Kutná Hora

(7)

Ja nu tā sagadās, ka likteņa pirksts jūs piepeši un negaidīti nogādājis brālīgajā Čehijas republikā, gribētos rekomendēt nepaslinkot un noziedot vienu dienu minētā miestiņa apmeklēšanai.

Miestiņa dzīvojamā teritorija, kā arī, daļēji, centrs kopumā izskatās kā ideāls set-up Linča filmām: Ļoti Mietpilsonisks, kārtīgs un visādi citādi izskatīgs. Ideāla vieta, kur mitināties literatūras skolotājai — vecmeitai, kam nav mīļākas nodarbes kā rušināties piemājas petūniju dobēs. Perfekta vieta, kur ar savu sieviņu un diviem bērniem apmesties smaidīgam, briļļainam bankas klerkam, mīlošam tēvam un vīram, kurš sestdienās pucē savu jauno auto, svētdienās dodas pie kaimiņa spēlēt tenisu, bet darbadienu vakaros rotaļājas ar kinderiem un suni zālājā. Mazi, jauki namiņi, apstādījumi un ziedi, pat vietējās mikroupītes gultne ir izbruģēta, lai, acīmredzot, zivtiņas smiltīs nenomuļļājas, viss skaisti un ideāli; pilsoniskā, tā teikt, laime.

Taču, kā jau minētajās Linča filmās pieņemts, ja visi ir tik jau nu ārkārtīgi Normāli, tad kāds šajā kolektīvā noteikti būs на всю голову ебанутый. Šajā konkrētajā gadījumā, starp visiem piemīlīgajiem namiņiem un viesmīlīgajiem vārtiņiem atrodama maza, mīlīga baznīciņa, kuras interjers veidots no cilvēku kauliem. Tur ir kaulu lustra, tur ir sienu dekori, tur ir divas no galvaskausiem uzslietas piramīdas, kā arī, pie sienas, no kauliem smuki izveidots ģerbonis. Kā raksta kompetenti avoti, uz šo vājprātu ir notērēti ~40K nelaiķu, kas atmetuši kedas 15.gs. karos un mēra epidēmijā.

Savā ziņā, protams, stilīgi, šitentāda ikea pozitīviem sārtvaidžiem, taču lai arī melnais humors un cinisms man jo tuvi, ir grūti iedomāties garā veselu cilvēku, kurš lēni un sistemātiski novāra rumpīšus, dezinficē kaulus un rakājas pa to kaudzēm, piemeklējot atbilstošāku formu un izskatu, kas iederētos konkrētajā kompozīcijā.

Bet nu labi, štrunts ar viņiem, agrīnajiem gotemoniem. Patiesībā jau šis miests tika apmeklēts ne dēļ viņiem, ne dēļ pilsoniskās idilles, bet gan dēļ vecpilsētiņas.

Kā jau nav grūti spriest pēc pilsētiņas nosaukuma, tās ģeogrāfiski – emocionālā kulminācija ir Kalns. Un tajā ir rodams Krāšņums. Visapkārt vieni vienīgi viduslaiki ar mazām, gaumīgām ieliņām, samērā pabružātiem namiņiem un bruģi, kā jau pienākas. Un tad ceļotājs nokļūst pie kalna nogāzes un tur, atzīšos, až elpa aizrāvās šo daili skatot. Cienījama formāta baznīca koku un namu pudurītī pa kreisi, nogāze, mikrodzelzceļa tiltiņš un tālāk — atkal kalni un meži taisni priekšā un St. Barbaras kirhe pa labi. Un tam visam pa vidu, pačukstēšu, āra terase ar tīri garšīgu (Prāgā netika detektēts) alu par labu cenu un skatu uz visu tikko aprakstīto. Paiet stunda — divas un pie visaptverošās dailes jau ir pierasts, bet pirmais iespaids ir visnotaļ saviļņojošs.

Te būtu vietā neliela atkāpe. Tajā pat novakarē tika pieņemts lēmums uzņemt organismā kādu gigabaitu kultūras un šim mērķim tika noskatīts BBC kinematogrāfs «Process» ar Maklahlanu un, salīdzinoši epizdiskā lomā, Hopkinsu. Kinematogrāfs izrādījās samērā liela mēroga draņķis un par labu tam runā varbūt tikai tas, ka minētais Kafkas garadarbs nemaz tik viegli arī ekranizēšanai nepadodas vis, vienkārši allaž atradīsies kāds gudrītis, kuram šķiet, ka viņam jau nu sanāks gan. Bet nu jā, aizrāvos. Tad lūk — principā šī filma ir uzņemta autentiskajās lokācijās Prāgā, bet epizodē, kad Jozefs K. dodas itāļu investoram parādīt baznīcu — piepeši viš teleportējas kāreiz uz Kutna Hora un lēnā solī slāj gar jau minēto terasi uz Barbaru.

Nebūtu pirms tam apmeklējuši — ij nepamanītu, cik šis veikls.

Vārdu sakot, nu jā. Ja sanāk — aizbrauciet gan. Patīkamā dienā dažu stundu pastaigai ir tieši kāreiz. Bonusā ir pieejamas arī sudraba raktuves, kuras — apmēram puskilometru pa šahtām — iespējams apmeklēt katram interesentam, kam nav sirds slimību, nervu sistēmas stabilitātes traucējumu un vēl veselas kaudzes ar ligām, kas uzskaitītas pie ekspozīcijas sākuma. Par to, vai arī ārsta zīmi prasa uzrādīt, nepateikšu, neapmeklējām.

Praktiskā info, ja kādam interesē.

Atrodas ~70km no Prāgas. Labākais trafiks — vilciens, ieteicams izvēlēties tādu, kas lietotāju galā nogādā stundas laikā (ekspresis uz Brno), nevis apstājas pie katra cūkceliņa (tas, kurā atpakaļceļā ietrāpīja Š.lv radošais kolektīvs). Biļete vienā virzienā ~1.5 Ls, vilcieni availabli ~reizi 2 stundās. Glauni un komfortabli, par spīti necilajam skatam no malas.

Stacija atrodas labu strēķi no vecpilsētas. Ar kājām jārēķinās vismaz 3 km, ja jūs nenovirzaties no maršruta, vairāk — ja izdomājat, ka atradīsiet taisnāku ceļu. Slinkākie un attapīgākie var izvēlēties stacijā ielekt mazā divvagonu bānītī, kas viņus lēnā un romantiskā gaisotnē nogādās pie paša kalna, taču šādi tiek zaudēta iespēja apmeklēt kaulu dizaina citadeli, kas atrodas, principā, tuvāk stacijai.

Apmeklēt ieteicams vasarā, kad viss krāšņi, un zaļo, un smuki. Rudens / ziemas sezonā, ir aizdomas, baudu gūt varētu tikai depresīvi dzejnieki — alkoholiķi.

Iegādāties savu mājiņu, starp citu, maksā ~20 – 50 kilolatu. Nav nemaz tik traki, man domāt.