Hellou, can you see London from here?

(13)

Atminos, reiz kādus padsmit gadus atpakaļ skolā man nācās pierādīt savas nestabilās valodas zināšanas, lauzītā angļu mēlē klāstot visu par ievērojamām vietām Londonā. Vietām, kuras tikai daļu biju redzējis bildītēs, pilsētā kuru es pat iztēloties tobrīd nevarēju.

Laiks rit un, kā jau te iepriekš norādīju, izkristalizējās viedoklis, ka vakariņas Londonā, apvienotas ar virspusēju pilsētas apskati ir neizbēgama un nepieciešama trešdienas sastāvdaļa.

Un kā smejies kā ne, te nu ir finišējis diennakts pārtūkstoš kilometru maratons "Rīga – Londona – Rīga".

Ko lai teic — nesaprotu, kā tie cilvēki tur dzīvo, no vienas puses. Laiks riebīgs, vējš auksts, ilgāk par stundu uzturēties zem klajas debess kļūst nepatīkami.

Taču no otras puses, vellos, kaut kas ellīgi šarmants tajā miestā tomēr ir. Pilnīgi noteikti būs jābrauc vēl, lai izveiktu padziļinātu izpēti, jo šādā triecientempā baudījums var tikt gūts minimāls.

Īsumā...


...bilžu kvalitāte krietni nožēlojama, bet 0 apgaismojuma jau dienā komplektā ar pilnīgi frīkainu fotoaparātam līdzīgu izstrādājumu dara savu.

Nākamā lielā vilšanās pēc jau paredzamajiem laika apstākļiem un 1.5h nīkšanas busā no Stanstedas uz centru (10 quid per head, for chrissake!) izrādās Bekingemas pils. No nostāstiem šķita kas krietnāks, te tāda viduvējība vien iraid.


Pagriežot galvu pretējā virzienā, skats jau kļūst tīkamāks.


Uzreiz aiz pils rodamajā parkā tiek pamanīts, ka tas, kas tur valda, nekādā gadījumā nav ziema. Tas ir tikai tāds nejauki auksts vasaras mēnesis. Viss riņķī ir zaļš.


Otrā pusē vērojams ēku puduris. Arī zaļš.


Parkā mums piesitas kāda visnotaļ draudzīgi noskaņota, maza un pūkaina britu pavalstniece, kas izpilda dažādas performances, bet dara to neizsekojamā ātrumā.


Vazājoties gar Lielo Beni, pa pārdaugavu un sūcot sidru tipiskā un patīkamā krodziņā, negaidot ir piezadzies vakars. To kārtīgi var pamanīt tikai atgriežoties pie upes.


22. februāris nav mūžīgs, tāpēc tiek pieņemts lēmums apmeklēt obligātās programmas obligāto daļu — Tower Bridge, kas izrādās gana impresīvs.


Un tad — vēlreiz uzmetam aci Lielajam Benim, aprunājamies ar kārtībnieku, kuram plecā karājas pārliecinošs arguments automātiskā ieroča formā un dodamies pārdzīvojumiem pilnajā kvestā — meklēt to nolāpīto autobusu, kas mūs aizgādās atpakaļ uz lidostu.


Varbūt vēl kādā brīdī ko apstāstīšu. Tagad gribās gulēt, vienkārši gribās gulēt.

Pusdienas, katrā ziņā, atzītas par veiksmīgām.