Piemineklis

(9)

Cilvēks — tas ir viens apbrīnojams radījums.

Meksikas galvaspilsētā Mehiko atklāts piemineklis klaiņojošam sunim, kas veidots ar nolūku aicināt visus pilsētas iedzīvotājus žēlsirdīgi izturēties pret klaiņojošiem dzīvniekiem. [..]

Līdzekļi pieminekļa izveidei iegūti no ziedojumiem, kurus savākusi dzīvnieku tiesību aizsardzības asociācija "Suņu brīnums".

Ziņa.

Viņiem pašiem tas šķiet normāli? EntŪziastiskie dzīvnieku aizstāvji, ka viņus aiz kājas. Savā egoismā cilvēks laikam pat neiedomājas, ka visiem, pilnīgi visiem pasaules suņiem ir pilnīgi uzčurāt uz šādu Pieminekli un Rūpēm. 99.8% — pārnestā nozīmē, atlikušajiem — iespēja to izdarīt burtiski. Man ļoti interesē, kā šie humānisma pārņemtie prāti varētu paskaidrot, ar ko tad šis priekšmets var palīdzēt jebkura pamestā suņa mūžiņam. Pats "attēlā redzamais" jau sen ir beigts, bet guess what — par to saziedoto piķi varēja pabarot milzu kvantumu vēl dzīvo, labiekārtot viņu dzīves apstākļus, nav izslēgts, ka tieši šādam mērķim nauda arī tika ziedota! A te — hlabisj, tā vietā lai izsniegtu paiku nabaga lopiņiem, vai kādu patversmi izremontētu — uzslej monumentu. Visiem raudāt, visiem just līdzi un no tā, jā-jā-jā!, visi pilsētas sunīši sajutīsies labāk. Siltums sirsniņā, nāks vakaros pasēdēt pie pieminekļa, padomāt, paklusēt. Kurš zobos hiacinti atnesīs, kurš apzelētu kaulu, kurš — tukšu tunča konservu bundžu.

Lai gan vispār jau cilvēces apsēstība ar absurdu, ko dēvē par pieminekli, ir neizprotama. Tas betona/granīta/you-name-it veidojums, lai vai kāds un kur tas būtu, tas ir un paliek betona/granīta/you-name-it veidojums. No kura nevienam netop labāk, atskaitot tos, kam kaut kas publiski jāizrāda. Represētajiem pieminekli sliešot, memoriālus, ko tik ne. Skarbā piemiņā, tautas varoņi, хуё-моё, entuziasti birdina asaras. Aizej, cēlais ak jel, pajautā, vai represētajam nevajag kādu palīdzību, nopērc maizīti, puslitru laba Baltā, lai cilvēkam kandža nav jādzer. Parunājies, pajautā, kā iet. Nevis skraidi pa pasauli smirdēdams par to, kā pieminekli celsi un tautas piemiņā mūžīgi mūžos, blablabla.

Mirušajiem ir pH. Un dzīvie ir vienkārši, dzīvi cilvēki. Un visa klintsakmens velšana, ziedi un vaiņagi, puņķaini deguni, ir nekas vairāk, kā ne pārāk estētiska izrādīšanās. It's beautiful to suffer, jo īpaši ērtā dīvānā un siltās čībiņās. Pabarojiet savas sētas kaķi vismaz, par jūsu Piemiņas Brīdim izgāzto piķi viņš mēnesi būs paēdis.