Verpakovskis

(1)

Briesmīga, briesmīga lieta tā dzīve, ka es jums saku, tautieši. Skat, šonedēļ, piemēram. Visu to laiku, ko es varēju racionāli izmantot, gudri smirdot par lielveikalu ļaunumu, patērētāju sabiedrības nolemtību un citām populārām lietām, es pavadīju tīrot bildītes vēl viena lielveikala katalogam, kas palīdzēs jums, mani dārgie lasītāji, iepirkties atkal jau izdevīgāk, prestižāk un, protams, lētāk. Tur, cita starpā, tiek piedāvātas Britnijas smaržas «Believe», manuprāt tas ir stilīgi, ņemiet to vērā.

Ir neaptverams kvantums lietu, ko es jums gribēju pastāstīt. Gribēju sākt ar eksistenciālo jautājumu par to, vai dzīves baudas ir pelnījuši fotogrāfi, kas bildē gaišmatainas beibes baltās blūzītēs uz balta fona, kā arī gribēju jautāt jums, ak daiļās, vai tiešām mežģīnes jūsu veļā ir tik svarīgas, lai man dēļ katras cakiņas bildē (balta mežģīne uz balta fona) būtu jāpavada nezcik ilgs laiks, lai to padarītu ticami caurspīdīgu?

Vēl es jums gribēju, atgādiniet, ja kādam nav slinkums, izstāstīt par čehu kino, kas ir tiešām interesanta štelle. Un vēl es jums gribēju, atkal jau -- ja kādam nav slinkums, pajautāt, kādi plāni nākamajam weekendam un vai nebūtu laba karma satikties kādā dievzemītes krodziņā un kopīgi izlietot kādu putojošo dzērienu?

Bet tas viss ir bullkaks. Patiesībā es atcerējos bērnību un gribēju jautāt -- kad jūs pēdējo reizi atceraties Ziemu, I mean — Ziemu, tā ka sakrīt sniegs un apkārt ir kupenas un pa vidu ir sablietēta un sasaluša sniega taciņa, pa kuru ellīgi labi slīd ragaviņas? Nu tā, ka tu zini, ka tas ir uz palikšanu un tikai martā sāks atkust, pagalmā parādīsies peļķes, spīdēs saule un varēs atpogāt mēteli — ot kad pēdējo reizi kas tāds ir bijis? Jo vei -- lai vai cik skeptisks es būtu pret visādām "mēs visi mirsim" tipa teorijām — here's the facts: sniegs šajā ziemā redzēts ~5 (piecas(!)) dienas un februāra beigās atklāta āra krogu sezona baudot až 20 grādu laika apstākļus. Nu un šodien, protams, visaptveroša Emma.