Bratislava

(4)

Sen tas bija, jau cik saules norietējis un ūdens aiztecējis un atpakaļ attecējis. Bet vieta piezīmju blociņā nedrīkst stāvēt tukša, tāpēc lūk jums visa patiesība par dienvidu kaimiņu galvaspilsētas Bratislavas apmeklējumu.

Galvaspilsētas Bratislavas apmeklējums sākās ar pārsteigumiem.

Pirmais pārsteigums sagaidīja, kad pamanījām, ka attālumu, kas izdrukātajā plānā šķita 5-10 minūšu gājiens, mērojam jau tīri ilgi, taču mums nepieciešamais krustojums ne tikai nav pietuvojies, bet pat pārskatāmā attālumā nav redzams.

Nākamo pārsteigumu sagādāja GPS, kurš, minūtes 5 nomocījies saprast, kur ellē atrodas, sāka apgalvot, ka mūs interesējošais objekts atrodas pa kreisi, lai gan visi pārējie rādījumi liecināja, ka tūlīt tūlīt jāveic pagrieziens pa labi.

Lai kaut kā rastu kompromisu, kā arī noorientētos plaknē, patraucējām kādai lepnai slovākietei romantisko autobusa gaidīšanas procesu un pajautājām, kur tad rodams mūs interesējošais krustojums. Lepnā slovākiete izrādījās varen laipna un pretimnākoša, visu izstāstot; starp citu, laipni un pretimnākoši izrādījās teju visi mūsu satiktie slovāki, tādi vienkārši un sirsnīgi lauku ļaudis, ko čehi iecietīgi uzskata par čangaļiem šī vārda visplašākajā nozīmē. Ir, protams, arī redzams kāpēc.

Bet nu mazliet aizrāvos, tātad lepnā slovākiete mums norādīja virzienu, kas samulsināja vēl vairāk — lai arī sakrita ar telefona viedokli, tas tomēr radīja iespaidu, ka mēs esam apmetuši varenu loku un pamazām dodamies atpakaļ.

Patiesība noskaidrojās stipri vēlāk. Izrādās, ka pilsētplānošanas domas giganti ir sirsnīgi parūpējušies par dārgajiem pilsētas viesiem. No stacijas Bratislavā iet divas ielas: Štefanikova un Štefanovičova. Es varētu pieņemt, ka mēs bijām pirmie, kam šķita, ka pietiek ar aptuvenu sakritību plāksnītei un rādījumiem apšaubāmas izcelsmes kartē, taču principā man šķiet, ka šādi neceļos aizvesto skaits ir pietiekams, lai atbildīgās amatpersonas saņemtu Susaņina balvu par mūža ieguldījumu.

Ar to, protams, action nebeidzās. Pie rezervētā dzīvokļa durvīm mūs sagaidīja Menedžeris un paziņoja, ka rezervētais dzīvoklis mums pagalam nav pieejams, tur kāds ir nolēmis padzīvot ilgāk. Taču tās ir vienīgās sliktās ziņas, jo mēs varam droši ieriktēties viņa auto un mēs tiksim nogādāti uz citu mitekli, kas atvērtām durvīm mūs gaida. Tas, starp citu, pagalam neizrādījās slikti, jo pats apartaments glauns un mīlīgs, izīrējošie pilsoņi — tāpat, atstāja labu iespaidu, parunājām par šo un to... Jā, kas patīkami, Slovākijā var droši runāt čehiski, mūs saprot, mēs saprotam, sajūta varen pozitīva.

Bet nu labi, aizrāvos, tātad Bratislava. Bratislava, kopumā, ir viena ļoti stilīga, omulīga galvaspilsētiņa. Būtu pagrūti to nodēvēt par iespaidīgu, varenu, senu un noslēpumainības apdvestu, nē nē, nekā tāda, jo arī Rīgu būtu pagrūti nodēvēt par iespaidīgu un varenu, bet šī apdzīvotā vieta ir vēl uz pusi mazāka.

Salīdzinājums ar Rīgu, starp citu, nav netīšs. Kaut kādā jocīgā veidā ir sagadījies, ka pašas apdzīvotās vietas plānojums ir neticami līdzīgs. Iedomājieties, jūs izejat cauri Vecrīgai, kaut kā šķērsojat 13. datuma ielu (kas, manuprāt, tomēr pretendē uz galveno balvu pilsētplānošanas polārlapsu kategorijā), anyway, tātad jūs nonākat krastmalā. Un aiz muguras ir vecpilsēta, pa labi ir pils un Vanšu tilts, kura galā — preses nams. Nu un Pārdaugava, te gan Pārdonava krasi atšķiras, jo sastāv tikai no tirdzniecības centriem un nebeidzamiem zoļikiem.

Tad lūk — jā, Bratislava ir teju identiska. OK, pils mazliet atšķiras tīri ar arhitektonisko risinājumu.

Bet kā jau minēju — te nav rodami elpu aizraujoši skati, senas arhitektūras pieminekļi, kalni un lejas. Vecpilsētiņa ir mazmazītiņa, tālāk seko mazs pudurītis 100+ gadu vecas apbūves un pēc tam — sveikas dzelzsbetona dvēseļu noliktavas.

Taču šarms ir pagalam kur citur. Šarms ir tajā nelielumā, kas apvienots ar samērā stilīgu un radošu atmosfēru un pilnīgu tusiņa noskaņu. Jau pašā pirmajā vakarā salikās, ka tur ir vienkārši megakruta, tas, starp citu, reti kad līdz šim ir gadījies, parasti apmeklējums sākas ar skepsi, ko tikai nākamajā rītā nomaina pozitīvākas emocijas. Sajūta principā ir tāda, ka cilvēki jau viens otru pazīst; defilē pa galveno ielu, kas piestūkāta ar dažādas kvalitātes un noskaņu dzertuvēm (pašu galveno no tām — «Nosaukumu diemžēl neatceros» — apmeklējām 3 reizes, bet tā arī neatradām nevienu brīvu vietu). Tālāk vecpilsētā un pie upes — klubi, atkal jau krogi, vārdsakot izskatās, ka šis miests ir viens kārtīgs kūrorts dzīvotmīlošam alusdzērājam. Par ko runājot, vietējo alu var pamēģināt tīri pieklājības vai intereses pēc, taču laimīgā kārtā visur ir pieejams arī Pilsneris vai Kozels.

Pa ielām līksmi dzindzina tramvaji, kas pārvietojas pa smieklīga izmēra sliedītēm, es ceru, ka tur nemēdz būt tik vējains, kā te Prāgā. Nopūstu un apgāztu ka nemetās, tā vismaz izskatās.

Pilī rodams īpaši kreatīvs inženiertehnisks objekts, kura praktisko pielietojumu atstāju jūsu samaitātajai fantāzijai. Lūk vārti, skats no pils pagalma:

Lūk — skats uz šiem pašiem vārtiem no otras puses.

Visā vecpilsētā, ik uz stūra, vērojamas pilnīgi frīkainas figūras. Uzlabo garastāvokli, jāteic. (Achtung, vienā no attēliem redzams japānis, kas bildē japānietes, kas apsēdušas vienu no skulptūriņām. Taču formāli šī bilde nonāca folderī "figūras"). Kanalizācijas vīriņš esot izraisījis pietiekami daudz avāriju, lai izpelnītos pats savu zīmi «Uzmanību — Kanalizācijas vīriņš».

Lūk trepītes. Vienkārši trepītes.

Es tak teicu, ka vienkārši trepītes.

Šeit, savukārt, emm... Bildēšanas brīdī upe ir man aiz muguras vēl vismaz pārdesmit metrus.

Vispār kopumā, cēlie Bratislavieši dzīvo kaut kādos deviņdesmitajos. Jūtams gan cilvēkos, gan pilsētas noplukumā, gan vispārējā skatā uz dzīvi. Tas nav nekas nosodāms, protams, ir acīmredzams, ka viņi ir taupījuši naudiņu un tagad var visiem spļaut uz galvas no augsta koka. Jo viņi no 1. janvāra pāriet uz eiro. Un iepūš. Taču aizkustina tas, cik ārkārtīgi lepni viņi spēj būt par šo faktu.

Ja jau tik tālu braukuši, tad jāpārkāpj cilvēcīgajam pašsaglabāšanās instinktam, jāsamaksā ieejas maksa un jādodas, aizmiegtām acīm, pirmsmiera laika liftā, kas pa vienu no vanšu tilta kājām uzved pašaizliedzīgu tūristu bundulī, kas izskatās pēc neveikli avarējuša lidojošā šķīvīša, dēļ kā tā arī saucas — UFO restorāns.

UFO restorānam ir virkne aizraujošu īpatnību. Tas mazliet šūpojas. Mazliet dreb, kopā ar visu tiltu. Un tajā viss ir nejēdzīgi, neticami, absurdi dārgs. Toties tualetes iepriecināja; jā, tie ir pisuāri, jā, es arī vēl pāris reizes paskatījos pa malām, mēģinot atrast pierādījumus, ka tas tikai dekoratīvs elements, bet īstā tualete ir kaut kur tālāk.

Pisuāra lietošanas laikā, protams, pie kājām visa pilsēta, tas rada gaišas un pozitīvas emocijas.

Tā, jūs tiešām šitik tālu izlasījāt?

Nu malači, jo pagaidām man šķiet, ka šis ir garlaicīgākais apraksts, ko es savā mūžā esmu radījis. Anyway, labāko es paglabāju beigām.

Ja kādam nepietiek ar omulīgas, draudzīgas un mīļas dzertuves gaisotni, tad 20 minūšu satiksmes autobusa brauciena attālumā no centra ir Devīna. Sens cietoksnis, skats uz kuru aizrauj elpu un nogalina.

Pirmajā dienā, kad mēs tur devāmies, kaut kādi iekšējie vadātāji lika griezties pa labi un iet šim senās arhitektūras piemineklim apkārt. Kā arī ieklīst krogā, kur desiņas bija garšīgas ka vellos, bet apkalpošana lēna un haotiska, kā rezultātā pie ieejas vārtiem mēs nokļuvām, kad viss nepārprotami norādīja — iekļūšana apmeklētājiem ir jau slēgta.

Nācās braukt vēlreiz.

Sabūvējuši pa smalko, pilnīgi vai žēl, ka liela daļa labumu bija ni un ni noslēgta, remonts, ejiet projām, mums nepatīk, ka jūs te ar savām netīrajām tupelēm mūsu senos mūrus bradājat.

Bet arī skatāmā daļa ir vellos, cik glauna. Un kaut kur tur uz to pusi ir Vīne. Līdz Vīnei no Bratislavas, starp citu, ir ~50km, tās ir oficiāli tuvākās galvaspilsētas pasaulē un man ir doma pie vasaras uzrīkot klasiskā formāta pārgājienu maršrutā Bratislava — Vīne. Vai otrādi. Interesenti var sākt iesūtīt rezumē.

Īsumā:

Pati pilsēta: patīkama, relaksēta, veselīgiem sārtvaidžiem izskatās vairāk piemērota atpūtai par jebkādiem Sočiem.

Cilvēki: Progresa nesalauzti, spītīgi turās pie klasiskajām postpadomju vērtībām. Šī cēlā īpašība viņus bijušās brāļu tautas acīs padara par mazliet zemcilvēkiem, taču no otras puses — arī Čehoslovākijas laikos tas bijis tieši tāpat. Taču laipni, sirsnīgi, simpātiski.

Iedzert: Čehu alu. Nav lēti, salīdzinot ar Prāgu. Ir lēti, salīdzinot ar Rīgu.

Uzpīpēt: Teju visur.

Cenas: Mazliet aizskarošas. Lai arī nekas no visa nevar tikt uzskatīts par akurāt dārgu, nauda tomēr izkusa galvu reibinošā ātrumā.

Vai braukt: Obligāti. Kad viss apnicis un gribās pāris dienas atsprindzināties, nenogurt, papriecēt aci par skatiem un bagātināt organismu ar dažādām veselīgām alū atrodamām vielām. Ļoti, ļoti pozitīvi.