Kā iereivot eglē

(20)

Personīgi man liekas, ka Džedajisma filozofijas un Reivošanas Eglēs pirmssākumi ir meklējami vēl tajā laikā, kad vēl mūs ar Robertu mocīja eksistenciālākas problēmas (vai lekciju bastosim sēžot Fredī, kāpjot uz jumta un dzerot Klosterbūdu vai sēdēsim pie Pēterbaznīcas un dzersim alu).

Tā Snow, kaut kur komentāros.

Tiesa. Tās bija trīs fantastiskas metodes, kā mazliet izklaidēt sevi tajā garlaicīgajā dienas periodā, kad visi sevi necienošie pilsoņi kala Romiešu tiesības, Civilprocesu vai darba tiesības pie fūrijas, kuras uzvārdu es nupat, paldies dievam, esmu aizmirsis.


„Fredis” bija neatkārtojami fantastiska sabiedriskās ēdināšanas iestāde Vecrīgā, kuru pēc oriģināla nāves (otrajā stāvā mītošo jauno kristiešu (sic!) alkatības un naudaskāres dēļ) mēģināja neveiksmīgi reanimēt kā „Seno Fredi” un kuras vietā tagad ir iekārtojušies Kebabi. (Runājot par Kebabiem – ja kāds gadienā pazīst šamās iestādes „augšgalu” – pasveiciniet no manis Janu!)

Tad lūk. Vēl pirms bija atvēries Īru krogs (Rīgā pirmais, vienīgais un pēdējais, t.i. Paddy Whelans) u.c. izvirtības, progresīvā cilvēces daļa uzturējās Fredī. Vēl progresīvākā tur sāka uzturēties jau rīta pusē un uzturēšanos turpināja līdz pat slēgšanai pusnaktī, procesā sasniedzot stāvokli, ko varētu apzīmēt kā „krietni pieuzturējušies”. Fredī strādāja fantastiskas meitenes, Līga un Kristīne (tām, kas bija tur pirms tam es vārdus neatceros, taču mans brālītis apgalvo, ka vienu no viņām pazīst), „aiz bāra” - ja mēs drīkstētu tā nosaukt to veidojumu – divas fantastiskas dāmas un virtuvē – iespējams vislabsirdīgākais un pozitīvākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu saticis, pasirms kungs vārdā Juris. (Runājot par Juri – ja kāds viņu pazīst – pasveiciniet no manis.) Fredī tika gatavoti sendviči, kādus es kopš tiem laikiem nekad vairs neesmu nekur baudījis (memento „Roberto”), sīpolu zupa un omlete, kas stāvēja pāri visam līdz tam dažādos pasaules nostūros redzētajam, kā arī alus.

Tā bija vieta, kur es pirmo reizi sapratu, kāds patiesībā neapvaldāms šarms ir alū. Pirmais, neaizmirstamais, alus malks, ko es dzēru ar baudu, nevis kompānijas pēc, bija no 2.X litru kausa Anetes (citas) vārda dienā, Fredī. Starp citu, ja kāds pazīst Aneti – pasveiciniet no manis.

Mobilie tālruņi tobrīd bija neaprakstāma luksus prece, pie kam šo luksus preci nācās pārnēsāt speciāli tam paredzētā portfelī un klausule ar spirālveida vadu vēl nebija atcelta. Snow, savukārt, bija galvastiesu pārāks par mums visiem, ibo viņam bija peidžeris. Tā visa rezultātā, Fredis bija ne tikai dzīvesvieta, bet arī komunikāciju centrs ar telefonu „līdzņemšanas” zālē un numuru, ko visi iesaistītie zināja no galvas. Un zvanīt arī īpaši nevajadzēja; neieraugot Snow., Andri vai Aneti Alma Māteres auditorijā, durvis tika klusi pievērtas lai netraucētu pasniedzēja runas plūdumam, un ceļš gar Operu un CUV nekļūdīgi noveda pie minētajām personām.

Ja sabiedrība bija neliela, sēdējām mēs allaž pie vienīgā galdiņa, no kura pavērās skats pa logu. Galdiņš bija, šādu iemeslu dēļ, ļoti pieprasīts, bet viss tika nokārtots elementāri: kamēr Juris nebija aizņemts, viņš vienkārši dirnēja pie loga un pārējie apmeklētāji bija pietiekami pieklājīgi lai sēstos citur. Tāpēc mums šis galds vienmēr bija rezervēts un pieejams.

Sēdēšanai pie loga bija vēl viena priekšrocība – palodze, kas kalpoja kā patērētā alus uzskaites līdzeklis gan mums, gan personālam. Tā kā alus krāni vēl bija reti sastopama un ekskluzīva mēbele, Zelta dzērieniņš tika izsniegts puslitra pudelēs un tās, pēc tilpuma pārvietošanas kausā, tika izvietotas uz palodzes kā precīzs, uzskatāms materiāls patērētajai šķidrajai maizītei. Ja taras kļuva pārāk daudz, uzskaitei tika pāriets uz korķīšiem.

Taču lieki minēt, ka ar Fredi vien mēs būtu iznīkuši no vienveidības. Un tā tika kliedēta idiotiski ekstrēmām metodēm – kāpšanu uz Vecrīgas jumtiem. Tas vēl būtu OK, bet izvēršot šo teikumu – kāpšanu un dzeršanu uz Vecrīgas jumtiem.

Pēc ilgstošas analīzes, par vispraktiskāko tika atzīts jumts, kas sedz vēl joprojām nolaistos un neatjaunotos (ja nemaldos) spīķerus blakus Anglikāņu baznīcai. Kamēr par tiem neviens nelikās ne zinis, mums bija iespēja kā baltajiem cilvēkiem ieiet pa durvīm, uzkāpt pa kāpnēm un caur lūku nokļūt pie Brīvības. Kad šīs durvis tika aiznaglotas, kāpšanai piemērojām ķieģeļu sienu spīķeru otrā pusē. Kaut kādā brīdī smādēts netika arī pašas Anglikāņu baznīcas tornis un jumts.

Jumti bija daudz un dažādi, metodes nokļūšanai uz tiem atšķīrās, bet kopīgs bija viens: pārvarot civilizācijas liktos šķēršļus mēs kaut kā uz tiem visiem nokļuvām. Mēs kritām, bet nekad nenokritām, mēs rāvām piekaramās atslēgas, kas tika spītīgi allaž karinātas atpakaļ, un slīcinājām tās Daugavā. Cilvēkam ir tiesības nokļūt uz jumta un mēs šīs tiesības realizējām vismaz 50% Vecrīgas teritorijas, kaut vai tādēļ vien, ka šīs pilsētas daļas plānojums atļauj, pēc pirmā mērķa sasniegšanas, pārvietoties pa visa kvartāla skārdotajiem, dakstiņiem klātajiem, vai citādi nosegtajiem jumtiem.

Alu mēs uz jumtiem īpaši nedzērām; tas nebūtu smalki. Mēs dzērām vīnu, vissmalkāko un apgarotāko no tiem, ko spēja atļauties students – Monastirskaja Izba. (Kas atceras – sapratīs). Daudz. Un runājām par lietām. Lielām un skaistām. Viena no neaizmirstamākajām epizodēm tajā laikā ir skats, kad Snow ieradās Alma Māterē un nodemonstrēja mums savas pleca sporta somas saturu. Tik daudz vīna es nebiju redzējis vienkopus nekur, izņemot specializētos veikalus. Toreiz spīķeros bijām mēs, bija Andris, bija Maija un Līga. Mēs dzērām, mēs runājām, mēs pagulējām un atkal dzērām un mums gribējās lai šis pasākums nekad nebeigtos un mums bija Laime, kas vairs, iespējams, neatkārtosies.

Kamēr bija rudens vai pavasaris, ārdurvis (no angļu „outdoors”, aut. piez.) sauca un vilināja un mēs rīkojām sev brīvdabas kino seansus pie Pēterbaznīcas. Rīgas pirmajā un vienīgajā centra lielveikalā – CUV – tika iegādāta šķidrā maizīte un bulciņas industriālos apmēros, kas ar zināmām pūlēm tika aiztransportēti līdz daudz cietušajam arhitektūras mantojumam, kur mēs okupējām nišu ar skatu uz Jāņa baznīcu, norobežojāmies no ārpasaules ar plašo taras klāstu un, bulciņas piekožot, vērojām kino.

Kādu, jautās lasītājs, kino? Vei, kad tu esi novilcis iedomātu sienu ar ārpasauli, tā nekur nepazūd, taču pārstāj uz tevi attiekties un visi garāmejošie, savas dzīvītes izdzīvojošie līdzpilsoņi pārvēršas aktieros, kas acu priekšā izspēlē nelielas sadzīviskas etīdes. Tā ir vēl viena burvīga sajūta – vienlaicīgi būt un nebūt starp viņiem, vērot no malas, bet pašam tur nepiedalīties. Pašiem savs Silver Screen.

Pārsteidzoši – tas bija laiks, kad nebija slinkums kājām staigāt uz Ķengaragu (vellapēds tika ieviests vēlāk), kur es tolaik mitinājos. Es saņēmu 120 Ls / mēn. algu un mums pietika! Mums pilnīgi pietika! Labi, mums nebija jāmaksā dzīvokļa īre, kā arī nepastāvēja mobilā telefona un interneta lietošanas rēķini jo nekā no tā visa nebija. Bet šīs naudas mums pietika, lai izārdītos Paddy Whelans sakarā ar Jauna Mēness „Garastāvokļa” diska iznākšanu, lai līdz slēgšanai plosītos pa Pulkvedi dzerot viskiju (!), lai dienām ilgi ņemtos pa Fredi, lai iepirktu dzērienu visas nakts pasēdēšanai AB dambī, skatoties uz Vecrīgu, vienkārši lai uzturētu promiļu un asiņu balansu organismā. Un mums pietika tēmu ko runāt, jo viss vēl nebija izrunāts un mums pietika pasauļu, ko glābt un sieviešu, dēļ kurām pērties uz otru Latvijas galu.

Kur palika? Kur jūs to visu likāt, svoloči?