticis visnotaļ pizģecs, taču parausti plecus. Džungļi un zaru būdas, ko var gribēt, tā tu padomā savā omulīgajā dzīvoklī 5. stāvā.

Savukārt Japāna ir kaut kāds (urbānās) civilizācijas flagmanis un etalons. Visaptverošs haiteks, kārtība un drošība, organizētība, plastmasa un dzelzsbetons.

Un tad vienā brīdī to, kas šķiet vēl labāks patvērums, nekā tava paša patvērums, vienkārši nones k jebeņam.

Un tad paliek kaut kā dīvaini.