Māksla un Kultūra Písekā

(4)

Tādi laiki, biedri, tādi laiki. Patiešām, kopš pat Rīgas vizītes pirms Jēzuliņa dzimšanas dienas, nekur ārpus zeltainās pilsētas nebija izdevies izkļūt.

Tad nu vīkendā šī nekārtība tika labota, par galamērķi nospraužot pilsētu ar daudznozīmīgo nosaukumu Písek*. Pirmkārt tāpēc, ka visriņķī tika skandēts, kāds ārkārtīgi Piseckijs skaistums mūs tur sagaida, otrkārt tāpēc, ka sestdienas vakarā, kaut kādu nesaprotamu pilsētas svētku ietvaros, lepnie Pisekieši bija ieplānojuši Lielās Mākslas un Kultūras performanci — kora, orķestra un dejotāju izpildītu Orfa „Carmina Burana", pie kam izpildītu uz upē dreifējošas platformas, ar feijerverķiem, gaismām, nu vārdsakot viss kā pie pieaugušajiem, eku tālāk viss par Mākslu un Kultūru arī apstāstīts.

Izlaidīšu liekas detaļas par budžeta organizēšanu šim bezbudžeta braucienam, kā arī ielēkšanu autobusā pēdējās sekundēs, sākšu to, ka, zeltsaules apspīdēti, pamazām iečunčinājām Piseckajā autoostā. Tikko izkļūstot no autoostas teritorijas, no debesīm mūs sasniedza pāris lāses nokrišņu. Tad vēl pāris. Nepagāja ne minūte, līdz apkārt valdīja tāds Píseks, kādu sen nebiju novērojis, knapi caurredzama lietus siena ar krusas piedevām, sākumā it kā gribējās to apzīmēt ar „līst kā pa Jāņiem", taču jāsecina, ka TĀ pat pa Jāņiem nelīst. Pie kam notiekošais negrasījās rimties, līdz tuvākajai civilizācijai — nezināms attālums (kā arī aptuveni saprotams virziens), un lai to visu padarītu vēl traģiskāku, jāpiemin, ka steigā biju piemirsis mājās cigaretes, nu ar domu, ka gan jau uz vietas piepirks.

Principā, pārfrāzējot klasiku, tur nu mēs bijām, ar vienu kāju celofāna maisā. Beigu beigās, kad lietus vairs negāza, bet vienkārši lija kā pa Jāņiem, nolēmām tupa skriet pilsētas virzienā līdz tuvākajai publiskajai telpai, kas izrādījās vērienīga dzertuve zem lepna nosaukuma Restorāns & fīčeroja varen jauku apteksni, pakiņu „aj-dodiet-kādas-ir" cigarešu un sildošu alu.

Lietus, protams, rimties negrasījās, laimīgā kārtā izdevās noķert pauzīti statusā „viegli smidzina" un teleportēties uz naktsmītni, kaut kādu dievu pamestu bezzvaigžņu pansionu. (Kaut kādas zvaigznītes pie nosaukuma gan tur figurēja, bet tas, pieņemu, bija vienkārši logo dizainera kreatīvs.)

Māte daba turpināja ar mums apieties viltīgi un izlikties, ka viss ir kārtībā, tādējādi izvilinot no epohālā pansiona numuriņa (žēl, ka nav foto liecību) Piseckā centra un upes virzienā. Kad bijām jau pietiekami tālu no pajumtes, jēgas izlikties vairs nebija, un lietavas ar ierasto nežēlību atsākās.

Mazliet pēc plānotā performances sākuma laika saņēmāmies drosmi izlīst no kārtējā atrastā patvēruma un tomēr aizcilpot līdz kultūras centram. Tur, šāda paša, iepriekš aprakstītā mātes dabas trika piečakarēta, konferansjē akurāt visiem atvainojās par nokavēto pasākuma sākumu (pirmkārt jau tiem, kas bija piepirkuši biļetes un iespēju salīt uz soliņiem, nevis slēpties alus teltī) un paziņoja, ka, par spīti tikko notikušajam, viņi esot optimisma pilni, un opusam būs būt.

Konferansjē balss noslīka kārtējā lietus gāziena troksnī.

Patvērušies slēgta tipa brīvdabas dzertuvē, vērodami, kā līksmas upītes pamazām appludina šīs viesmīlīgās telpas grīdu, redzējām cilvēkus uzvalkos un ar instrumentu somām pār plecu, steidzīgā gaitā dodamies kaut kur centra virzienā.

Manā pragmatiskajā prātā visoptimālākais risinājums šķita atvainoties visiem, slēgt šo vakaru un atvadīties uz draudzīgas nots. Taču cilvēku spītam nav robežu: dejotāji palika kā крайние un skaņa tika vienkārši laista no kaut kur uz ātru roku patapinātas blīvripas.

Tikai, lieki minēt, ka pret to laiku visiem viss jau bija apnicis. Noklausījušies ievadu, devāmies apstaigāt tuvējās teritorijas, lai atgrieztos nodzirdēt visnotaļ glauno fināla O, Fortuna, paskatītos feijerverķus, nu, vārdsakot, gūtu kaut kādu morālu kompensāciju par fiziskajām ciešanām. Viss, protams, bija ārkārtīgi glamūri, tikai arī es pret to laiku vairāk domāju par izmirkušajām tupelēm, izmirkušo visu pārējo, un nekulturāli daudz uzmanības veltīju gar tilta velvēm lidojošajam sikspārnim.

Ar to arī mākslas svētki beidzās un sākās priecīga atgriešanās atpakaļ siltumā, ar domu, ka rīt gan apstaigās visu kartē redzamo krāšņumu, senlaicīgās ieliņas, aplūkos vakara steigā garām palaistos objektus, nu, principā, sāks gūt pilsoniska tūrista prieciņus.

No rīta izrādījās, ka visi kartē redzamie krāšņumi ir apstaigāti jau vakarā. Galvenajos vilcienos — nekā cita tur arī nav.

Toties ir asprātīgs kroga nosaukums.

Vēl ļoti asprātīgi — uzriktēt uz pilsētas svētkiem smilšu skulptūru pasākumu. (*Písek == smiltis, nevis tas, ko jūs padomājāt, get it?, hahahaha, jokdari...)

Alus teltī ūdens ūdenī, arī varens joks, ne?

Viena no skaistākajām un jēdzīgākajām nodarbēm šajā pilsētiņā — brokastu kafija upes krastā.

Nu labi, pārspīlēju, protams. Patiesībā tur visnotaļ omulīgi un romantiski, esmu gatavs kādu nedēļu nodzīvot, tīri kā kūrortā. Ļoti jauks miestiņš.