Shulcs.lv
Pēdējie komentētie
Steidzami numurā! (3)
Them Tweets (20)
Vakara maiņa (8)
Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník (10)
Māksla un Kultūra Písekā (6)
Visvairāk komentētie
Ja kādu interesē... (110)
Freak out! (69)
Domājam uzmanīgāk (68)
Soc. opros (67)
Tiem, kas te ilgāk par gadu (61)
Jaunākais runātavā
tiem kam nav OFFTOPICA (13)
Nez kas no tā visa sanāks?... (18)
Vēl viens horoskops (394)
Pavilkos (9)
Ziemassvētki (6)
 
dienas atziņa
vēl par tēmu
dienasgrāmata

Velosipēdings františeku zemē, Pt.1: Berouna

 

(11)

17.08.10. 20:36 (velo)

Šitāds atgadījums bija pirms pāris nedēļām.
Radās šīs vietnes radošajam kolektīvam un kolektīvajai kamerādkai Dacītei koncepcija par lēnu, mierīgu, nesportisku pavizināšanos ar veļikiem. Nu tā nesteidzīgi, lieki nenogurdinot savus intelektuālā darba izmocītos organismus, piemēram gar Berounkas upīti līdz Karlšteinai, tur tomēr dabasskati, tūrisma industrija labi nostādīta, gan jau kādu apmešanās vietu arī sameklētu, vārdsakot priekšā stāvošais vīkends rādījās viss gaišos, omulīgos toņos, jo upēm ārkārtīgi reti novērojama tieksme tecēt pret kalnu. A walk in a park, basically.

Aha.


Nē, nu sākās jau viss feini, ar omulīgu veloceliņu gar Vltavu, tālāk jau Berounku, kura, būsim godīgi, Prāgas tuvumā dažviet izskatās vienkārši pēc slapjas pļavas, līdz parādījās pirmais achtungs — korporatīvais susaņins mūs ienavigēja kaut kādā dāču rajonā, šim faktam sākotnēji īpašu uzmanību nepievērsām, azimuts skaidrs, bet piepeši visi ceļi sāk vest uz riņķi un, kas svarīgi, kalnup. Tāds razklads, protams, plānos nebija, tāpēc provējām sasniegt upi un virzīties gar to, paldies Providencei, kas mums atsūtīja kaut kādu vietējo celtnieku (varbūt viņš nebija celtnieks, bet pēc tāda absolūti izskatījās) ar info, ka tur priekšā mūs sagaida klints, kurā arī ar kājām kāpt neesot pārlieku košēri, kur nu vēl ar veļikiem. Vārdsakot, nācās mērot visu ceļu atpakaļ līdz pēdējam šķērsotajam tiltam. Bet tas tāds neliels pārpratums.

„Klau, ja kaut kur redzat kādu smuku pļaviņu pusdienām, tad piestājam", tika vokalizēts kaut kur procesā. Pēc apmēram 3 minūtēm ceļš beidzās smukā pļaviņā. Pavisam. Tālāk sekoja knapi izbraucama taciņa, to mēs uzzinājām tikai pēc pusdienām. Arī tas tāds neliels pārpratums. Toties cilvēki negaidīti jauki, pofig, ka mēs kaut kādā svešā ābeļdārzā „galdus" uzklājuši, visi garām ejošie apsveicinās, parunājas, apjautājas, kāpēc mēs šitādā karstumā krastā, nevis upē, tas jautājums no karstumā krietni atspirdzinājušamajamies mužikiem, kuru skats vien tēvzemē mani nekavējoties pārslēgtu strjoma režīmā.

FotoFoto

Arī tālāk viss ritēja kā no glancētiem žurnāliem kopēts, pilsētiņa Dobřihovice, picērija, glāze led'sauksta Hoegaarden (1,- Ls) aizgāja kā uz oglēm, vobšem kaut kādā nepieklājīgā agrā pēcpusdienā ieplanējām Karlšteinā.

Ko nu? A lūk, ko, teic kamerādka Dacīte, lupījam-ka līdz Berounai. Tā tomēr pēc izmēriem zolīda pilsēta, tur arī ienakšņos, a rīt varētu provēt atpakaļ uz Prāgu pa citu ceļu, eku, nu tur biki kalnains, bet kaķis ar viņu. Šis ir svarīgs moments, atcerieties.

Nu tad lūk, pasākuma karte strauji morfējas, galamērķis izrādās tikai pusceļš, pa zirgiem, biedri! Ceļš joprojām patīkams, viss notiek slaidi un gludi līdz pat orientierim — apdzīvotajai vietai ar nepretenciozo nosaukumu Serbija (Srbsko). Jāteic gan, ka zināms sagurums organismā sāka parādīties, un pie lepnās Serbijas dzelzceļa stacijas domīgi aizskatījos vilciena virzienā. Tajā mirklī es vēl nenojautu, ka fonā redzamais pakalns nav kaut kāda dekorācija, mums viņā patiešām būs jābrauc augšā.

Foto

Pirmie 3 litri sviedru un asiņu, pirmie 247 lamuvārdi (170 no tiem tika iztērēti cīnoties ar nokritušo un starp zobiem un rāmi iesprūdušo ķēdi), pirmās lūgšanas pārdabiskajiem spēkiem, lai izpilda kaut kādu mirākulu un veļiks kalnā ripo pats. Tā kā Pārdabiskie Spēki uz mirākuliem ir neciešami slinki, nospļāvos, pārkāpu lepnumam un veļika stangai, un stūmu to pojebeņ augšup manuāli. Jo tūlīt, tūlīt taču tas beigsies, vai ne?

Vobšem to, kas notika pēc tam, es pat īsti neatceros, ā, beibes gribēja fotografēties par visām varītēm, pie kam tieši vietā, kur es smuki ieskrējies lupīju kārtējā uzkalnā. Eku fotoliecība, pašas uzprasījās.

Foto

Krietnā pilsēta Berouna izrādījās kaut kāda Čehijas Daugavpils, sastāvoša no blīviem apšaubāma paskata Zoļikiem un mikroskopiska, lai arī, nenoliedzami, varen romantiska centra — vecpilsētas ~1/3Vecrīgas izmērā. Vietējie pansiōni izrādījās estētiskās jūtas aizskaroši, bet vakars jau milzu soļiem tuvojas, organisma bateriju datčiks zibina oranžu lampiņu. „Ko darīt?", organizācija mentāli citē V. I. Uļjanovu... Ļauties vājumam un sabrukt dajebkādas iestādes dajebkādā gultā? Nē, biedri, nē, tā nav mūsu metode! „Močījam atpakaļ uz Srbsko", lūk, kāds konceptuāls plāns tiek vokalizēts un, kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ arī izpildīts! Vei, ja tā padomā, vēsta iekšējais optimists, reku kartē redzams, ka ir celiņš gar upi un iepriekš pievarētajā paugurā atgriezties tak nevajadzēs!

Sākums, protams, atkal jau kā meksikāņu seriālos, viss smuks, krāsains un pat asfaltēts. Līdz kamēr trase piepeši nepagriežas pa 180 grādiem atpakaļ, kaisot pirmo aizdomu sēklu. Nobāzējušies kaut kādā dīvainā vietā (attēlā)
Foto
secinam,ka iepriekš piedzīvotā laime ir norakstīta no pasaku grāmatām - lai tiktu līdz galamērķim (jau trešajam šīs dienas ietvaros, ievērojiet!), ir — aha, uzminējāt, biedri! — jāuzbrauc kārtējā ģeoloģiskajā uzaugumā. Un pēc tam, protams, jānobrauc lejā.

Te atļaušos nelielu atkāpi, lai paspriedelētu par cilvēku sugas loģiku. I mean — es patiesi ticu, ka visi šie ceļi ir sākotnēji veidojušies laikā pirms auto izgudrošanas. Jo Homo Kontemporāris Slinkais noteikti atrastu veidu, kā izkasīt trasi gar upi, mūsdienās ir visādi feini rīki, nu tur dinamīts, industriālu izmēru urbji, utt, caur tām jepanajām klintīm tuneļi ir izbūvēti, tas nav neiespējams. Tātad ceļi ir tapuši pirms tam. Ar kādu aprēķinu? Močīt ar zirgiem? Tā ir pavisam, pavisam nežēlīga apiešanās ar dzīvniekiem, es uzskatu, ka tā nedrīkst. Mežoņi kaut kādi. Močīt ar kājām? Nē nu es saprotu, askēze, paššaustīšanās un tā, bet biedri, nu tas nav normāli, brīvprātīgi rāpties augšā fakenajā gaiziņā un tad atkal tusnīt lejā, gar priedēm turoties, ja var līksmi smejot gar krastu čāpot. Nesaprotu. Ne-sa-pro-tu.

Nu labi, tas štrunts, gan jau agrīnie husīti zināja ko dara, nu vai vismaz paļāvās uz savu vecvectēvu viedumiņu. Fakts ir tāds, ka iepriekšējais paugurs šķita kā promenāde ar parketa grīdu, salīdzinot ar. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka visā lamuvārdu antoloģijā nav neviena termina, kurš augšupceļā netika izmantots. Es biju morāli gatavs beigt savu dzīvi zem ceļmalā augošā kadiķu krūma, nevilšus atdzimu, pārmiesojos, nomiru un vēlreiz atdzimu. Uz Pārdabiskajiem Spēkiem paļauties vairs nebija nozīmes, tāpēc es izskatīju variantus, kā varētu izsaukt uz lokāciju helikopteri, kurš gādīgi evakuētu mani kaut kur, vienalga kur, tikai projām no turienes. Es klusībā apskaudu Kolimas raktuvēs strādājošos par to, cik labi viņi, sukas, iekārtojušies. „Reku, jau paliek līdzenāks", es priecīgi nodomāju, tikai lai pēc minūtes pamanītu, ka aiz pagrieziena ir vēl viens kāpums, pēc kura seko neliels kāpums pirms nākamā kāpuma.

Foto

Kad tas beidzot beidzās, iestājās absolūta trīspakāpju laime. 1) Tas ir beidzies. 2) Skaisti, bļa. 3) Un tagad, biedri... Pāris minūtes slaloma pa serpantīnu, aiz sevis atstājot visādus nervozākus šoferīšus, tas, principā, bija ciešanu vērts, sajūtas kapitālas, katru strjomīgu „a ja nu..." prātā nomainīja „a pohuj". Un tur nu mēs nonācām, vietējā čehu Serbijā.

Biedri, krutāki apartamenti man ir bijuši, šķiet, tikai Venēcijā. Ūberglauns namiņš, nu kā filmās redzēti, viss 2. stāvs mūsu rīcībā, 2 istabas, virtuve, terase, kur kārtis uzsist un uzpīpāt, vienkārši neticami kruta. Pārdabiskie Spēki manāmi bija pieslēgušies un ievadīja mūs pareizā virzienā, nekā savādāk. Bija plančegs savākt no saimenieces telefona numuru, jo turp gan ar viesiem var aizšaut, relaksu pabaudīt, gan arī viens pats būtu morāli gatavs kādu nedēļu pamitināties. Brīnišķīgi, vellos brīnišķīgi ar galvu reibinošu „8 Ls no deguna" cenu.

FotoFoto

Serbijas, es atļaušos saukt šo ciematu pilnā vārdā, raksturojumā noteikti jāiekļauj punkts par to, ka tur atrodas ne tikai omulīgākais miteklis nogurdinātam tūristam, bet arī tieši viens brīvdienu vakarā pieejams veikals. Ar ļoti apšaubāmu spirdzinošo dzērienu sortimentu un tieši 0.00 paciņām jebkāda veida tabakas izstrādājumu. „Mēs — par veselīgu tūrismu", tā asprātīgi pajokoja bodnieks. Taču nieki vien, jo pa ceļam uz vakariņām līdzi attapīgi paķerta tukša minerālūdens pudele, ko krodzinieks, nē, atvainojiet, Restorāna Viesmīlis, gādīgi uzpilda ar 2 litriem putojoša dzēriena. Ибо святое, par ceļinieka atstāšanu bez alus pat vācu fašistus tiesāja. Itāļu fašistus, protams, ne.

„Sakiet, a cikos rīt celties, cikos jums vajag telpas brīvas?", jautājam mitekļa saimniecei. „A cikos vien gribat!", viņa saka. „Man tikai 11-os nākamie, rezervētie viesi būs." „No rīta?" „Nu ja, no rīta!"

Rīts pienāca ar atskārsmi, ka organisma lejasdaļa jūtas daudz, daudz sliktāk, par optimistisko un veselīgo augšdaļu. Izvadiekārta uz kontaktu ar velobeņķi reaģē neiecietīgi, kājas uzskata, ka ir paredzētas ērtai sakrustošanai zem galda vai nezinu, tur, pedikīram, katrā ziņā ne pedāļu griešanai. Allaž hiperaktīvā Dacīte, alternatīvi saprātīgā plāna par detoura ņemšanu uz Prāgu autore, kurai enerģija allaž nāk ne tā ka no Duracell, bet no kaut kādām neredzamām ūdeņraža baterijām, kategoriski piekrīt idejai par rimtu mīšanos gar Berounku, maršrutā neiekļaujot sporta elementus.

Tā tas arī izdevās, jauki, asfaltēti veloceliņi (jā, šeit tik tiešām veloceliņus būvē, nevis nokrāso daļu ietves ar slidenu eļļas krāsu, bet par to nākamajā izlaidumā), omulīga pašdarinātu burgeru uzņemšana upes krastā ar skatu uz ģeniālu 2x2 metru izmēra vasarnīcu („Lietuviešu projekts", es ar lietpratēja aci novērtēju), ļaunākais, kas atceļā notika, bija mana spītīgā pastaiga pa grābekļiem — lēmums nepadoties kārdinājumam iekāpt tramvajā pirms sākas nolāpītā Barandovas klints, bet gan raudzīt aizmīties līdz pat mājām.
Līdz mājām netiku, saļimu turpat Kamerkrogā.

Foto

Tad lūk. Lai cik tas tobrīd viss nešķita kruta, aizvakar izrādījās, ka tie ir nevainīgi ziediņi, salīdzinot ar to, par ko izvērtās nevainīgais plāns iekraut veļikus vilcienā un aizbraukt pie kamerādkas Renātas uz laukiem, pa apkaimi pavizināties. Ja labi uzvedīsieties — pastāstīšu ar, tur Pārdabiskie Spēki pēc pilnas programmas izpildījās, stay tuned.


« Ah shit!   |   Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník »

Archijs WWW

17.08.10. 20:49

Ar vietējā Warsteiner nefiltrētā (vienīgais, kura krāsa tiešām atgādina putojošo) glāzīti izlasīju. Жжош сцуко.

Es te uzmetu aci gūgleskartēm, Češka repubļika baigi tālu izskatās no manīm, 700km. Tev uz Doičlandi kāds trips tuvākajā laikā nav ieplānots, varētu ar vilcienu ieslīgt nebeidzamā dzimumaktā un uz Češkas galu aizbraukt.



Archijs WWW

17.08.10. 21:01

Ui, nu labi, var redzēt, ka šovakar ne pirmā glāzīte, pats nesapratu ko rakstīju :)

Ja nu uz Hanoveru sataisies vai ko tādu, dod ziņu. Kaut kā tā bija domāts.


Šulcs: Nu es tāpēc pie tevis tur nameknul, ka Drēzdene būtu feina lokācija, kur tā godīgi saskrieties uz pārīti dzērienu, ne? Mēs te kāreiz ar visu kolektīvu rudens pusē pamazām ziepējamies, turamies sakaros!



Dzhonijs

17.08.10. 21:58

Kurina! Uhh kā kurina! :D
Lasīju un raudāju :D


Šulcs: Tev smieklīgi, a es braucu un raudāju, vot :P



Archijs WWW

18.08.10. 00:00

nu labi, patālu gan ir, savi 600km / 9h savākies, bet kāpēc gan ne :) dodiet ziņu. principā tikai 9-12 septembris aizsists, pārējais plānošanā.


Šulcs: Reportēs, ugu! Zini kā, tev pāris simti, mums pāris simti — viss godīgi šķiet. Un tur ir ūberpizdatijs kubiešu krogs, dēļ kura ir vērts outputu vilcinā deldēt, ka es tev saku, mesjē!



rediiss

18.08.10. 09:56

es nesaprotu, kā jūs vispār izdzīvojāt. man jau lasot vien kājas sarāva krampī, jeibogu! bet serbija tiešām mīlīga izskatās. un par prātam neaptveramu cenu. :)



Viļums

18.08.10. 15:33

Vot to cimmera nummeru cerams iegaumēji, varbūt noderētu nākamvasar, ja sadomāsim uz Doičlandi caur Františeku zemi doties.


Šulcs: Vot nē, tā arī aizmirsās pie sumatohas. :/

Bet gan jau caur modernajiem info izplatīšanas līdzekļiem var atrast, kad nāks tuvāk.



ХУИ, НЕ НА-ХУИ!

20.08.10. 19:56

Vispār jau tā ir Šulcs, ka smēķē un regulāri ar sportu nenodarbojas! Es nobraucu ik nedēļu ar velo krietni virs 100km, man šis apraksts šķiet, pilnīgi normāla atpūta ar velo, tiesa gan, nedaudz sportiski sanāk, bet nekā pārdabiska! Vajag tik ūdeni līdz un enerģisku ēdienu (kaut vai tūrista brokastis) un viss notiek! Es tikai saprotu, ka esmu gatavs braukt šādus gabalus!


Šulcs: Cilvēk ar pretrunīgo nicku, es tev, protams, galvenajos vilcienos piekrītu. Visu pareiz pateici.

Bet lai validētu šo komentāru, es rekomendēju nomočīt kādus 50 km, un pēc tam uzinstalēt ar dzīvei nepieciešamajām lietām piebāztu velosomu uz bagāžnieka & ar jamo uzbraukt Gaiziņā. Divreiz. Trešo reizi es pat neprasu.

Nu tā vienkārši, par izjūtām parunāties :)



HP WWW

20.08.10. 23:27

Svētā Petūnija lai nogrābstās!!!
Nē ja tu esi aizmucis no mazohistu pulciņa tad kapēc vajag personiski par sevi šitādi izņirgāties?
Bet Lasāmgabals kā vienmēr izcils.
Štengri-ten points!
Aftar moloģetc!



Jollka

21.08.10. 00:06

O, es arī gribu izteikties. Tas, ko te daži ik nedēļu nobrauc, man tāds nieka 2 dienu atpūtas brauciens vien ir. Un vēl dažiem kalniem pāri (kalniem, ne pauguriņiem), un vēl paciņu cigarešu izsmēķēju... un nekādā gadījumā regulāri ar sportu nenodarbojos.
Aprakstīts riktīgi labi. Pareizs skatījums uz velo lietu, vajag ar piedzīvojumiem un īdēšanu. Tā tupi-taisnā sportiskā mīšanās nav interesanta.



Brutto

09.09.10. 19:19

Diezgan rēcīgs teksts/rakstība:) Visu gan vēl neizlasīju, bet gan jau..
Pašam jau arī riteņot patīk.



CvX

12.05.16. 09:09

joki mazi ar pārdabiskajām spējām .



Vārds

mails:

http://

Comment: Šo neaizpildīt!

Не пизди, сын мой, да не пиздим будешь.

paklausies

Mos Def: Auditorium

Mos Def — tas ir labs nigga. Ļoti labs nigga.

kur varam
satikties

-

Reklāma

Kur palikt Jūrmalā? Apartments Livia, lietotāj, tikai tur!___
Velosipēdings Františeku republikā, Pt2. Libkovice pod Řípem- Mělník- Mělník- Mělník (10)

Velosipēdings františeku zemē, Pt.1: Berouna (11)

Urbānsaiklinga īpatnības (2)

Urbānsaiklings (4)

Maintenance (6)

Юбилейное (9)

Them driving machines (6)

Freeride II (3)

Freeride (6)

___