Frīlansēšana, Pt.1: Par skarbo, nebeidzamo

(18)

Pirms kāda laika te pa tīmekli mētājās diskusijas, vai tas ir labi vai ļauni — pašnodarbinātam būt un mājās vergot. Kā jau allaž — ofisa planktons bija tie viszinošākie, pilsoņi ar pieredzi noazrē — uzklausīti netika, klasiskā blogosfēra, vārdu sakot. Ij slinkums bija tobrīd daudz burtus klabināt un sarunā piedalīties.

Tad lūk, raudzīšu es arī, turpinājumos, iemest savus pāris eirocentus.

Protams, ka 90% tajā visā ir Labums. Par to es kaut kad pastāstīšu, piemēram pēc pāris nedēļām, kamēr vizināšos pa zābakam līdzīgo ES valsti, pie kam vizināšos tāpēc, ka tajos datumos man sagribējās, nevis priekšnieks visžēlīgi atļāva paņemt atvaļinājumu.

Šodien par tiem 10%, par skarbo. Un skarbais ir tas pats svarīgākais, vienīgais, galvenais un mīļais — pacienti.

Pacientus kā sociālo grupu raksturo kāda citur nenovērojama īpatnība. Viņi ir gatavi zvērēt pie mammas, muhameda un pavļika morozova, ka pasūtījums ir бля! vajadzīgs gatavs tuvāko stundu laikā. Bieži vien, kas dīvaini, tā arī izrādās taisnība. Bet kad lieta nonāk līdz maksāšanai, piepeši izrādās, ka tas tikai viņiem ir vajadzīgs ar kaut ko rēķināties. Viņiem ir Bizness, bet tu vari pagaidīt. Bulciņas es tagad paņemšu, bet naudu ienesīšu septembra beigās, tas OK? Atvaino, mums šobrīd kasē nav naudas, a man ебёт, ka jums kasē nav naudas? Ja man makā ir tukšums, es neeju uz bodi franču sidrus pirkt, tāpat pirms frizētavas apmeklējuma paskatos, vai man piķis pietiek.

Anyway.

Pacienti dalās 3 nosacītās grupās: зайчеги, klientus vulgaris un krāni. Grupām ir tendence pārklāties, pacientiem ir tendence klejot starp šīm grupām, bet galvenajos vilcienos klasifikācijas iespēja pastāv.

Зайчеги. Tādu nebūs daudz. Bet tie būs tie pacienti, dēļ kuriem, vakarā uz balkona malkojot alu, izdosies aizdzīt domas par pārprofilēšanos uz tēraudliešanu, zāles pļaušanu pilsētas domei, vai altārzēna cienījamo profesiju. Зайчеги, gluži kā citi, pačīkstēs, ka produktu vajag Tagad un Tūlīt, pierunās strādāt naktsmaiņu, bet kad viss būs gatavs — uzsmaidīs, paldies pateiks un jau nākamajā mailā pajautās "cik no manis", ij pēc stundas kāposts būs tavā kontā. Ir vēl viena zajčegu apakšgrupa, ar ko sadarbība jau ir tik ierasta un regulāra, ka principā ir sajūta, ka tu ar viņiem jau dali savu vannu un virtuvi, pazīsti katru grimasi, un abpusējā uzticēšanās ir stiprāka, nekā dažam labam laulātam pārim. Šādi зайчеги arī maksā, teiksim, reizi mēnesī, bet arī tad nav ne kapeikas stresa par to, ka džungurs kontā varētu neieripot tuvāko 24h laikā.

Klientus vulgaris. Uzdos darbu; kad tas būs nodarīts — izdomās 86 uzlabojumus, kaut kādā brīdī vajadzēs Steidzami. Kad runa aizies par piķi — izrādīsies, ka tagad uz sitiena nevar. Vai grāmatvede tikai noteiktos datumos skaita. Vai "pieskaitam šito te pie tā tur un tad visu reizē". Jebkurā gadījumā — nevar paļauties, ka izdarīsi darāmo un par to arī uzreiz saņemsi atalgojumu, taču var paļauties, ka pie plānotā džungura tiksi klienta plānotajā un nosauktajā laikā. Nekas, vārdu sakot, aizraujošs, klasiskais вы — начальник, я — дурак, © Neatminos-kam.

Un tad ir trešie. Savdabīga pacientu pasuga, kas uzskata, ka darba darītājs ir istabas augs, kas pārtiek no saules gaismas un krūzītes ūdens reizi nedēļā, vada savas dienas podā uz palodzes un gaida, kad The Pasūtītājam labpatiksies kaut ko Pasūtīt. Un uzreiz trauksi darīt, izdarīt, aplaimot un apmierināt. Viņš (jā, kas raksturīgi, parsti viņš!) mēnesi neliksies ne zinis, līdz neuznāks Entuziasma Lēkme un tad aiziet, sūti visus pārējos bekot, ES atnācu... ko nozīmē — pa šodienu nevari izdarīt un rīt nav laika?

Maksā, ja vispār, tikai pēc saviem ieskatiem. 100 latu rēķinu apmaksās 3 piegājienos, beigās vēl 10 latus paliks parādā. Izdomās 106 dažādus aizbildinājumus, lai par pabeigtu un nodotu pasākumu tā arī ne kapeikas nepārskaitītu, jo sākumā vajag nokārtot Papīru, tad vajag mazliet savādāku Papīru, tad vēl Nelaime, tad vēl izdomās, ka pāris lietas pielabojam. Tas ātri būs, daffaj pa šodienu. Un tā tu pēc pusgada atmet jelkādas cerības kaut ko saņemt, noraksti zaudējumos un turpini dzīvot, atstājot to uz viņu pašu sirdsapziņas, homeopātijas institūti visādi ёбаные.

Taču īpašu vietu šajā kategorijā ieņem Starpnieki. T.i. Starpnieki būs visās kategorijās, pie kam nereti tie ir зайчеги; daļa uzliek savu navaru uz tavas tāmes un pārdod tālāk, daļai tavi pakalpojumi ir vajadzīgi sava darba veikšanai — paņems no gala pacienta santīmu santīmā. Bet ir daļa, kas uzskata, ka principā darba veicēji ir viņi. Un kad gala pacients samaksā par saņemto produktu, viņi uzskata, ka šo piķi ir nopelnījuši un saņēmuši. Un ja šādam pacientam tajā brīdī piķis ir vajadzīgs, viņš to mierīgi rekvizēs sev, iztērēs, saldējumu nopirks, polu, блядь, uz kociņa. Aber tev, reālajam autoram, kaut kas spīd tikai gadījumā, kad Starpniekam piķa kontā ir до фени un nav žēl atmest arī Proletārietim. Starp citu, allaž gaida ka "paldies" pateiksi. (Ko nerekomendēju darīt, izlaižas trakāk par indigo kinderiem.) Bet visticamāk tev, reālajam darītājam, nekas arī nespīdēs. Jo kāpēc gan atdot "sūri grūti pelnīto", ja reku tas vajadzīgs, šitas, zupa mašīnā jālej, lai varētu efektīvāk ar Starpniecību nodarboties. A Proletārietis iztiks, viņam hlorofils saules gaismu enerģijā pārstrādā.

Viens šitāds āksts, starp citu, jau kādus 5 gadus piķi parādā. Kad satiek — smaida, parunājas. Tagad pārcēlies uz Īriju, raksta smeldzīgu bazaru par to, ka Latvijā viss slikti, nopelnīt nevarot, atšķirībā no.

Un neko tādam nepadarīsi. Vari vienkārši norakstīt, bet neaizmirst. Neaizmirst tīri tāpēc, lai vēlreiz nepiekristu sadarboties, jo nav nekāda pamata domāt, ka kaut kas mainīsies.

Tāds, lūk, īss ievads pacientoloģijā. Morāle viena — gribi strādāt no Buržuja neatkarīgu darbu, tad rēķinies, ka vienīgais piķis, kas tev ar garantiju būs, ir tas, kas tev jau ir kabatā vai kontā. "Vakar pabeidzām un nedēļas laikā gan jau samaksās" ir tikpat droši, kā paļauties uz lēto aviolīniju biļešu cenām.

Bet nākamreiz — par pozitīvo, un pozitīvā ir daudz, daudz vairāk. Stay tuned.