Cilvēki ar urbi

(9)

Tā, ir biznesideja, atdodu par brīvu, ceru uz drīzu implementāciju.

Vārdsakot, šitām visām celtnieku-remontnieku brigādēm ir jāpārstāj lietot muļķīgos «ātri un kvalitatīvi» tipa saukļus, da loģiski, ka katri fedjas un koļas ir ātrākie un kvalitatīvākie. Vismaz uz papīra, kamēr nav pie darba jāķeras. Bet nu ne par to — lieku priekšā kādai celtnieku brigādei ieviest (arī dzīvē, ne tikai uz papīra) saukli «Klusi»!

Es neticu, ka nevar.

Jebkurš remonts — tas ir murgs visam kvartālam. Eku mums te pagalmā māju renovē, un ko novērojam? Sākumā instalē stalažas, kas ir asprātīgi būvētas no trubām, kuras, tā šķiet, katra ir izgājusi pārbaudi uz džinkstēšanas skaļumu un tonalitāti. Rūpīgi atlasīti materiāli, kas dod vislielāko troksni uz vismazāko pieskārienu.

Tad, jau nākamajā rītā, darbā ierodas Cilvēks Ar Urbi. Viņš ir tas, kurš ierodas katru rītu pirmais un aiziet pēdējais. Tā kā neviens vesels saprāts nespēj izskaidrot, kam ir nepieciešams tāds kvantums caurumu, jāpieņem, ka Cilvēkam Ar Urbi tiek iedalīts kāds nekritisks ēkas fragments, kurš tad arī tiek ar uzcītību un apzinīgumu caurumots.

Pārējie darboņi, paralēli tiešajiem pienākumiem, nodarbojas ar instrumentu un materiālu loģistiku, metot tos no 4. stāva augstuma uz stratēģiski izvietotām skārda plāksnēm.

Krāsotājus varētu uzskatīt par nekaitīgāko posmu šajā audiālajā murgā, bet prakse rāda, ka šo amatu izvēlas koristi un caurkrituši oratori, kas līksmiem treļļiem izkrāšņo neveiklo klusumu, kas iestājas Cilvēkam Ar Urbi aizsmēķējot.

Neglābjami pamodies, nabaga pilsonis pamet guļamistabu, klusi nopriecājoties, ka vismaz pa logiem uz ielu būs dzirdama tikai bērnu čalošana, vaukšķu vaukšķēšana un reta automobiļa dūkoņa.

Še tev!, saka māte Providence un visā krāšņumā liek nepārpotami saprast, ka pāri ielai tiek remontēts dzīvoklis. Tas, kuram logi līdz galam vaļā, protams.

Āaaaaaa!