Kā pārdot kaimiņam vecu ledusskapi

(7)

Kamerāds Svilpe savā tīmekļa emuārā norāda uz skarbu un šokējošu ziņu, ko tapu palaidis garām tīri dēļ slinkuma un laika trūkuma ziņu lapas virināt vispār. Īsumā — ļaunā un pūstošā ES nāk pie mums, sārtvaidzīgiem bāleliņiem, un sāk mācīt dzīvot.

Saskaņā ar 2004.gadā spēkā stājušos direktīvu par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem ikvienai ES dalībvalstij jānodrošina, ka tās teritorijā uz vienu iedzīvotāju katru gadu tiks savākti un sašķiroti vismaz četri kilogrami veco elektrisko un elektronisko iekārtu, piemēram, datori, elektriskās cepeškrāsnis un luminiscējošās lampas.

Pieņemot, ka Latvijā dzīvo aptuveni 2,3 miljoni iedzīvotāju, var aprēķināt, ka gadā vajadzētu savākt 9200 tonnas šīs kategorijas atkritumu. Tomēr saskaņā ar Vides ministrijas apkopoto informāciju 2007.gadā Latvijā savākti tikai 2,8 kilogrami elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu uz vienu iedzīvotāju jeb 6440 tonnas.

Spēkā esošā direktīva nosaka, ka četru kilogramu mērķis Latvijai jāsasniedz šogad, tomēr nozares un Vides ministrijas speciālisti prognozē, ka nepieciešamos apjomus Latvija nespēs nodrošināt. Tas nozīmē, ka elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekotājiem un, iespējams, arī valstij par neizpildītajām saistībām būs jāmaksā soda nauda, par ko lemtu Eiropas Kopienu tiesa.

Es uzskatu, ka satraukumam nav pilnīgi nekāda pamata. LR pārvalde ir iemanījusies visu iekārtot pietiekami labi, lai mūsu kopīgie panākumi būtu viņu panākumi, bet mūsu kopīgā atbildība — mūsu atbildība. Tāpēc jau uzreiz izkristalizējas trīs potenciālie scenāriji, kā īsti tautiskā veidā atrisināt šo briestošo problēmu.

Variants pirmais, tradicionālais. Katram pilsonim jaunizveidotajos Iekārtu Savākšanas Centros (lauku rajonos — vietējā pasta nodaļā) reizi gadā jāiesniedz 4kg elektroiekārtu, pretī saņemot Zīmogu. Un по барабану, ka vēl darbojas vai pat gauži jaunas, vēl vajadzīgas, utt... No tevis kvota un iepūš. Bet bez Zīmoga nevarēsi saņemt Sabiedriskā Transporta Elektronisko Biļeti un elektrība uz pusjaudu līdz brīdim, kad izpildīsi saistības + vēl 20% soda, kopā 4.8kg.

Otrs variants — lai novērstu neapmierinātās tautas iziešanu ar lietussargiem Doma laukumā vai citas radikāla protesta formas — par valsts naudu Getliņi vienkārši uzpērk elektroiekārtas no vairumniekiem. Paņem no elkora reizi mēnesī vienu veļasmašīnu partiju, tās ir visefektīvākās, jo vissmagākās. Tas, cita starpā, atdzīvinātu mazliet regresējošo ekonomiku, taču diemžēl negatīvi ietekmētu jau tā nepatīkamo importa/eksporta bilanci. Atlaides par globālās ekonomikas stimulēšanu jau neviens nedotu, nelieši divkosīgie.

Tāpēc — trešais, vis-potenciāli-perspektīvākais: tiek atjaunota ražošana. Rīgā tiek nodibināta rūpnīca, kas nelielos apjomos ražo sadzīves elektroniku. Tā kā saražotais ir, protams, пиздец запредельный, un neviens to nepērk, tad pa tiešo no konveijera lentas produkts nonāk šķirošanā. Paralēli acīmredzamajam labumam — kvotu izpildei — mēs iegūstam darbavietas, mēs noteikti samazinam importu, salīdzinot ar iepriekšējiem variantiem; nav arī izslēgts, ka saražoto pārpalikumu (produktus, par kuriem ES komisiju nav iespējams pārliecināt, ka tā tiešām ir sadzīves elektroiekārta) var mēģināt pārdot uz trešās pasaules valstīm. Kas jau ir eksports un vispār песпезды круто.

Taču ja nopietni — es to tikai atbalstu. Kaut var ar sankcijām un šķietami absurdām kvotām, taču ir jābūt metodēm, kā apturēt valdošo idiotismu, kad vienā čupā tiek bērtas gan vakardienas zivs ādas un neapēstie kartupeļi, gan kārtējā spamvēstuļu čupa no pastkastītes, gan vairs nevajadzīgais monitors un pa virsu visam vēl pāris laptopa akumulatori. Un spārdīt par to vajag nevis katru konkrētu sašku no 23. dzīvokļa, bet gan ākstus, kas tā arī nespēj noorganizēt šo šķirošanas iespēju kaut vai tiem, kuri ir gatavi to darīt. 4 kilogrami — tas ir ledusskapis reizi 20 gados, zaķīši. Savukārt jelkādas kvotas — tas ir izmisīgs solis likt sākt kaut nedaudz domāt, nevis uzskatīt, ka dzīve ārpus līzingā labiekārtotā domicila ir sveša un bezpersoniska problēma.

Jo tāpat ir acīmredzami, ka cilvēce jo drīz noslīks savos sūdos. Taču, palasot šīs ziņas komentāros smirdētājus, tā tik un tā laikam nedarīs neko, lai šo brīdi kaut mazliet attālinātu.