DP

(1)

Nu skat tik. Vesels mēnesis radio silence, gan jau cerējāt, ka viss, aizmirsis esmu par šo vietni. Nē, nekā tamlīdzīga.

Toties gribēju pateikt, ka ir zināmi aizmāršības aspekti, kas ilgtermiņā izrādās pavisam, pavisam pozitīvi. Lūk, piemēram, nezinu, kā tas tā nācies, bet gadiem, tiešām gadiem, man bija no prāta izkritis tāds kolosāls kultūras fenomens, kā «South Park». Rezultātā — vakar visu 12. sezonu nolietoju vienā piegājienā, esmu sajūsmā gluži kā tanī senā dienā, kad Kārtmenam citplanētieši To izdarīja. Nu jā, uz ko gribēju norādīt, ja vēl kāds tikpat aizmāršīgs, kā es, tad norādītajā vietnē ir podziņa Full Episodes, kvalitāte arī negaidīti laba. Par Obamu, starp citu, ārkārtīgi iepriecināja.

Bet vispār man gribējās izlamāties par ziņām. Un nevis to saturu, tas nav pat pieminēšanas vērts, bet gan formu — kaut kā reizēm parādās sajūta, ka žurnālistiem ir kaut kāda dīvaina ābecīte, kas viņiem pašiem liekas normāla, da i publika jau pieradināta, ka, piemēram, policija visu ko tur izņem regulāri. Tak šodien atkal spēji uzrunāja virsraksts: «Laikraksts: var sašķobīties Materiālo rezervju šefa krēsls». Izklausās jau viedi, bet man, kā prastam lauķim, uzreiz gribās nolamāties, ka блять nu tad nopērciet jaunu, da kaut uz Jysk aizejiet, krīzes apstākļos, paņemiet cilvēkam normālu beņķīti un pārstājiet krist uz nerviem.

Nu vai arī lai sēž uz šķība, ta ta nu arī nelaime. Materiālo rezervju šefs, lai pamocās un padomā.