Gulēt

(6)

Starp citu, lūk, ko gribēju jums pastāstīt.

Man ļoti nepatīk iet gulēt.

Iet gulēt — tas nozīmē, ka viss, cauri, vakars ir beidzies, pēc pāris minūtēm tu būsi aizmidzis un nākamais, kas nonāks līdz tavai apziņai, būs līksmi telefona treļļi, jo kādam pacientam atkal būs kaut kas Ļoti Sasāpējies.

Man ļoti patīk vakari. OK, lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju tie sen vairs nav vakari, anyway, man ļoti patīk tas brīdis, kad visapkārt ir miers un klusums. Visi trakojošie klienti ir pazuduši pa mājām un/vai sabiedriskās dzirdināšanas iestādēm, aiz loga jau atkal ir migla, pat kaķis ir pārstājis ālēties, ielīdis savā grozā un nolicies uz naktsmieru. Un tad tu uzpildi glāzi spirdzinošā padzēriena, atver logu, ieslēdz radiatoru uz kādu mazu drusciņu jaudas, lai līdz rītam neizsalst, un aizpīpē virtuvē. Palasi pasaulē notikušo, samal prātā aizgājušo dienu, apdomā tuvāko vai tālāko nākotni. Kā normāls darbatkarīgais, beidzot mierīgi un netraucēti apštuko potenciālos risinājumus aktuāliem projektiem. Tādai būtu jābūt dzīvei ikdienā, taču kas tev deva.

Pienāk tas brīdis, kad ierunājas saprāts, un no viņa teiktā var izlobīt, ka ir pēdējais laiks likties gultā, jo ar pacientu ir norunāts, ka 11:00 būs atsūtīts tas-un-vēl-kaut-kas. (11:00 pēc Latvijas laika, protams, šis ir vienīgais nopietnais zaudējums dzīvojot vietā ar stundas nobīdi — Krievijā vai Kirgīzijā es būtu vinnētājs.) Nu vai daudz banālāk — spirdzinošais dzēriens ir bezkaunīgi beidzies, kas allaž ir zīme, ka vakara noslēgums nav tālu.

Un tad tu, cilvēks, nopūties, pakasi kaķim aiz auss, nomazgā šnōbeli un lien gultā. Viss, tās arī ir miera un laimes beigas. Seko blackout, ij nākamais, kas iezogas tavā apziņā, ir zvans no kāda nemiera gara. Vai, pat ja vienkārši pamosties bez ārējiem kairinātājiem — apziņa, ka gana gulēts, ir jau vēls, ir jāsāk, ekrānā migājas autluks, skaips un icq, esi sveicināta, darba duna.

Izgulējies cilvēks ir laimīgāks, priecīgāks, enerģiskāks, tas ir veselīgi... tā mums stāsta visādi viedi dzīvotmācītolōgi. Tad lūk, dārgumiņi mani ajūrvēdiskie — parasti rīta meilu kopsavilkums mani spēj izvest no pacietības vēl pirms esmu nonācis līdz pēdējam ienākušajam sūtījumam. Neatkarīgi no tā, cikos es to lasu, cik esmu gulējis un kā tieši jūtos. Tāpēc iekšējā pulksteņa pārbīdīšana, pieslēdzoties jūsu problēmām tikai ap pusdienlaiku, taču savām atstājot liekas pāris stundas, man šķiet egoistisks, taču saprātīgs risinājums.

Nu jebkurā gadījumā; aizmuldējos, protams. Es gribēju teikt, ka man nepatīk iet gulēt. Kas ir varen dīvaini, jo es joprojām uzskatu miegu par ideālo cilvēka psihes stāvokli. Pat vēl vairāk, es pats daudz vieglāk spēju izturēt aizmigušu cilvēku, nekā neaizmigušu, jo pēdējam visu laiku ir jārosās, jātrokšņo, jāuzdod jautājumi un jākāpj uz kājas. Taču cilvēka tiesības uz pāris stundām miera un klusuma ir svarīgākas, pat ja dēļ tā nākas, ak vai!, upurēt iespēju līdz ar pirmajiem saules stariem, līksmam mesties dzīves druvā.

Lūk, tā arī dzīvoju, allaž līdz galam neizgulējies.