100g kultūras; ar sulu

(5)

Ak jā, gluži vai aizmirsu jums pastāstīt par dziļi intelektuālā gaisotnē pavadītajām brīvdienām, kas sevī ietvēra ne tikai mērpasākuma "Baltās naktis" (tā to duru sauca?) gandrīzapmeklēšanu un improvizētu Džarmuša retrospektīvu mājas apstākļos, bet arī fōrum sinemās apmeklējumu, lai noskatītos kaimiņos mītošo saprāta brāļu kinematogrāfu «Хоттабыч».

Ko lai teic. Ja pieiet tam visam nopietni — kino amatierisks (nejaukt ar diletantisku), sižets viduvējs, izpildījums — pretrunīgs. Mūsmāju Krūmiņlīva kā pirmā plāna sievišķis — vispār skumji skatīties.

Bet ja pieiet tam cilvēcīgi — vellos, trakoti jautrs kino. Jociņi vietā un kvalitatīvi, labs garastāvoklis garantēts. Godam, ka es jums saku, izklaide, vēl visu vakaru par atsevišķām epizodēm ķiķināju. Tolokoņņikovs (aga, tas kurš Šarikovs @ «Suņa sirds») vien kurināja nepajokam, aber Ēna Ēnas lomā — manuprāt kandidāts uz Oskaru otrā plāna bezdzimuma lomai; mans favorīts. Настоятельно рекомендую, vārdsakot, visiem, kam izsmieties gribas, bet amīšu joki šķiet vēl tupāki par ass.lv.

Nu jā, par Džarmušu, savukārt, nevienam, es ceru, neko stāstīt nevajag, aber par Baltajām Naktīm labāk smalkjūtīgi paklusēšu. Latvija, kā zināms, maza, ij ko zini, kāds kreatīva cienītājs garām iet. Prieks vismaz par to, ka kaut jel kas Dievzemītē notiek, da kaut jaunatnei prieks.