...

(6)

Un pat tagad, pēc atvadām un bērēm, es nespēju noticēt, ka tas tik tiešām ir noticis. Ka mēs vairs neredzēsimies.

Man likās, ka viņa dzīvos mūžīgi. Sēžot virtuvē man likās, ka viņa tūlīt ienāks pa durvīm, ka viņa tikai ir izgājusi pēc brendija pudelītes un tūlīt ienāks ar vārdiem, ka kārtīgs pensionārs taču to vienmēr var atļauties. Un mēs sēdēsim līdz vēlai naktij, pīpējot un gvelžot niekus, smejoties līdz asarām. Nebija tikai skaidrs, kāpēc man mugurā ir uzvalks un kāpēc blakus istabā skan svešas balsis.

Man likās, ka tas ir neizsmeļami. Atceroties, kā katru vakaru, vēl sīks knariņš būdams, es sēdēju uz riteņa bagāžnieka, gaidīdams to brīdi, kad mēs tūlīt, tūlīt būsim atpakaļ mājās, kā parasti dzersim tēju un ēdīsim maizītes ar skumbriju eļļā. Atceroties, kā, sēžot tajā līkajā ābelē, tajā ābelē, kuras sen vairs nav, es jautāju, vai viņa augs aizvien lielāka un būs tikpat liela, kā tās egles pie mājas. Tās egles, kurās mēs rāpāmies, nomūrējušies ar sveķiem, par spīti visiem vecāku aizliegumiem, kas bija mūsu mazais, smieklīgais štābiņš katru vasaru. Tās egles, kuru arī vairs nav. Kā reiz, kādu vakaru, mēs gājām ķert laukā miglu, jo man likās, ka nevar būt neiespējami pieiet pie šī pūkainā miglas vāla un iemērkt tajā rokas.

Miglu mēs tā arī nenoķērām.

Man likās, ka kaut kas tik mīļš, tik labs, tik sirsnīgs nevar beigties. Man likās, ka šī cinisma priekšā nāve nobīsies, man likās, ka šī spītīguma priekšā jebkurš dabas likums ir bezspēcīgs.

Izrādījās, ka ne.

Jocīgi, ka tieši viņai es esmu parādā pateicību par to, kāds es esmu. Viņai es, vēl maziņš būdams, kritu ap kaklu, kad atbrauca vecāki, kliegdams "neatdod mani viņiem, saki, ka es esmu tavs bērns!" Viņa bija tā, kas piedeva visu, kas katru neveiksmi pārvērta jokā. Un pat viņu neredzot, vienmēr bija tā sajūta, ka kaut kur tur, pārdesmit kilometru attālumā ir kāds, kas vienmēr sapratīs, kas būs priecīgs tevi redzēt, kam rūp, kas ar tevi notiek un tajā pat laikā - kas pieņem tādu, kāds tu esi.

Tagad... tagad mūsu kopīgie joki būs saprotami tikai man un vēl pāris cilvēkiem. Mūsu kopīgie noslēpumi paliks tikai mani noslēpumi. Un vēl paliks apbrīns par viņas mūžu, pateicība par manu, un liela, liela vainas apziņa par to, ka es varēju būt labāks, atcerēties biežāk un atdarīt kaut mazu, mazu daļiņu no tā, ko esmu saņēmis.

Dusi mierīgi. Atpūties. Tu to esi pelnījusi. Pēc šāda mūža, tu to tiešām esi pelnījusi.