Septiņas lidostas, Pt.1: Roma

(4)

Es jums tādu lietu teikšu, dārgā auditorija: štrunts vien ir no tās Itālijas. Viss, kas ir vecs, ir sen sabrucis, viss, kas izskatās vecs — ne draņķa nav vecs, bet viss, kas neizskatās un nav vecs, ir vienkārši nošmulēts. Un vēl piečurāts kaktiņā, lai drošāk. Toties dārgi.

Nu labi, pārspīlēju, nav tik traki, protams. Redz kur tūlīt visu izstāstīšu.

Kā jau allažīt — cilvēks domā, bet pacients dara. Lepnais pārbrauciens uz tālajām dienvidzemēm draudēja izgāzties, jo pret to laiku, kad mīļumiņiem beidzot labpatikās pārskaitīt kādas rūpijas, ČSA lētās biļetes jau bija atā atā, un naudas izteiksmē par nokļūšanu galamērķī buržuji prasīja ekvivalentu nelielas villas vērtībai Spānijas piekrastē. Nācās paļauties uz punktuālo nūģu — itāļu Alitalia plānošanas īpatnībām, kā rezultātā ceļojums izvērtās ar kodēto nosaukumu «pa septiņām lidostām».

Nebija vēl saule zenītā, kad Milānas lidostā #1 varonīgā Š.lv radošā grupa izsēdās no apšaubāma izmēra Embraer gaisatupeles. Par lidostas vilcienu uz centru makaronnieki prasa 11 Eur.

Pilsētā Milānā, savukārt — tīri patīkami. Tur pat dzīvot varētu, viss teju kā Prāgā izskatās, spēcīgi izteiktas civilizācijas pazīmes. Nu ja neskaita, ka par alu, saldējumu un kafiju vietējā doņja pieprasa 15 ērikdēlus. Tobrīd likās dārgi.

Izgājušā gadsimta trīsdesmitie gadi, šķiet, visas pasaules varenajiem, lielākiem un mazākiem, dzinuši galvā kaut kādu spēji izteiktu lielummāniju. Milānas dzelzceļa stacija tam ir viena varen spilgta ilustrācija, visi vatikāni grozās pie spoguļa un krīt kompleksos.

Nu lūk, pēc šīs visnotaļ patīkamās lielpilsētas paviršas aplūkošanas, no šīs pašas dzelzceļa stacijas līksms bānītis ved kolektīvu uz netālo mazpilsētu — Bergamo, kuras lidostu itāļu avotos dēvē par Milānas lidostu #2. Minētā mazpilsēta izceļas ar to, ka sastāv no Kalna un Pieguļošajām teritorijām. Kalnā — vecpilsēta, bet laika to apmeklēt nebija. Ieķeksēts gadījumam, ja kaut kāda pārpratuma pēc nāktos atkal zābakveida valstī nonākt.

Divas šķēles šaubīgas picas, alus un sula — jā, uzminējāt, 15 eiro.

Runājot par picu, starp citu, nesaprotu, kā makaronniekiem ir izdevies ar šo paēdienu kļūt pasaulē populāriem, jo savā zemē uztaisīt normālu picu viņi vai nu neprot, vai kategoriski negrib. Es, starp citu, sliecos uz pirmo versiju un uzskatu, ka tiem itāļu pavāriem, kas štelli pieprot, to vienkārši iemācījuši latvieši, čehi vai kas jau pa rokai.

Bet tas tā, prozaiska atkāpe. Mums tikmēr laiks iejukt starp visiem septiņiem nupat bēdīgi slavenā 80. MacDonnel Douglas pasažieriem, kas no šitentās ilūkstes mūs beidzot aiztransportē līdz Romas lidostai #1.

Vilciens no Romas lidostas uz pilsētu maksā — aha, arī uzminējāt. 11 eiro. Tā kā vakars klāt, jāsāk arī kvests par nokļūšanu uz viesnīcu. Kabatas Tomtoms bezcerībā noplāta rokas, kā vēlāk izrādījās — aiz tāda tīri prozaiskā iemesla, ka Šulcam nebija ienācis prātā iebarot agregātam Rietumeiropas kartes. Nu lūk, kvesta rezultātā izmetam pāris līkločus pa senās pilsētas ne tik sen piecūkātajiem kvartāliem, lai beigās nonāktu turpat netālu no stacijas un sāktu neizpratnē staigāt turpu–šurpu pa adresē norādīto ielu. Jo par gulta&brokastis klasiskajā, pierastajā izskatā nekas neliecina. Gulta&brokastis izrādās nekas vairāk, kā dzīvoklis 3. stāvā, kur mums tiek laipni iedalīta smieklīga istabiņa. Nevarētu teikt, ka šāds razklads vairotu optimismu par atrašanos senās impērijas epicentrā, tak neko darīt.

Obligāta, nu bet lōģiski, programmas sastāvdaļa — Kolizeja un ap to esošā drupu parka apmeklējums. Lai iekļūtu Kolizejā, pietiek pastāvēt rindā minūtes edak 40 un uzticēt kasierim savus 11, hehe, eiro. Cilvēki, nekad, nekad tā nedariet! Pirms jūs vēl neesat iestājušies rindā, pačukstēšu vienu šortkatu — biļete ir derīga arī Foruma un vēl kaut kāda tur antīkā objekta apmeklējumam. Kas nozīmē, ka to var nopirkt arī pie minēto objektu ieejas. Nepaslinkojiet pastaigāt 5 minūtes līdz blakus vārtiem, tur aiz arkas, un pēc tam lepni dodieties garām līksmi nīkstošajiem japāņu pūļiem.

Taisnības labad gan jāsaka, ka no ārpuses tā bandūra izskatās krietni iespaidīgāka un izplata jūtamāku senatnes elpu, nekā nokļūstot iekšā. Bet nu jāapmeklē, ka nu reiz tāda lieta. Pie kam mazums, piepeši tev piedāvā bez maksas kosmosā lidot, bet pirms tam pajautā — a Kolizejā esi bijis? Nē? Nu tad nekā, atvaino, un viss, pie tam vēl nesmukums pa visu seju. Nu vai vēl kaut kas, dzīvē visādi gadās.

Kad šitas nodarīts, var doties uz blakus esošo parku, kurā ir milzu kvantums ar viskautko vecu. Pamatā sen sabrukušu namiņu atliekām. Pēc izmēriem spriežot, jau tolaik tur ir bijusi viena kārtīga lielpilsēta ar izmēros nešvaku centru.

Vārdsakot, senatnes dvesmu jo ātri var saostīties tā, ka labam laikam pietiek. Cik tad ilgi, galu galā, var uz drupām vērties, tāpēc organizācija rekomendē apmeklēt Panteonu. Šo konkrēto kreatīvu no pārējiem atšķir tas, ka viš' joprojām stāv (6 metri biezas sienas, tāda lūk līvānmājiņa) un izskatās samērā glīši. Tiesa gan, savā laikā tolerantie un kulturālie kristieši no turienes, acīmredzot tīri higiēnas nolūkos, izsvieduši visas savulaik savāktās dažādo dievību statujas. Ibo nav ko.

Kā jau katrā sevi cienošā pilsētā, arī viņiem tur ir Upe. Krasti ir krietni un varen nocietināti...

...lai mutuļojošā urga nesāktu apdraudēt mierīgos pilsētniekus.

Varam uzzināt, ar ko nodarbojās Pēteris, pirms uzsāka savu nepateicīgo apustuļa karjeru.

Savdabīgā itāļu pieeja parkiem. Mums ir pieņemts, ka parks — tā ir tāda zaļa teritorija, kur zālājus caurvij celiņi. Wrong!, parkam, izrādās, ir jābūt plašai, ar sīkiem akmentiņiem nosētai teritorijai, kurā ik pa brīdim parādās kāds zālājs. Kuram, protams, tādā klimatā arīdzan ar augšanu diezko nesokas, tāpēc parkā zālītē sēdēt... protams, kā jau gandrīz visur, drīkst.

Runājot par antīkajiem objektiem, kas izmētāti pa visu pilsētu — nekad nezini, kad Senajam uzdursies — šito lietu ir piefiksējuši kaķi. Jo objektus, vei, ir rūpīgi nožogojuši, lai afroitālis vismaz tur kaktus nepiečurā, un astainie ir ērti iekārtojuši tur savus domicīlus, neviena netraucēti sauļojas. Un, kāda runa, piečurā kaktus.

Tā precas...

Atšķirībā no Barselonas, kur bankomātiem cipartaustiņi tīši salikti pretējā secībā, šeit ir iespēja dragāt ar abām rokām.

Visus nosacījumus, kādam būtu jābūt benzīntankam, kādi drošības apsvērumi, dziļumi un attālumi, ir izdomājuši žīdmasoni, kurus jau Musolīni savulaik patrieca. Lūk benzīntanks!

Ar transportu gandrīz viss kārtībā, saraksti un displeji, teju kā Prāgā. Vismaz uz to viņi tiecas, jo vilcienam kavēt mazāk kā 5 minūtes, piemēram, nemaz nepiedien.

Vēl var noskaidrot, ka visi šitie smarti un priusi ir milzizmēra benzīna kapsētas, nekas vairāk.

Pasaules galvenā kristieša teritorijas apmeklēt devāmies divreiz. Jo pirmajā dienā laulātā draudzene bija ķecerīgi un valšķīgi tērpta klōzītēs uz lencītēm. Un šādus te kārdinātājus pie ieejas stāvošie afroitāļi — tikumības sargi katedrālē neielaiž, ni un ni, jo gluži kā karojošs nacionālists ir pastāvīgās pārkrievošanas šausmās, tā kristieti šāds te skats var nekavējoties Samaitāt. Dzīvoja cilvēks, šķīsts un gaišs, viss tāds ticīgs pavisam, bet tad ieraudzīja šitādu te, blūzītē bez piedurknēm, un viss, покатился, neapmeklēti dievkalpojumi, amerikāņu kino, cigaretes, alkohols, opijs, līdz atradīs viņu kādu rītu renstelē. Tpu tpu tpu, labi, ka iekšā neiegājām.

Pētera katedrāles iespaids — protams nogalinošs. Megaizmēru megabandūra, pēc kuras citu svētnīcu apmeklējums, principā, ir lieks; ne ar ko pārsteigt vairs nebūs iespējams. Starp citu, tie, kas apgalvo, ka ir bijuši Vatikānā, ir vai nu meļi, vai arī tapuši dezinformēti. Ieeju Vatikānā braši sargā smieklīgās drēbēs tērpti cilvēki ar gariem puļķiem rokās. Darbs nav ne grūts, ne atbildīgs, jo priekšā tik un tā ir sēta, bet kārtībai jābūt — pašā kristietības perēklī mums, ķeceriem, neiekļūt, tā arī neuzzināsim, ko tieši viņi tur.

Par spīti krāšņiem objektiem un viss-ir-liels-un-varens, pilsēta Roma tomēr nekādu pārlieki pozitīvu iespaidu neatstāja. Dzīvot es tur varētu tikai patiesas nepieciešamības spiests. Neaptēsto barbaru celtā vecpilsēta, protams, simpātiska, taču tik vien tā prieka.

Tāpēc pamazām devāmies uz Romas lidostu #2, lai nekavējoties evakuētos uz Megaromantisko Venēciju. Pirms tam izbaudot makaronnieku kārtībiņas mīlestību — visā lidostā tikai viens bankomāts, tas pats nedarbojas, ar kartēm norēķini neiespējami, vārdsakot dzīve bez alus un kafijas, kas līdzinās nožēlojamai eksistencei.

Par Venēciju — nākamajā speciālreportāžā, tur būs jautrāk.