All that jazz

(1)

/...dusmīgi bungājot ar pirkstiem pa galdu.../

Tā! Nu un kāpēc itin neviens man agrāk neizstāstīja, cik sasodīti glauns audiovizuālais baudījums ir gūstams no Māra Briežkalna kvinteta? Tiešām bija jābrauc visu šito gaisa gabalu, lai klātienē iepazītu šādu no tiesas augstvērtīgu un interesantu kolektīvu? Tad lūk, lieciet aiz auss — šitie zēni ir īsteni malači, noteikti apmeklējuma un noklausīšanās vērti; аццкий отжог, kā teiktu albāņu zemnieki. Es uzskatu, ka koncertam bija jānotiek nebūt ne Prāgas Filharmonijas orķestra štābiņā, bet gan kārtīgā džezklubā, kur visu varētu izbaudīt komplektā ar smaržīgu viskiju un papirosu.

Sakarā ar ko jāatzīst, ka pasākumā neizpalika maza (?) darvas karotīte. Jo vei, iespējams, ka Cienījamie Mākslinieki, jo īpaši Busulis, mūsu lakstīgala, pēc pasākuma palika ar viedokli, ka kontakts ar publiku īsti neizdevās, auditorija izlikās vokālista un runātāja nedzirdam, ajajaj. Tad lūk, Intar, ja tu lasi šīs rindas, lai gan tu tās nelasīsi, bet man vienalga tas ir jāpasaka skaļi visu vārdā, tātad, Intar — mēs tiešām, patiešām nedzirdējām ни-ху-я! Varbūt tā ir sazvērestības teorija, bet man ir aizdomas, ka visu performances laiku mikrofons bija vienkārši izslēgts.

Taču jebkurā gadījumā Š.lv kolektīvs sirsnīgi pateicas Tēvzemes Vēstniecībai Prāgā par ielūgumiem. Augstvērtīgi, negaidīti augstvērtīgi.