Garāmgājējs Barselonā

(5)

Vispār, ja tā godīgi, tad pēdējā brīdī pirms izlidošanas nekur arī nemaz negribējās braukt. Katrā ziņā plāns sasliet kājas pret griestiem, atmūķēt vienu Černé Kruševice un ieslēgt, kā kārtīgam pilsonim, televizoru, nu i pH, ka tur gan bilde gan skaņa čehiski, likās daudz pievilcīgāks, nekā izredzes 2h stundas pavadīt lidmašīnā. Nu un beigu beigās nonākt moru zemē, kur tāpat skaidrs, ka visriņķī sliņķi, zagļi un meļi. Bet jo drūmākas priekšnojautas, jo patīkamāks rezultāts, kā rāda pēdējā laika pieredze, un šis nebija izņēmums...

Pirmais pozitīvais mirklis sagaidīja jau iekāpjot lidaparātā — labie ļaudis no ČSA ir papūlējušies atraut lašmaizīti no nabaga īpašnieku pusdienu galda un iegādāties pārīti jaunu un svaigu Airbus transporta līdzekļu. Pirmo reizi iekšeiropas lidojumā novēroju tādu patīkamu ekstru, kā televizoriņi, kuros ij lidojuma statistiku, ij kartes reālā laikā, ij galu galā vēl arī Mr. Bīnu rāda. Sīkums, bet patīkami, jo 2h tādā bandūrā nosēdēt var, bet tās vēl 6 minūtes jau būtu neciešamas.

Saules, jūras un mandarīnu paradīze ziemas nogurušos ceļotājus sagaidīja ar neciešamu vēju un samērā nepatīkamu drēgnumu. Aklimatizācijas nolūkos, acīmredzot. Izejot no lidostas, kaut kāds hinduss mūs sadzen autobusā (mirkļa vājumā tam arī ļaujamies) un ar miiiilzu līkumu aizved mūs ~200 metrus tālāk, uz dzelzceļa staciju. Dzelzceļa stacijā, savukārt, nabaga apjukušajiem apmeklētājiem tiek iespiestas rokās bezmaksas biļetes līdz centram (nu vai nav zelta cilvēki?). Tiesa — šādas labsirdības jēga nav līdz galam izprotama, jo man, kā rūdītam praktiķim, šķiet, ka vieglāk ir atvērt / likvidēt vārtiņus, kas kontrolē piekļuvi peronam, nekā likt katram paņemt biļeti un izritināt to caur aparātu. Taču tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Kazi varbūt tas pasākums veidots kādas sociālās programmas ietvaros, lai nodrošinātu ar darbu visus interesentus, to skaitā tādus, kuru skillos ietverta skaitīšana līdz viens. Bez kļūdām.

Te laikam uzreiz ir vietā atkāpe par lepno kataloniešu transporta sistēmu. Tajā valda pilnīgs haiteks un paralēli — knapi tverams, bet vienmēr klātesošs bardaks. Jaunākajās metro līnijās (kopā 7, ja pareizi saskaitīju) vagoni kā filmās, stacijās biļešu aparāti, kas labprāt ņem pretī plastmasas norēķinu līdzekļus, visvisādi touchscreeni un kas tik vēl ne. Tajā pat laikā, ja metro shēmā attēlots, ka šajā stacijā, vei, varēsiet pārkāpt no 7. trases 4., tad tas nenozīmē vis, ka līksmi noskrienot pa trepītēm tiksiet pie kārotā vilciena. Nē nē, tas nozīmē, ka to puskilometru no perona, kurā jūs stāvat, līdz nākamajam vajadzīgajam, varēsiet iet pa šauru, klaustrofobisku tuneli. Tas, ka pa ceļam piepeši pazūd norādes uz kādu konkrētu maršrutu vēl būtu sīkums. Tāpat viņiem ir salicies saprātīgi, iekāpšanas laukumu nevis ieriktēt pa vidu starp sliedēm, bet gan ārpusē. Nokāpi ne uz to virzienu — paša nolaidība, teci nu riņķī, pa trepēm augšā, pa trepēm lejā. Un tur, kur platforma ir pa vidu, viņiem ir izdevies palaist vilcienus pagalam pretējā kustības virzienā. Stāvi, skaties pa labi, gaidi tuneļa galā iemirdzamies gaismiņu, aber tas draņķis aukstasinīgi tev piezogas no mugurpuses.

Taču īsti vīri (un viņu sievas) ar transportu neaizraujas un mēro ceļu kājām. Kā mūsu gadījumā, jo sasodīts, kurš gan varēja zināt, ka lai atrastu viesnīcu, nepietiek zināt ielas nosaukumu "San Antoni". Ir svarīgi zināt, kāda tieši tipa iela tā ir, jo zem viena nosaukuma var slēpties gan aleja, gan iela, gan laukums, gan vēl kaut kāda viņiem vien saprotama pasāža, labi vēl, ka tās visas parasti koncentrējas vienā rajonā. Pēc stundas maldīšanās, tika pieņemts lēmums tomēr telefoniski sazināties ar personālu un noskaidrot precīzākas koordinātas plaknē. Ironiski, izrādās, ka mēs viesnīcai esam gājuši garām, pa ceļam vēl ieskatoties tai ieliņā un par to skaļi paņirgājoties.

Arī 4. stāva numuriņā, kā mums smaidot ziņo zimpātiska spāņu kristīna, nokļūt neesot grūti — pa trepītēm uz augšu, liftā iekšā, nobraukt divus stāvus, pa gaiteni uz priekšu, nākamajā liftā, un lai nokļūtu 4. stāvā ir jāspiež 3. stāva poga.

Izvēlējāmies kāpnes.

Taču ko nu tur par sadzīviskiem sīkumiem. Pilsētā Barselonā ir labi. Tik tiešām labi, radošais kolektīvs pat uz mirkli ļāvās domai, ka būtu vērts pēc Prāgas padziļinātas apguves pārcelties pāris gadus pamitināties tur. No šīs pārsteidzīgās ieceres attur tikai vasaras sezonā valdošā gaisa temperatūra, kas nav savietojama ar normāliem dzīvības procesiem. Mans viedoklis ir tāds, ka ierakstot sludinājumā mums tik ierasto "gaišs un saulains", dzīvokli tur neizdotos pārdot nekad.

Apgarotā dzejniece Huanita var ilgi maldīties pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, smeļoties iedvesmu mandarīnkoku smaržā un relaksēti piemesties uz katedrāles kāpnītēm, lai mazajā, melnajā blociņā ierakstītu trīsrindi. Urbānais romantiķis Alehandro var stundām klīst pa milzonīgajiem bulvāriem, vērojot cilvēku pūļus, kņadu un burzmu turpat blakus vecpilsētai. Vientuļais vecpuisis Hulio, turpat dažus kvartālos no La Ramblas uz Raval pusi var nonākt palaistuvju ieliņā, kur no meitieša līdz meitietim nav jāsper vairāk kā trīs soļus.

Tikai Gunāram, kurš audzina sevi āriskās ideoloģijas gaisotnē, apstākļi būtu smagi. Ielas malā, pie savas kebabērijas, laiski pīpā turku bariņš, turpat tālāk pāris mazi niggerīši šļūc uz skrituļdēļiem, mazumtirdzniecības piparbodītēs pilnīgs ķīnīzeru monopols, sabiedriskajā ēdināšanā pamatā visādi hindusi, vai kurš jau viņus tur var atšķirt. Kā jau sevi cienošā lielpilsētā, kontingents raibāks, kā Gaudi namiņš un uz smaidīgu iezemiešu oficianti ceļmalas krodziņā var īsti necerēt. Jo iezemieši, kā jau minēts, slinki. Uz veikalu durvīm darbalaiki nefigurē, lai lieki nemaldinātu patērētāju, ap pusdienlaiku viss ir slēgts, jo ir pusdienlaiks, ap četriem viss ir slēgts, jo ir taču vēls. Smags, smags un nepanesams darba režīms.

Kā dziļi kulturālam cilvēkam, arī man prātā bija iesēdies, ka sakot "Gaudi" domājam "Barselona", sakot "Barselona" domājam "Gaudi". Tiesa gan, ja neskaita dažādas plakātiskas bildītes, nekādi nebija skaidrs, par ko tad visaptverošā sajūsma.

Redzot šitentā jokaiņa kreatīvus klātienē, lieta kļūst skaidrāka. Malacis, malacis vecais Antonijs, kā arī viņa labdaris Guells, jo tikai šādi frīki spēj sakustināt vienveidīgās un sen apnikušās lietas. Šķiet, kopš laikiem, kad pirmajam mongolim izdevās uzbūvēt ģeometriski nevainojamu jurtu, pasaules arhitektūra nav īsti redzējusi neko, kas nebūtu precīzi kantains vai precīzi apaļš. Visur kārtībiņa, smuki taisnas līnijas, puļķim galā puķīte un tur stūrī mazliet ieliekts — tas jau skaitās Mākslinieka Kreatīvs. Jā jā, nokasiet no tā paša Greznā Jūgenda visus lakstus un kanārijputniņus un rezultātā dabūsiet tādu pat smuki kantainu dzīvojamo kārbiņu, kā visas pārējās. Мы пойдём другим путём, izdomāja vecais Antonijs, un taisnība viņam bija — rezultātā būvējumi tik tiešām ir interesanti un uzmanību piesaistoši. Žēl, ka tradīcija apsīkusi, bet no otras puses — visi baidās, ka nodēvēs par plaģiātu. Vai slinki.

Parks, ko šie te pilsoņi uzslējuši pie kalna piesaulītē arī atzīstams par patīkamu, interesantu pasaules nostūrīti.

Gara acīm varu skatīt to prieku un entuziasmu, kāds varētu pārņemt, apzinoties, ka tev tiek piešķirts šitentāds zemes pleķis, bezmaz neierobežoti līdzekļi, kreatīvē uz vella paraušanu. Sakreatīvēja, jāteic, arīdzan.

Tiesa gan — katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jumts pamāj atvadas ar baltu nēzdodziņu un dodas savās, neatkarīgās gaitās. Un jau vairāk kā 100 gadus lepnie katalonieši laiski un nesteidzīgi būvē Sagrada Familia — laikam lielāko arChitektonisko vājprātu, kādu manas dzīves nogurdinātās acis ir skatījušas.

Svētku eglīte un baloži virs ieejas, džedaju bruņinieki drosmīgi apsargā Jēzuliņu, viss vienā uz klīnikas robežas balansējošā putrā ar cienījamu segvārdu "baznīca". Īpašu sajūsmu izraisa tematiskie augļu tornīši.

— Gaidīšu jūs saulrietā greipfrūtu tornī, māsa Gabriela!
— Ai nē, nebūs droša vieta, jo turpat blakus, ābolu tornī, ik vakaru lūdzas brālis Kristobāls un māsa Rozālija...

No iekšpuses šo cilvēces kreatīva apogeju aplūkot neņēmāmies divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt — to būvē tīri un tikai no tūristu atstātās naudiņas un es neesmu pārliecināts, vai vēlos, lai pēc 500 gadiem manu paaudzi asociē ar ko tādu. Nu un otrkārt — būtu jāizstāv rinda ar astoņiem tūkstošiem japāņu tūristu.

Viena lieta, ko no pilsētas Barselonas vajadzētu mācīties ai!, cik daudz citām pilsētām ir — neuzskatīt vēstures mantojumu par kaut kādu savu īpašumu, vei domniekam tas pienākas vairāk, kā Huanitai no kaimiņmājas. Ja tas ir gana vecs un īpašnieks ir viņsaulē, nevis ar kūju rokā dzenā nepateicīgo plēbu no saviem lepnajiem īpašumiem, tad tur drīkst iet katrs, kurš vēlas. Ar izņēmumiem, protams, kā piemēram, ja iegāzti līdzekļi, lai vidi labiekārtotu. Nu vai, ja pieder Katoļu Baznīcai, jo Dievs ir tikai par naudu, kā mums zināms. OK, OK, te nu var teikt arī atzinīgus vārdus, liela daļa baznīcu tur ir apmeklējamas pilnīgi par velti.

Viens no izņēmumiem, kura apmeklējumam tomēr sūri grūti krātos ērikus taupīt nevajadzētu, ir pati Barselonas katedrāle. Vārdos grūti aprakstīt, bet iespaids ir satriecošs.

Hint: pēc vietnes slēgšanas plebeju masām, dārzā var iekļūt bez maksas. Šī dievam tīkamā iestāde citu starpā arī iezīmējas ar sekošanu laika tendencēm. Jo, piemēram — kālab gan, ja īstens kristietis vēlas samaksāt vienu eiro par svecītes iedegšanu, viņam būtu jādod rokās īsta svecīte? Nē, ko niekus, to štelli var padarīt vēl izdevīgāku.

Mācītājs, lai cik dievišķs savā sirdī, tomēr ir no miesas un asinīm, gluži kā mēs, grēcīgie. Un arī viņam mēdz būt karsti.

Vienīgais, ko es nespēju izskaidrot — zosu dīķi baznīcas pagalmā.

Vēl investīciju vērts ir turpat netālu nobēdzinātais vēstures muzejs. Jā gan, arī mani nespēj ieinteresēt ne poga, ne šķēpa uzgalis, ne apģērba fragments, neatkarīgi no ražotāja un izgatavošanas gada vai gadsimta. Bet tur viltnieki ir uzrakuši un iekonservējuši viena kārtīga romiešu kapitālista mītnes atliekas, starp kurām izbūvējuši tiltiņus, izkarinājuši izglītojošos materiālus un padarījuši to visu par tīri interesantu pastaigu, tā teikt, vēsturē.

Nu un ja jau nobraukts šitentāds gaisa gabals, obligāti jāaizstaigā arī līdz jūrai. Uz mazo, dīvaino rajoniņu Barcelonetta var, ne pārāk ilgi mocoties, aizkratīties ar metro. Vai arī, apmēram tikpat ilgā laikā, aiziet ar kājām. Ir vēl variants turp doties ar gaisa tramvaju, bet tas ir kaut kādiem askētiem, kam nervi pīti no volframa drātīm; cilvēks, kurš apzinās savu mirstīgumu, tajā uzpariktē nez vai kāptu. Minētais mikrorajons sagaida ar neciešamu vēju, aukstu ūdeni, pārdesmit iedegt gribētājiem un veselu kaudzi vilinošu restorāniņu, no kuriem vienā mūs likteņa pirksts tomēr ieveda, lai atgādinātu, kā tas ir — būt tūristam. Jo tūrists, nevienam nav noslēpums, ir nekas vairāk, kā publiski pieejams bankomāts, ij šādā te omulīgā ielas malas terasītē — pat pinkodu nevajag. Vietēji hindusi, protams, smaidīgi kā tikko no cirka izbēguši, laipni kā britu džentlmenis un vispār jaukuma iemiesojums. Katrs pacients ir zāles administratora draugs, kuram tiek uzsaukta sangria (garšīga!!), visiem visu to labāko, līdz brīdim, kad parādās rēķins.

Aplēsto 30 ēriku vietā, summa bija 53.30. Pozīcijas visdažādākās, pie kam nevienu no tām īsti nevar arī apstrīdēt. Tas uz galda bija? — bija. Kāpēc gliemeži divreiz dārgāki, nekā ēdienkartē? — Jums bija dubultporcija! (Kurš tev, sivēnam, prasīja dubultporciju??) Kāpēc divi ali, ja es tikai vienu izdzēru? — Ajajaj, atvainojiet, tūlīt pārlabosim.

Pārlabo ar, pēc brīža ierodas smaidīgais Vecākais Hinduss ar jauno, pārstrādāto rēķina izdevumu.

53.30. Bet alus nupat tur ir tikai viens.

Taču uz šādu notikumu pavērsienu organizācija bija gatavojusies, dinejai domās tika atvēlēta dubulta summa, tāpēc palikām plusos. Un dineja bija jo godam, dāmas un kungi, jo šitentādus svaigus gliemežus un vēzīšus reti kur var izdoties noēsties.

Uzmanību! — attēlā viņi visi jau ir apēsti!

Atpakaļceļā uz vecpilsētu novērojams tīri gaumīgs parks, kas sevī ietver, protams, kā jau visur, triumfa arku un mazmazītiņu ezeriņu, kurā tūristam ļauj braukāt ar laivām (apiet tam var ātrāk, nekā iekāpt laivā)

Vēl parks ir aprīkots ar mazu, bet simpātisku baseiniņu, kurā mīt izvirtusi pīļu ģimene (~5 pīļtēviņi un vieglas uzvedības pīļmāte) un rupucītis.

Starp citu, tā kā šajā miestā nav pieejama ne gūtmaņala, ne arī kādi citi smilšakmens izstrādājumi, vietējie Fedjas un Aņas blogo uz kaktusiem.

Vietējos dievnamus no ļaunajiem spēkiem sargā visādi šaušalīgi mošķi — ij gos', ij flēdermausis, ij vispār hrenzinkas; pēdējais šķiet efektīvākais, jo ļaunajam garam, principā, jādodas atpakaļ uz pekles bibliotēkas lasītavu, pētīt enciklopēdijās, vai no tāda ir jābaidās.

Привет, Винни!

Toties par cilvēkiem rūpējas. Nekur citur neesmu manījis, ka ielas vidū būtu laipni ieriktēts eskalators dzīves nogurdinātajiem.

Brīdinājums, ka ja jūs slīksiet šajā ūdenskrātuvē, neviens, diemžēl, nespēs jums atsteigties palīgā, tāpēc tur labāk distanci kraulā neveikt.

Dienvidu veļas žāvēšanas tradīcijas — neatņemama dzīves sastāvdaļa. Esmu nepatīkami pārsteigts, ka viesnīca nebija aprīkota ar nepieciešamajiem pričendāļiem, lai varētu izkārt savu aktuālāko apģērbu kolekciju.

Grafitti — pilsētas spogulis. Šeit tas liecina, ka Barselonu apdzīvo pozitīvi un smaidīgi sārtvaidži.

Vecpilsētā beidzot var novērot to, ko dēvē par "šaurajām vecpilsētas ieliņām" tiešā nozīmē, nevis tēlaini.

Arī ārpus vecpilsētas objekti nav smādējami. Nedz sakrālie...

...nedz laicīgie.

Īpašs, izsmalcināts ahtungs ir bankomāti. Ja jums ir doma pavadīt vakaru spirdzinošo dzērienu sabiedrībā, rekomendēju naudu izņemt uzreiz, pirms viss vēl ir sācies.

Īsumā — patīkama, ļoti, ļoti patīkama pilsēta. It kā tā kā Eiropa...

...it kā tā kā ne.

It kā atkal jā...

...bet līdz galam tomēr ne.

Tomēr jā...

...un tomēr nevar saprast.

Tomēr Eiropa...

...un tomēr dīvaina.

Rekomendēju, no sirds rekomendēju arī tiem, kam vecā pasaule jau apnikusi kā 18 reizes redzēts sapnis vai Kalvīša optimistiskais smaids.

Īsumā:

Nokļūt: No lidostas uz pilsētu dodas bezmaksas vilciens. (Achtung! — atšķirībā no Berlīnes, tas ir bezmaksas arī atpakaļceļā, meklējiet viesstrādniekus zaļās vestītēs visās lielākajās metro stacijās). Sēžot vilcienā un vadot pirmās minūtes lepno kataloniešu zemē, iestājas neliels apjukums par optimālāko izkāpšanas vietu. Passeig de Gracia ir saprātīga izvēle, kas jūs novedīs uz tāpat dēvēta vietējā megabulvāra un tur arī līdz vecrīgai nav tālu. Saprāta priekšā čukstēšana par to, ka jākāpj stacijā, kuras nosaukumā figurē vārds "Barcelona" ir kļūdaina.

Mitināties: Viesnīcas vidējās Eiropas cenās, ja neesat pagalam izvirtuši. Ir OK pameklēt kaut ko, kas slēpjas tālāk no dzīvelīgām maģistrālēm, jo troksnis uz ielām ir, maniem jūtīgajiem latvieša maņu orgāniem, trakāks, kā Prodigy koncertā. Tas tāpēc, protams, ka viņi bērnus pārāk maz sit; šitā trokšņošanas štelle ir jau asinīs, kā liecina empīriski novērojumi. Lai cik pašam nešķistu dīvaini, Hotel Market rekomendēju.

Satiksme: Tā kā pilsēta nav gluži nekāda ludza, dažkārt nākas nokāpt pazemē un izmantot tērauda tārpu, kas nogādā no punkta B uz punktu F. Ir nozīme paņemt biļeti uzreiz 10 braucieniem, kas atmaksāsies ātri vien. Pati biļete izpaužas kā papīrītis ar magnētisko strīpu, kurš pieņem atbildīgo lēmumu, vai atvērt jūsu priekšā durtiņas, vai tomēr ne. Trafiks viegli haotisks, taču visnotaļ patīkams, lai gan Prāgas doprava atstāj pozitīvāku un organizētāku iespaidu.

Paēst: Nekāda samariešu biedrība tā viņu sabiedriskās ēdināšanas sistēma vis nebūs. Pannīte paeljas — teju desmit integrētās Eiropas naudiņas (latvieša kuņģim var nepietikt!), steiks sniedzas padsmitos. Taču vēl nekur nebiju ēdis prakstiski jēlu, knapi apkarsētu liellopa miesas fragmentu, kurš tik un tā mutē kūst kā torte un garšo pasakaini. Nu un visi no jūras izmakarētie labumi — pilnīgi ekselenti.

Papusdienošanai rekomendēju El Raval laukumu, kur nav gluži tūristu slaukšanas mašinērija, taču tajā pat laikā — gana gaumīgas iestādes, kas neizskatās pēc padlaiku tējnīcām. Vēl ir nozīme ielietot steiku picērijā uz D'Urgell ielas, až vienu kvartālu no tirgus.

Iedzert: Paēšanas un spirdzinošo dzērienu ielietošanas iestādēm ir kopējas iezīmes — normālu, mums saprotamu, omulīgu krogu tur praktiski nav, vai arī tie tiek rūpīgi slēpti no nejauša garāmgājēja acīm. Jūsu uzmanībai tiek piedāvāts Restorāns, kurā uzskata, ka balts galdauts ir iemesls cenu dubultošanai. Jūsu uzmanībai tiek piedāvāts Gardēžu Restorāns, kurā Īpaši Izsmalcināti Ļaudis dodas noēst vienu austeri ar tējkaroti zālīšu un mērces maisījuma par Ndesmit eiro un pēc tam stāsta, ka augstvērtīgāku garšas buķeti var atrast tikai izsmalcinātākajos Milānas namos. Un vēl jūsu uzmanībai tiek piedāvātas dzertuves, kuru interjerā ietilpst baltas flīzes pie sienām, saldētavas letes ar aiz stūra pirktām kūciņām un mollīgu apteksni, kam gar jums nav ne mazākās darīšanas. Situācija nav pilnīgi traģiska telpu ziņā, šo to, vismaz ārpus vecrīgas, piemeklēt ir iespējams. Situācija ir traģiska cenu ziņā, jo par kausiņu putojošā dzēriena nāksies šķirties no ~4 ērikiem, un tas vēl ir optimistiskais scenārijs.

Uzpīpēt: Te nu situācija ir duāla. Ar vietām, kur atļauts pīpāt, problēmu nav; Spānija ir pieņēmusi Ārkārtīgi Drakoniskus Likumus, kas nosaka, ka jebkura maza kabaka īpašnieks pats var izlemt, vai viņa mērķauditorija ir pilsoņi, kas ik vakaru (un, spriežot pēc vietējā dzīvesveida — ik pusdienlaiku) ierodas, laiski izmalkot tasīti dzēriena un izkūpināt pāris smēķus, vai jaunās ģimenes ar bērniem un vegāni, kas nodrošina stabilu burkānu sulas noietu. Rezultātā, lielākā daļa krogu ir tautai draudzīgi.

Problēma ir cita — kā tikt pie pīpējamā materiāla. Te jums nav nekāda Austrumeiropa, kur katrā stūra maximā andelēs plašu cigarešu klāstu; tās ieteicams iegādāties laicīgi un kamēr dod, jo pieejamas tikai specializētos tabakas veikalos un, šaurā (lasīt — Philip Morris) klāstā automātos. Kent nav pieejams vispār, Davidoff visā pilsētā izbeidzās manā acu priekšā, cena ~3 eur.

Cilvēki: Ķīnietis arī Āfrikā ir ķīnietis, kā vēsta sena mongoļu paruna. Taču paši spāņi, melīgie, slinkie un zaglīgie — ārkārtīgi patīkami, simpātiski un draudzīgi. Visvairāk, protams, kad viņiem ir iespēja dabūt no jums kādas liekas pesetas, taču apkārt paveroties, pozitīvisms strāvo aumaļām. Atmiņā iespiedusies dāma, kas, secinot ka mana izmēra sandales veikala sortimentā nevaid, aizsūtīja savu darbinieci uz draudzīgo blakus bodi apskatīties, vai nav kas pieejams pie viņiem.

Jārēķinās ar lidojumu pagātnē, jo vēl joprojām stilā ir ādas vestīte, resna zelta imitācijas ķēde, 80-o frizūra un botas ar lielu uzrakstu Adidas vēl vecajā šriftā, pirms rebrendinga; mobilais ar mp3 publiskas atskaņošanas iespēju vēl joprojām padara par pirmo puiku visā rajonā.

Taču kopumā atstāja negaidītu iespaidu, kā ļoti jauki ļaudis.

Klimats: Vienīgais iemesls, kas visu minēto padara nesvarīgu un attur no došanās turp uz pastāvīgu rezidēšanu. Ir nozīme braukt pavasarī, iesildīt sandales un šortus, bet uz vasaras sākumu ir pēdējais brīdis doties projām.

Vai braukt: Obligāti! Un līdzi, austiņās paķert Manu Chao: Rumba De Barcelona, kas neizbēgami skan ausīs vairākas dienas pēc kārtas.