Augstu mastā

(6)

Šodien, ja nu kas, ČR neatkarības diena.

Nē nu — patiesībā jau šis fakts man ir gauži vienaldzīgs, neizsauc itin nekāda veida jūtas, ja neskaita nelielu ablomu, ka veikals Alberts, visticamāk, būs ciet, un alu nāksies pie ķīnīzera iegādāties. Tas nemaz nav tik forši, kā jums šķiet, jo ķīnīzeris kategoriski neiepērk parocīgās kartona kārbas dzintarainās maizītes pārnēsāšanai.

Bet tas nav svarīgi. Par svētkiem, tātad. Aizdomājos par sekojošu lietu — vai vēl kaut kur civilizētajā pasaulē, izņemot nu-jau-post Padomijas telpu un tās ideoloģisko spoguļattēlu Amurikāniju, ir novērojams tāds fetišs, kā piespiedu patriotisms un ar sodiem stimulēta obligātā karogu izkāršana?

I mean — te pat karogu turētāju pie mājām nav, ij katrs privātmājas iedzīvotājs var mierīgu sirdi brīvdienā pagulēt, vai pat, iedomājieties!, izmantot saraustīto darba nedēļu, lai aizšautu kādā ceļojumā. Nevis Priekpilno Svētku gaidās celties sešos no rīta, lai pirmais, kas viņu līksmi sveic, neizrādītos pašvaldības policists.

Brrr, kad šitas vienreiz pāries?