Město Plzeň

(2)

Eh, jūtama tomēr tā stundas nobīde, citā laika zonā rezidējot: skat, pulkstenis vēl tikai pieci, bet visi klienti jau paklīduši kur kurais un saviesīgi strebj alu vai citus spirdzinošus dzērienus. Tāpēc morālā stāja ļauj justies kā pilnvērtīgam biroja darbiniekam un jau 5-os sākt nodarboties ar visādām muļķībām.

Piemēram — pastāstīt jums par pilsētu Pilzeni.

Pilsētā Pilzenē mēs nokļuvām pavisam nejauši. T.i. — biļetes iegāde, iekāpšana vilcienā, pat viesnīcas rezervēšana bija pilnīgi apzinātas darbības, bet pats lēmums tika pieņemts iepriekšējā vakarā, malkojot alu Raganu krogā un domājot, ko tādu jauku sadarīt brīvdienās, tā lai svaigā gaisā un aktīvā atpūta.

Ceļš uz Pilzeni aizņem kādu pusotru stundu, ja jums palaimējas trāpīt ekspresī (tur patiesībā nekāda milzu veiksme nav vajadzīga, jo ekspreši no Galvaspilsētas kursē reizi stundā). Transportēšanās procesu raksturo patiešām krāšņi skati aiz loga, karstums un bezgaiss kupejā, kā arī pats vilciens, kura kupeju vagoni savus ziedu laikus noteikti piedzīvoja, vedot uz Prāgu Hruščova delegāciju.

Pirmais, ar ko saskaras nesagatavots ceļotājs šajā jaukajā Čehu zemes kuldīgā, ir spēcīgi izteikts Briseles sindroms*, bet to pārvarot, var doties klejot pa visnotaļ omulīgas, patīkamas vietnes ieliņām.

*Briseles sindroms — ierasties pilsētas galvenajā dzelzceļa stacijā un nespēt atrast nekādas norādes, kā no tās izkļūt, uz kuru pusi ir pilsētas centrs utml. būtisku informāciju.

Ir sestdienas agrs novakars. Pilsētā kūsā dzīvība, tepat blakus ielā skan dzirkstoši meiteņu smiekli, caur tuvējo bāru atvērtajām durvīm skan pieklusināta mūzika, smaidošas ģimenes ar smaidošiem bērniem un... Aha, kā tad. Nekā tamlīdzīga. Ir sajūta, ka visi krogi tiek slēgti līdz ar birojiem, 17:00, un kārtību mīlošie Pilzenieši dodas mājās, lai kopā ar bērniem lasītu ābecīti, vai skatītos televīzijā National Geographic. Itkā jau to varētu atstāt kā viņu problēmu, bet sasodīts — ēst tak gribās!

Bet nu štrunts par ēšanu, tā kā ar joni nāk virsū tumsa, saprātīgāk šķiet atrast, kamēr vēl iespējams, laicīgi norezervēto 4* numuriņu viesnīcā Irida. Kā pēc bildēm, kartes u.c. pazīmēm var noprast, viesnīca lepni slejas romantiski izgaismota, mazliet vientulīga parka vidū. Aiz loga, turpat aiz koku galotnēm, klusi burzguļo upīte, un lejā pie terases omulīgi sprakšķ kamīns.

Atkal noticējāt? Aha, mēs arī. Viesnīca atrodas pilnīgā pilsētas backstage-ā, aiz autoservisiem, proletāriska izskata samērā nolaistām ēkām, nolāpīta dubļaina būvlaukuma vidū. Četras zvaigznes numuriņam, acīmredzot, piešķīris viesnīcas marketinga menedžeris, un arī tikai par ideju novietot zem gultas īpašas atvilktnes čemodānu novietošanai. Kas, piekrītu, nav slikta ideja, jo ja numuriņā aiz pārpratuma ietrāpa ceļotāji ar čemodāniem, tad pašiem viņiem vietas tur vairs īpaši neatrastos. Vēl uz 4* risinājumu varētu pretendēt īpašas, mazas kāpnītes, uz kurām pakāpjoties ir iespēja iebāzt galvu vienīgajā jumta logā.

Toties ir Minibārs ar 0.3 alutiņu pa latu.

Bet nu labi, štrunts ar to visu. Galu galā, ne jau medusmēnesi vadīt atbraucām, bet gan tomēr pabāzt degunus ārpus viesnīcas un sīkāk papētīt, ko tad Pilsēta Pilzene spēj piedāvāt saviem apmeklētājiem. Tobrīd pamatā tīri gastronomiskā plāksnē.

Un ar to štelli tur viss ir OK. Jau sākumā pašā vecpilsētas sirdī tika ievērots viduslaiku namiņš ar viduslaicīga paskata restorānu, ko tad arī apmeklējām. Noskaņa tik laba, ka ņemt karbonādi ar frī likās pilnīga apgrēcība, tāpēc uzklupām medījumu lapiņai, lai secinātu, ka brieža gaļa, lai arī ne tik smalka kā krogā pie Kārļa tilta, tomēr ir visnotaļ garda, kā arī beigtajai un termiski apstrādātajai mežacūkai — nekādas vainītes. Cenas, kā jau šai zemē ierasts, demokrātiskas (lasi — lētas), tāpēc krogu «Stará Sladovna» iekš ieliņas ar nepretenciozo nosaukumu Malá — rekomendēju.

Pilniem vēderiem dzīve šķiet rožaināka, pilsēta Pilzene — atraktīvāka, tāpēc pēc nelielas, virspusējas mazpilsētiņas apskates (až tāda Vecrīga vien ir pēc plašumiem, vismaz tumsiņā) iezogamies vēl vienā krogā, ar prieku detektējam tur Bernard alutiņu (varen garda, bet ļoti retos krogos atrodama alus zorte no nelielas, tak glaunas alus darītaviņas) un pēc dažu kausiņu norenderēšanas metam atpakaļ uz savu lepno 4* sjuitu. Pa ceļam apmeklējot Restorānu Visai Ģimenei, kur uztankoties ar pāris ļoti veselīgiem burgerīšiem, lai pirms miega veselīgi notiesātu, kā arī mazumtirdzniecības iestādi, lai izveiktu ko tik vietējo pašcieņu zaimojošu, kā papildinātu somas saturu ar pāris tilpumiem Černās Kruševices.

Pie vakara būvlaukums, kas plešas lepnās viesnīcas priekšā, ir pārvērties par slidotavu, bet iztikām bez upuriem.

Frāze "nākamajā dienā dzīve jau šķita rožaināka" jau šķiet nodrāzta, bet tieši tā arī bija. Pilsēta Pilzene izrādījās reizes 10 lielāka, nekā sākotnēji likās, arChitektūra visnotaļ glauna, iespaids lielā mērā pozitīvs.

Visa pilsēta koncentrējas ap Pašu Galveno Laukumu, kura vidū, pieticīgi nebūdami, Pilzenieši iestutējuši Čehijā augstāko baznīcu (102m bez galvas).

Turpat blakus rodams samērā izskatīgs rātsnams,

tilts "gribu būt Kārļa tilts" (dēļ tā no visas pilsētas tika savāktas dažāda kalibra skulptūras),

namiņš "gribu būt Hundertvasers",

spēļu zāles džekpota skaitītājs "gribu nekad nekļūdīties",

kā arī sinagoga "gribēju būt lielākā pasaulē, bet esmu tikai otrā".

Bet ko nu tur par lietām, ko tik un tā klātienē jāredz, jo īpaši, ja pats vecpilsētas centrs aplūkojams vienā maketā (apskaužu pacietību) tajā pašā rātsnamā (ieeja haļavnā!).

Vēl pilsēta sevī slēpj pretrunīgus stāstus par diviem Škodām. Kā iepriekš jau minēju, šis vārds nozīmē "skāde, abloms, škrobe" un viskautko tamlīdzīgu. Līdz šim biju pārliecināts, ka vecais Škoda savu uzvārdu ieguvis brīdī, kad viņa māte uzzināja, ka ir stāvoklī. Taču nē, viss ir vēl romantiskāk. Pilzenē atrodas ūdenstornis(!), kurā dzimis(!!) ņekijs Jozefs Škoda, iespējams vecā Emiļa radinieks. Nu un ja tāda ēka uzskatāma par dzimšanas vietu, piemērotāku uzvārdu topošajam pilsonim iedomāties grūti.

Jebkurā gadījumā, turpat Pilzenē ar pilnu jaudu darbojas fabrīķis, kur ražo gan jaukos Prāgas ielās redzamos tramvajus, gan vispār ko tik ne. (Nia, vieglos auto tur netaisa, tie dzimst iekš Mladá Boleslav).

Jebkurā gadījumā, svarīgākais mirklis un šī svētceļojuma nagla ir tas, kas slēpjas aiz šiem vārtiem — «Plzeňský Prazdroj».

Jā jā, tā pati iestāde, kas archīvos esot minēta jau 14. gadsimtā (tolaik atradās citur, maza un pievilcīga iestādīte, ko iespējams kā muzeju aplūkot arī šodien), kas nesusi pasaulei pilzenes alu visās tā formās (nejaukt ar Aldara Pilzenīti) un kur top visvisādi Pilsner Urquell, Radegast, Kozel, Gambrinus un citi gardi dzērieni.

Oficiālo ekskursiju neapmeklējām, aplūkojām publiski pieejamos eksponātus, ieelpojām svētvietas dziedējošo gaisu un sajutām īpašu siltumu, pieskaroties sakrālajiem ēku akmeņiem, kā arī secinājām, ka suvenīru nodaļā alus pieejams par krietni dārgākām naudām, kā pārtikas veikalos.

Kas neliedza japāņiem to daudz un aktīvi iegādāties.

Un tur arī diena iet uz beigām, vēl tiek ieturēta maltīte sabiedriskās ēdināšanas iestādē, kuras nosaukumu es pilnīgi noteikti neatceros, bet spēšu atrast un ar prieku atkal iegriezīšos, un organizācija atgriežas savā štābā Prāgā ar pilnvērtīgi pavadītu brīvdienu sajūtu sirdī un pārliecību, ka tajā miestā ir vēlreiz jāatgriežas, patīkamā kompānijā un siltos laika apstākļos.

Rezumē

Nokļūt: Vilciens no Prāgas reizi stundā, ceļš ap pusotru stundu, skati aiz loga pieteikami aizraujoši, lai nenogarlaikotos. Nemulstiet no kupeju vagoniem, sēdēt drīkst kur vien ienāk prātā.

Apskatīt: Viskautko. Ir smuki. Ziemas sezonā nav pieejamas, bet vispār tūristiem atvērtas arī pazemes ejas N kilometru garumā, ko ar lielu interesi izpētītu.

Paēst: Pusē no apmeklētajiem krogiem (2/4, he he ;)) par saprātīgām naudām pieejami medījumi, tāpēc nav iemesla nepacienāties ar briedi dzērveņu mērcē.

Iedzert: Retorisks jautājums.

Uzpīpēt: Praktiski visur.

Cenas: Priekš Rīgas iedzīvotājiem — aizkustinošas.

Cilvēki: Nav. Acīmredzot kaut kur slēpjas.

Izmaksāja: Knapi 100 Ls.

Kopiespaids: Desmitkārt palielināta Kuldīga.