Český Krumlov / Uz Budejovici!

(6)

Un pirmajā dienā tie pameta savu mājokli, lai skatītu tālas zemes un pārpasaulīgo skaistumu. Un bēdājās kaķis, jo saprata, ka ir pamests viens uz atkal jau nezināmu laiku, taču trešajā dienā tie atgriezās pilni iespaidu. Jebšu bez liekvārdības — lieldienas Dienvidčehijā, un ko mēs tur labu redzējām. Īsa reportāža no notikuma vietas, tā teikt.

Pirmkārt vietā būtu īsa prelūdija par mūsu nopietno attieksmi pret šāda veida pasākumiem. Gatavošanās šim konkrētajam izbraucienam aprobežojās ar viesnīcu rezervēšanu (1 nakte Krumlovā, 2. nakte — Budejovicē), autobusu saraksta izpētīšanu un... viss. Rezultātā no mājām mēs izgājām ar ļoti aptuvenu nojausmu, no kurienes meklēt autobusu uz plānoto galamērķi, bez mazākā priekšstata, kur atrodas un kā precīzi saucas rezervētās viesnīcas, toties, kā jau pieņemts teikt, ar labu garastāvokli un dūšu lielāku, kā Naploeonam.

Kā jau pieņemts, brālis Aplauziens aizsteidzās pa priekšu māsai Fortūnai.

Autoostā Na Knižeci patiesi stāvēja autobuss, kas devās uz krietnā kareivja Šveika dzimto pilsētu. Ar to vien niansi, ka piedāvātās ērtības — tikai mazliet pāri 2h ceļā, kafiju, uzkodas, tv un wi-fi — tauta jau bija paspējusi sakārot pirms mums, un šoferim nācās vien nožēlā noplātīt rokas. Nav brīvu vietu, nav. Tā nu sākotnēji plānotais lepnais pārbrauciens pārvērtās sprintā uz centrālo staciju, lai paspētu uz vilcienu, kas mūs tomēr aizgādās galā. Beigu beigās — kafiju un uzkodas var aizstāt ar vakar nepabeigtu sulas paku, bet tv un wi-fi — ar vēl vienu epizodi britu kriminālseriāla laptopa ekrānā. Galvenais taču ir rezultāts.

Ar nokļūšanu lepnajā Budejovicē gan nepietiek. Vēl aptuveni stunda ir jāpavada mazā, smieklīgā bānītī, kas līksmi taurēdams piestāj pie katra pienagalda un malkas šķūnīša, iespējams tas piestātu arī pie Františeka, kurš kaplē biešu vagu, lai pajautātu, vai nekur nevajag aizvest, taču kāds gan Františeks biešu laukā pašā marta spelgonī. Arī saraksts šim bānītim izpaužas kā "aptuveni astoņos modināsim mašīnistu un gan jau agri vai vēlu brauksim". Par pusstundas atkāpi no grafika neviens nepukstēja, tāpēc pieņemu, ka tas ir normāli.

Krumlova

Iespaidi nomainīja viens otru spēji un pārliecinoši kā powerpoint slaidi. Sākot no "kā lai tiek projām no šīs nolāpītās stacijas", turpinot ar "neko, pils izskatās glauni", līdz beidzot es biju pilnīgā nokautā. Vērīgāks lasītājs jau būs pamanījis, ka ne pirmo reizi ar mugureni svešā pilsētā, bet neko tādu es redzējis nebiju.

Český Krumlov izpaužas kā neliela viduslaiku pilsētiņa Vltavas ielokā. Pie kam tik viltīgā ielokā, ka upe apjož teju 2/3 perimetra. Un turpat pāri upei, allaž mazo cilvēku acu priekšā, slejas milzonīga, uz klints bluķiem mūrēta pils. Laulātā draudzene nekavējoties izvirzīja teoriju, ka savu «Pili» jancīgais žīdiņs Kafka rakstījis inspirējoties tieši Krumlovā, nevis Prāgā. Lielā mērā sliecos piekrist, uzstādījums šķiet atpazīstamāks.

Viesnīcu atrast izdodas tīri veikli, talkā nāk laimīgs gadījums — iekš iecienītā booking.com bija pamanīta aptuvena atrašanās vieta pilsētas kartē, un tālākais jau bija veiksmes un tehnikas jautājums. Bet par spīti iznīkumam, ko rada 4+ stundu dirnēšana dažādos transporta līdzekļos, numuriņš nekavējoties tiek pamests, lai pablandītos pa naksnīgajām ielām.

Visa Krumlovas vecpilsēta ir tīrie senlaiki. Protams — atjaunoti, uzfrišināti un piekrāsoti, taču tur nav atrodama neviena moderna celtne, nekādi arhitektoniskie meklējumi, pār Vltavu ved nelieli koka tiltiņi, kalnainās ielas sedz bruģis. Romantika зашкаливает, tā teikt, pat tādam pozitīvam sārtvaidzim, kā man. Braukt turp medusmēnesī — tas ir lieki, jo nekas tāpat jau vairs nav glābjams, bet ja gribat kādu līdz medusmēnesim novest — aizmirstiet visas parīzes un elizejas ielu, kur šīs romantikas, salīdzinoši, tikpat cik makdonaldā.

Kā jau teicu -- visapkārt vecpilsētai ir upe. Kas, pie tam, pavasarī nebūt nav lēni plūstoša kā mūsu dzīves, bet gan jestri čalojoša un tā vien rauga ieskaloties māju pagalmos. Dažviet bija pagrūti noteikt, kur beidzas peļķe uz trotuāra un sākas ūdenskrātuve.

Kā čehu zemē pieņemts, katrā zīmējumā saule katrā pilsētā vismaz viens tilts ar Jēzuliņu.

Kad saule uzaususi un staigā kaut kur tālu aiz mākoņiem, dodamies iekarot pašu pili. Patiesību sakot (kuššš!) mēs to izdarījām arī iepriekšējā naktī, bet izjūtas nekādi nevar dēvēt par omulīgām; drīzāk pat mazliet pretēji. Pie dienas gaismas, savukārt, viss top skaidrs un pārskatāms.

Pirmais, kas ieinteresē, ir lauvu bedre pie pašiem pils vārtiem. Lai gan veselais saprāts kušina un saka priekšā, ka nekas tāds nav iespējams, nepamet sajūta, ka šis inženiertehniskais veidojums ir apdzīvots.

Un vellos, no tiesas! Austrumeiropas klimatā lauvas, acīmredzot, nav īsti iedzīvojušās, taču par spīti tam, Naidinieka izredzes nav lielas.

Gluži kā nespeciālistam būtu pagrūti atšķirt Andželīnas Džolijas nieres no Barbaras Streizandes nierēm, arī šeit pils iekšpuse īpaši neatšķiras no citām un vairs neizrasa tik bijīgas izjūtas, kā skats no malas. Tas, protams, pareizi; augstmanim ir jājūtas kā mājās, kamēr zemcilvēkam — jānoskaita tēvreizīte un jājūtas pateicīgam par vēl vienu nodzīvotu dieniņu. Tiesa gan, aiz slēgtām durvīm palika baroka laika teātris un pils pagrabi; jāsagaida sezonas sākums, kad šīs durvis taps atvērtas un jāapmeklē. Toties ir iespēja uzrāpties tornī un sajusties kā prātu zaudējušajam Austrijas Jūlijam, kad tas vērās uz saviem valdījumiem.

Ja nebūtu drakonisko noteikumu par to, ka dienu iepriekš atcelta rezervācija izmaksā tikpat, cik vienas dienas uzturēšanās viesnīcā, es būtu gatavs aizmirst par jebkādām Budejovicēm un palikt turpat Krumlovā. Tagad ir skaidrs, ka es noteikti tur došos vēlreiz un arī jums iesaku. Jo ne nožēlojamās kvalitātes bildītes, ne mans skopais stāstnieka talants nespēj nodot pat 1/10 daļu no tās sajūtas, jel piedodiet rūdītam ciniķim šādu lirisku atkāpi.

Vareni. No tiesas vareni. Lūk šāds miestiņš ir viens no iemesliem, kāpēc dzīvot Prāgā: mitinoties Rīgā nekad neienāktu prātā doties uz kaut kādu mazpilsētiņu pie Austrijas robežas, riskējot ar nokļūšanu vienkārši vietējā Olainē. Vēl joprojām jūtos kā tikko izkāpis no pasaku grāmatas ilustrācijas.

(N.B. Pils komplekss sākas pa labi pie tā raibā torņa un turpinās vēl labu gabalu aiz kreisās kadra malas. Nu — var nojaust, vai ne?)

Budejovice

Tā kā pie rokas, diemžēl, nav grāmatiņas par krietno kareivi, vairs nevarēšu pateikt, kurš bija tas tēls, kurš kruķi vicinot sauca "Uz Budejovici!". Bet ja es šo tēlu sastaptu dzīvē, tad vienaldzīgi paraustītu plecus un ar vārdiem "brauc ar!" dotos pasūtīt vēl vienu alu.

Elegantākais, kas rodams šajā pilsētā, tika novērots jau iebraucot: autoosta. Tik smalka un glauna autoosta līdz šim nekur redzēta nebija. Taču no tās izejot, mēs nekavējoties nokļūstam daugavpilī, ar to vien starpību, ka te nav tramvaja, toties ir vismaz 17 trolejbusa līnijas. Viena liela gājēju iela, kas atduras vecpilsētā, gar ielas malām vidēji jauna architektūra, pilsētas centrs, ko apjož kanāls un parki -- kaut kas redzēts? Aha, akurāt tāda aizraujoša vieta Eiropas sirdī, kā Frankfurte.

Pati vecpilsēta lielā mērā pat atgādina Rīgu, taču principā ir pilnīgi, identiski līdzīga Pilzenei, ar to vien starpību, ka Pilzenē ir baznīca centrālajā laukumā, sinagoga un Plzeňský Prazdroj. Un visādi zimpātiski kaktiņi, ko papētīt. Atšķirībā no.

Atšķirībā no Krumlovas, šejienes viesnīcu mēs bijām tikai redzējuši attēlā un bija aptuvena nojausma, ka tā ir kaut kur vecpilsētā. Te nu beidzot pieslēdzās māsa Fortūna: metot trešo apli pa miesta ieliņām mēs to tik tiešām pamanījām un sievišķis recepcijā apstiprināja, ka neesam kļūdījušies. Taču nupat jau sagurums bija gana liels un interese — gana neliela, lai apmeklētu vakariņotavu un veikalu Billa un dotos uz numuriņu, skatīties apšaubāmas kvalitātes komēdijas ar vācu tulkojumu.

Es, protams, pieļauju, ka varētu būt mazliet pārāk skarbs savā vērtējumā. Ja nebūtu apmeklēt Pilzene, es noteikti ķertu kādus šarma elementus, gara acīm skatītu pastaigu gar pilsētu aptverošo ūdenskrātuvi siltākā sezonā, iztēlotos norasojušu Budweiser kausiņu vasaras terasē, taču šobrīd viss šķita pārlieku moderns, plakans un neinteresants.

Principā, kā rūdītam putojošā dzēriena mīļotājam, arī šī vieta varētu pārvērsties par lokālas nozīmes meku, taču B.B. šobrīd strādā pie personīgā rebrandinga nevis saiknes ar patērētāju, un tādu alus citadeli kā Pilzenē te nemeklēt; Budweiser fabrīķis nav ne ar ko interesantāks par fabrīķi Vārpa Maskavas ielā.

Divi (lasīt — abi) Budejovices simboli vienā kadrā. (OK, OK, ne jau Budvar arēna, bet pats fabrīķis domāts)

Taču ko nu par garlaicīgo vien. Tas būtu netaisni, jo šajā pilsētā ir interesants namiņš...

...baznīca, kurā jums tiek norādīta jūsu vieta...

...kosmētikas veikals ar šādi te brendētiem produktiem (izskatījās augstvērtīgi ražojumi, starp citu, žēl, ka bode bija ciet)...

...un ļoti sezonāla rakstura veikaliņš (uzraksts tulkojas kā «Ziemassvētku dāvanas»)

Bet kopumā iespaids apšaubāms un organizācija dodas mājupceļā.

Dienvidčehija

Smalkais ekspresis uz Prāgu mums atkal jau nespīd, tāpēc iekārtojamies busā, kas korekti apstājas katra cūkceliņa galā un patiesi pagaida katru Františeku, kam ienācis prātā braukt no miesta A uz miestu B mainīt kāļus pret sērkociņiem, sievas lūkoties vai citu, sev vien zināmu iemeslu dēļ.

Kas izrādās kruta.

Jau pirmais pieturas punkts — Hluboká nad Vltavou — liek domāt, ka šis rajons ir izpētes vērts. Nākamais objekts ir vēl interesantāks.

Jau iepriekšējā dienā, pusceļā starp Krumlovu un Budejovici autobusam uzčunčinot kalna galā, tālienes dūmakā bija novērojami monumentāla izskata skursteņi, kas tobrīd bija n-desmit kilometru attālumā un atgādināja Rūras peizāžas Fāterlandē. Taču šitik masīvas būves redzētas vēl nebija un izjūtas, tuvojoties četriem ~150 metrus augstiem un vairāk kā 100m diametrā skursteņiem bija pielīdzināmas izjūtām, kas pārņēma skatoties uz to pašu Krumlovas pili. Savukārt ūdens, kas gāzās pa būvju perimetru, dzesējot tos šaitana veidojumus, radīja aizdomas, un plāksnes uz sētas tās apstiprināja: tepat, pārdesmit metru attālumā no mums ir Temelinas AES.

Man, kā padomju bērnam, kurš '86ajā gadā jau bija gana saprātīgs, lai saprastu, ka ir Tūdi, šī trīs burtu kombinācija — AES — no tiesas izsauc neargumentētu pietāti. Uz inženiertehniskās domas lidojuma produktu skatījos tik ilgi, kamēr tā pazuda skatienam.

Taču atkal jau iespaidi nomaina viens otru un buss līksmi ieripināja pilsētiņā Tabor. Atšķirībā no Krumlovas, visa vecpilsēta ir koncentrēta kalna augšā, savukārt pie vecpilsētas nomales (burtiskas!) ir ļoti jāuzmanās lai nepakluptu, jo tas varētu nozīmēt pārsimt metru brīvā kritiena. Miestiņš obligāti jāapmeklē, izskatījās jo šarmants, pie kam ne katru dienu redzi pilsētu, no kuras ir iespējams izkrist. Pilsētiņa Bechyně — noteikti iekļauta programmā, kaut vai tāpēc vien, lai no malas paskatītos uz tiltu, kuru šķērsojot bija, dēļ augstuma, mazliet neomulīgi skatīties pat pa autobusa logu.

Un tālāk — kalnaina apvidus plusi un mīnusi, vērā ņemama sniega sega, kad buss atkal uzmocījies kalna virsotnē (un lejā ir ieildzis pavasaris), piepeša sniega vētra no skaidrām debesīm, kas samazina satiksmes ātrumu reizes četras (respect! — pat uz maģistrāles nekādas skriešanās un pāris mēnešus vecs buržujklases Audi pārvietojas kontuzēta vēža ātrumā mirkšķinot avārijas gaismiņas), bet drīz vien organizācija materializējas Prāgā, lai paspētu iepirkt Garšīgo Dzērienu un Ēdienu kolekciju atlikušajai brīvdienai un pazustu omulīgajā mājas atmosfērā.

Kopumā par lieldienām jūtos apmierināts kā viens omulīgs āpsis un pie siltāka laika vēlreiz došos turp. Un arī jums iesaku.

Īsumā...

Krumlova:

Nokļūt: Jāmeklē iespēja iepirkt Student Agency autobusu biļetes, kas jādara laicīgi.Var ar vilcienu, taču jārēķinās ar 4h ceļa. ~20 kilometrus no Budejovices, ~30 — no Austrijas. No stacijas uz pilsētu ved vietējais autobuss par smieklīgām 8 kronām.

Redzēt: Pilnīgi visu. Skaistums ir patiesi prātam netverams, un ja es ko tādu esmu teicis jau pirms tam, tad tikai savas nezināšanas dēļ. Fascinējoša, fascinējoša vieta.

Paēst: Nekā radikāli oriģināla, taču cūksteiks iekš Alus Katakombām bija viens no labākajiem, kādi pēdējā laikā baudīti.

Iedzert: Uz terases pie Vltavas, ja nesnieg ;). Vai dzirnavu krogā, kur apkalpošana trāpījās tik ekselenta, kā sen nebija gadījies. Norakstu, protams, uz pārpratumu.

Uzpīpēt: gandrīz visur, protams.

Cenas: Doma par atrašanos pilnīgās Čehijas zlēkās var radīt nepamatotu optimismu. Dārgi. Prāgā var paēst krietni lētāk, arī viesnīcas nav nekāds proletāriešu gals.

Vai braukt: Obligāti!. Nopietni.

Budejovice:

Nokļūt: skat. iepriekš.

Redzēt: Neko īpaši. Ja nav būts pilsētā Pilzenē, tad var papriecāties par... ammm... nu nezinu, par ko tieši, bet var, nav jau tik ļauni, kā es te mālēju.

Paēst un iedzert: Tika pārbaudīti tikai (sakritības pēc) divi «Budweiser» bāri. Abus raksturoja izcils un pārdomāts interjers, viduvēja pārtika un apšaubāma apkalpošana. Ieteiktu neizvēlēties.

Cenas: Alutiņis par ~70 santīmiem, pārējais mazliet (ja vispār) lētāk, kā Prāgā.

Uzpīpēt: Doooh! ;)

Vai braukt: Nu ja nākas tranzītā, tad neko darīt. Citādi — nesaskatu nekādu iemeslu.