Frīlansēšana, Pt.2: Laika kungs un pavēlnieks

(15)

Viena no pirmajām reakcijām uz gadījuma mājāsvirpošanu, ko šlipsainie viedi dēvē par frīlansēšanu, ir — «nu jā, pats sava laika pavēlnieks un plānotājs.»

In your dreams, sweetie!

Laiks, visas 52 stundas diennaktī, ir katru rītu saplānots, par to tavā vietā ir parūpējušies nesavtīgie pacienti. «Šulciņ, mums šito ļoti vajag līdz pusdienlaikam», «Klau, te viens mazs bet steidzams darbiņš», «Ko nozīmē — webs vēl nav gatavs, jau nedēļa pagājusi, kopš es tev pateicu, ka vajadzēs!». Sava laika plānošana izpaužas kā vajadzība izpīpēt, kurš no darbiem ir aktuālāks, neizšķirta gadījumā — kur mazāk izredžu atrauties pa ķobi par to, ka laikā nu nekādi nav. OK, pēdējais nav taisnība, neizšķirta gadījumā jāmēģina objektīvi saprast, kuram Vajag un kurš Penderējas.

Vispār dažreiz nebeidzu brīnīties. Sagribējās līfletiņus, piemēram, lai smuki stāv birojā, priecē aci, apmeklētāji paņem pārīti un stundas laikā pēc izlasīšanas nopērk Pakalpojumu. Forši. Nu re, šitādu te hreņ, uz Brazīlijas mūžamežu rēķina, vajag, ot, trešdien no rīta, citādi viss, bankrats, finansu katastrofa un impotence 3 paaudzēs. Gadiem dzīvoja bez krāšņā bukletiņa, bet ja trešdien nebūs, tad viss, vairs nedzīvos.

Nu labi, tā ir pacientu problēma, ne manējā. Būtu mana teikšana — vispār aizliegtu ij bukletiņus, ij līfletiņus, ij, cita starpā, arī vizītkartes. Jo kā vizītkarte, klasiskā izpratnē, tā netiek lietota jau kopš mezozoja kaut kāda, bet mūsdienās ir tādi ārpuszemes brīnumi, kā mobilie telefoni, outlooki visādi, pat piezīmju blociņi ir izgudroti, kuros daudz vieglāk kaut ko atrast, nekā dažādas krāsas un izpildījuma 90x50 mm lapiņu čupā.

OK, aizrāvos. Par laiku, tātad.

Nenormēts darba laiks — tas vienkārši nozīmē, ka tev var uzklupt jebkurā mirklī, kad tu to vismazāk gaidi. Pacients nogaidīs līdz vēlam vakaram, tad viltīgi pasmaidīs savam kolēgam — «Saderam?» — un ņemsies zvanīt, mol, tu mājās? Esi tik labs, man te ļoti uz rītdienas rītu vajag [..]

Un te nu parādās tava vara, kunga un pavēlnieka teikšana. Tu vari ieplānot, vai šo te figņu darīsi tagad jau, ar 8 aliem ribās un miegu ačtelēs, vai štellēsi virsū modinātāju, lai jau ar pirmajiem gaiļiem iekurbulētu elektrisko abaku un darītu visus laimīgus.

Atšķirībā no nabaga ofisa planktona, kas puspiecos laiski iestutē pirkstu degunā un šķirsta cibu, komentē albŪmiņus vai pabeidz no rīta aizsākto soliteiri, lai 18:00 lepni pamātu atvadas un dotos lietot spirdzinošus dzērienus. Jo atšķirībā no viņiem, ja kas ir jāizdara, tad tas ir jāizdara, pretējā gadījumā ne maizītes, ne laša šķēles, bet bez šiem diviem ingredientiem lašmaizīti neuztaisīt. Un ja piepeši, dienas vidū, iestājas pāris brīvas stundas ar neko darīt, tad proletārietis fabrīķī ir Laimīgs, jo aldziņas skaitītājs turpina griezties tā, ka viegls vējiņš nes, bet jādara нихуя nekas nav, da kaut Blogo. Kamēr mājās virpotājam acu priekšā ar tādu pat ātrumu griežas cipariņi, ar to vien starpību, ka apakšā mirgo uzraksts «negūtās rebes».

Kā vārdā?, jautās neticīgais. Vei, neticīgais, tā vārdā, ka birojā savu garantēto aldziņu saņemsi, bet tā garantēti nebūs lielāka par uz papīra atrunāto un asinīm parakstīto. Un ne tikai.

Jo principā jau tīšām es te visu melnu mālēju kā Kenijas sprinteru izlasi. Realitātē «man šķiet, ka nekas svarīgs nevajadzētu būt» nevienā biroja darbā nav arguments, lai attaisnotu ierašanos pie konveijera ap 12-iem. «A man miegs nāk, vakar nekādi gulēt nevarēju aiziet...» — nu un? Soda punkts pa seju. «Nu bet ja kaut kas steidzams bija, tad ko — nevarēji piezvanīt?» — pēdējie darbinieka vārdi priekšniekam pirms atlaišanas.

Gribi strādāt no pusdienlaika līdz astoņiem, tad strādā, gribi strādāt divi stundas dienā — strādā divi stundas dienā, tikai padomā pats, kā alus iegādes jautājumu risināsi. Un ja vienu nedēļas nogali vēlies vazāties zem palmām, malkojot vēsu pinakoladu, tad neizslēdz iespēju, ka pirms tam kādu nedēļas nogali nāksies pasvīst pikseļus dzenājot.

Runājot par palmām un pinakoladām — nav itin neviena, kam būtu jānolūdzas, jāsaskaņo, jāgaida uz iesnieguma izskatīšanu, nerunājot jau par 7. brīvo nedēļu kalendārā gada ietvaros. Gribi braukt un paelpot svaigu gaisu? Brauc, paelpo svaigu gaisu. Pabrīdini visus, ka tevis nebūs, ka kaut kā būs jāiztiek, ka bukletiņš uz trešdienu nebūs vis, rēķinieties, ka Bizness pa pieskari.

Un piepeši izrādās, ka bukletiņš var nedēļu pagaidīt, ka nobody's wounded, pasaule neapstājas pat nedēļas laikā, ij nerunājot par tām 2 stundām, kuru laikā vēl vakar, pacientaprāt, visa universa liktenis izšķīrās.

------

That said, sapakošu-ka mantiņas un no paša agra rīta ekspatriēšos uz makaroņņiku zemi, mūžseno pilsētu klātienē skatīt, grimstošās pilsētas kanālus ostīt un visādi citādi bagātināt redzesloku. (Un, ko domājies, somā būs laptops, un prātā — kārtējā projekta deadline. Jo nav jēdzienu «darbs» un «privātā dzīve». Bet par to — drīzumā, nākamajā sērijā, stay tuned.)