Jānings: aftermath.

(3)

Tā kā patrāpījusies brīva stundiņa skarbajā ikdienā, izdomāju pastāstīt jums par Jāninga procedūru, ko, pārmaiņas pēc, izveicām Dievzemītē.

Destinācija šiem alus un brīvās mīlestības svētkiem tika nosprausta Mangaļsalā, courtesy of Cloned_PT, kurp tika pieņemts lēmums doties, izmantojot kājminamos, nemotorizētos transporta līdzekļus. Turpceļš iezīmēsies atmiņā ar apstākli, ka vienīgās lietusgāzes, kas tika novērotas Rīgas areālā, mums ar īpašu cinismu uzbruka jau Mežaparkā un norimās pāris minūtes pirms godpilnas ieripošanas bāzes lokācijā. Bet tas ir normāli, es vispār esmu veiksminieks. Skumji tikai, ka citiem jācieš.

Jāninga process praktiski neatšķīrās no ierastā un sevī ietvēra augstvērtīgas marinētās gaļas cepšanu, šķidrās maizītes patēriņu, kokmateriālu dedzināšanu un dažādu skaņdarbu atskaņošanu. Tā kā apmešanās vietai bija atsevišķas īpatnības - tā bija maza šūniņa mazdārziņu saimē - mazliet krāsaināku pasākumu padarīja kašķis ar kaimiņiem, kā arī tam sekojošais trādirīdis aiz žoga visas nakts garumā, kurā sākumā vīriņš lupīja savu sievišķi, taču pēc tam feminisma gars taisnīgi triumfēja un sievišķis ar dubultu degsmi lupīja vīrišķi. Bet tur sīkumos neizplūdīsim, sakarā ar. Es jums gribu pastāstīt lūk ko.

Tas bija ap pusnakti, kad rātno un mierīgo svētku atmosfēru pārtrauca sirdi plosošs kliedziens. "Зааааайкаааа", meža klusumu pāršķēla izmisīgs sauciens. "Зааааайкааааaaa!"

Iespējams, ka tika saukts kas cits, taču par precīzu tulkojumu vienoties organizācijai neizdevās. Lai nu kā, visas nakts garumā, te tuvāk te tālāk, skanēja šīs Dieva pamestās dvēselītes sauciens, kas lika noprast, ka jāninga vietu šim subjektam tā arī nav izdevies atrast. Ar šo meža saucēju mēs sadzīvojām tiktāl, ka brīžos, kad sauciens nebija atskanējis ilgāku laika periodu, kolektīvā parādījās zināmas bažas par pilsoņa veselību un labsajūtu.

Pienāca rīts, svīda gaismiņa, pār Vecdaugavu cēlās viegli spokaina migliņa, mēs stāvējām krastā, raugoties kā optimistiskāk noskaņoti pilsoņi plunčājas. Un piepeši, turpat pavisam blakus, atskanēja jau pazīstamā balss. Tikai šoreiz intereses bija mainījušās. "Диииииммаааа!", cik nu spēdams, jau mazliet piesmakušā rīklē, kliedza mūsu varonis. Un tad viņš parādījās mums, kā pati Venēra no putām, visā savā apoloniskajā skaistumā, vismaz 1.5 metrus garš, tērpies kreklā un apakšbiksēs. Ieraudzījis cilvēkus, šis meža gariņš nopriecājās kā pats Robinsons Kruzo un uzdeva man, pilsonim ap 2m, samērā negaidītu jautājumu.

- Ты тут такого длинного парня не видел?
- Нет, godīgi atbildēju, не видел.

"Дииииимааааа!" Kliedzienā bija jaušama zināma bezcerība. Mūsu varonis atkal pazuda krūmājā, bet viņa saucieni bija dzirdami vēl ilgi.