Gaillis operā

(5)

Kā jau ārkārtīgi izsmalcināti kultūras cilvēki, pie ceturtās dienas nelaidām garām iespēju apmeklēt vokālā ansambļa "Chanticleer" performanci. Jaunieši viennozīmīgi nelika vilties un vīteroja uz vella paraušanu - pat ja klausāmais materiāls nereti koncentrējās ap "ha, paklausieties, kā mēs mākam", pilnīgi aizmirstot par tādu skatītāju kategoriju aprobežoti lauķi, pie kuriem varētu pieskaitīt arī sevi, nevar noliegt, ka balss saites šitentiem trubadūriem noregulētas pareizi un garantē až divkāršu baudījumu par to pašu cenu.

Nu tas tāpēc, ka koncerts divās daļās, protams. Joks.

Anyway, tā kā ir zināms risks, ka kultūras lappusīte šai nu jau ne tikai dieva un saprāta, bet arī uzturētāja visnotaļ pamestajā vietnē ir ne pārāk populāra, padalīšos arī kādā praktiskā apsvērumā, kas mazums noder kādam patiesam un padziļinātam kultūras mīļotājam.

Vei, tā nu bija sagadījies, ka jiržiku zemes Nacionālajā Operā atrados pirmo reizi un līdz ar to - biju spēcīgi pārsteigts. Pārsteigts par to, ka vienas no lētākajām biļetēm nodrošina vietu kāreiz nelielās un omulīgās ložās, kur kādreiz, gadus simts atpakaļ, Skaisto baudīt bijis ļauts tikai augstdzimušiem ekspluatatoru cūkām. Ložas patīkamas, labiekārtotas, sevī ietver drēbju pakaramo, 6 ķeblīšus un spoguli pie sienas, kā arī aptumšotu lampiņu pie griestiem un, protams, skatu uz skatuvi.

Kāda, jautāsiet, morāle? Tak jau vienkārša - iegādājoties 6 biļetes (kas nemaksā Miljonu), jums ir iespēja tikt pie savas privātas sīktelpas, kurā baudīt Mākslu neviena netraucētiem un bez lieka kontakta ar apkārtējo vidi. Vai arī, ja Māksla kļūst pārlieku garlaicīga - principā, neviena netraucētiem, mākslu aktīvi nebaudīt.

Bet es, protams, neko neesmu teicis, fujfujfuj padomāt kaut ko tādu, tīrā kultūras zaimošana!