98,4

(3)

Nu ko, nu ko lai padara, ja kalendārs rāda vīkendu, laika ziņas — joprojām pozitīvu gaisa temperatūru un itnevienumākonīti, aber aprūsējušie kauli turpina čīkstēt, ka tos tomēr vajadzētu mazliet ielocīt.

Tā nu nācās smagi nopūsties, uzpakot uz bērīša nešļavu, iegādāt tuvējā grāmatnīcā velotūrisma karti un saņemties beidzot izmīties ārpus mājvietas. Sākot ar kaut ko nesāpīgu, piemēram Stará Boleslav, kas tepat pilsētas pievārtē tāda olaine vien esot.

Tagad atminoties, šo stāstu vajadzētu sākt ar spēcīgu, izsmalcinātu leksiku, kurā tiktu rezumēta velotrašu autoru orientācija, tiešie radinieki pa mātes līniju, kā arī aptuvenais kurss, ko tiem vajadzētu turēt tuvākos pāris gadus. Kamēr iekšpilsētas velotrases ir visnotaļ labi pārdomātas un pat ērtas, šeit kāds dižgars ir nācis klajā ar iniciatīvu uztaisīt "lai būtu skaisti, lai pēc iespējas vairāk varētu apskatīt". T.i. tāda šī iniciatīva noteikti bija oficiālajos dokumentos, sirdī viņš bija ļaunāks par jelkuru nelietīgu fašistu, ko mums rādīja kara filmās par nodedzinātajām sādžām.

Jo cilvēks bez nosliecēm nevarētu likt nabaga minējam jau pašā piedzīvojuma sākumā rāpties augšā kalnā pie Žižkovas, tad jestri traukties lejā, tad augšā un, sasniedzot virsotni — vēlreiz, блять, augšā, lai saprastu, ka vēl mazliet augšup un tad... Nu jā. Daži desmiti sekunžu (laimīgā kārtā mums) nobrauciena, kur jau pusceļā, neminoties, ātrums ir uzskrējis virs 40km/h — diez, vai viņi paši ir pamēģinājuši no otras puses tikt tajā nogāzē augšup? Uzkuļoties pirmajā pakalnē vēl viss škiet skaisti un iedvesmojoši, jo sirdi silda mānīgā sajūta, ka tā būs pēdējā.

Taču bija saulaina sestdienas pēcpusdiena un par spīti slinkajam rītam, doma tikt līdz Boleslavai bija dzīva kā lāčplēsis. Nākamais ahtungs, pēc kura pārliecība sāka šķobīties, nāca tad, kad pēc teju 20 kilometriem mūsu skatam pavērās pazīstama peizāža — līdz šim iecienītā viesnīca Prāgā, kas nemaz tik tālu no centra nešķita. Vēl pāris mirkļi uz "viss, pietiek, griežam riņķī" robežas, līdz beidzot skatam paveras šī ilgi gaidītā plāksnīte.

Līdz šai plāksnītei no mūsu mājām ir, uzmanību!, 32 (summa vārdiem — trīsdesmit divi) kilometri.

Es protams nojautu, ka nedzīvojam nekādā gluži ludzā, bet uz šādu западло arī īsti sagatavojies nebiju.

Salīdzinot ar iesildīšanās apli, tālākais process šķiet sviestmaize tādā mērā, ka procesija bez bēdām novirzās no kursa, lai klātienē skatītu Jenšteinu — sīkpilsētiņu, kura pati par sevi esot apskates vērts objekts, kā arī, spriežot pēc kartes, tur esošo pili garām palaist nedrīkst neviens.

Pils izvērtās par kaut ko tikpat varenu, kā kapenes nemirstīgajā Džeroma K. Džeroma romānā. Pie ieejas dežūrēja františeks, kurš pieprasīja Apskates Nodevu; laimīgā kārtā pulkstenis rādīja jau bez 15 minūtēm sešus (bodīte ciet un prom, strebt alu!), tāpēc dabūjām 30% atlaidi, kas mazliet mazināja ciešanas par vējā izmesto kāpostu. Viens pagalmiņš, otrs pagalmiņš, viss, protams, pussabrucis un aizaudzis, sena aka, kuras dibenā biedējoši atdusas sens plastmasas skelets, kā arī tornis, kurā mēs drīkstot uzkāpt.

Lieki minēt, ka pēc tikko notikušajām eksekūcijām organisms uzvarēja neveselo saprātu un nekur neviens nekāpa. Kas ir tikai prātīgi.

Redzēšanas vērta šajā miestā ir, principā, tikai ieliņa ap pili.

Ap to laiku pamazām tapa skaidrs tas, ko man vajadzēja saprast jau kopš iepazinu ar kartogrāfiju saistītus cilvēkus — šitai štellei uzticēties nevar. Tāpēc papīrs tika aizvākts no acīm un tālākais ceļš uz Brandýs nad Labem / Stará Boleslav vienkārši tapa mērots vadoties pēc ceļazīmēm un aizņēma nu jau vairs tikai smieklīgus 6km.

Pēc nelielas ekskursijas pa dvīņu sīkpilsētām, parādījās sajūta, ka ir tā kā mazliet tumšs un mūsu karmai nenāktu par ļaunu nobāzēties kādā vietā, kas piedāvā pajumti un siltu tēju. Tāpēc pēc azimuta tiek nopeilēts Probošťská ezers, lai uzkluptu tur rodamajai peldvietai / akvaparciņam / vasaras kempingam.

Kur arī apstiprinās ļaunākās aizdomas par to, ka nekādas vasaras mājiņas kā, piemēram, Gotlandē, tur vis piedāvātas netiek. Šo aplauzienu jo skarbāku dara apstāklis, ka konkrētais velotrips ir jāiekļauj 2000 kronu budžetā; doma par mitināšanos viesnīcā plānu sašķoba pamatīgi.

Taču neko darīt, siltumu prasās, kājas gatavojas sākt neatkarīgu no mums dzīvi, tāpēc fortūna laipni pieved pie kāda pansiona pilsētas sirdī, kur laipnā saimeniece, atguvusies no šoka, ka kāds pie viņiem grasās dzīvot, izrāda mums apartamentus (kičs un 90-ie ir dzīvi!), tualeti un dušu pusstāvu zemāk, kā arī liek saprast, ka mums jāsamierinās ar banketu apakšstāvā līdz vēlai naktij.

Cenu es pārprasīju reizes trīs, un kad beidzot tai noticēju, lēmums palikt bija negrozāms: 600 Kčs.

Jebkurā gadījumā, 55 kalnaini kilometri nerūdītam organismam dara savu, tāpēc līdz miegam ir jāgaida tikai pāris ali negaidīti omulīgā terasē.

Nākamajā rītā ir jāceļas gana agri, lai 9-os būtu kaujas gatavībā. Jo vei, neba nu te viesnīca ar recepciju vai tamlīdzīgas muļķības; kādam no personāla ir jāceļas un jāslēdz vaļā dārzs, lai mēs varētu izdzīt brīvībā metāla bērīšus un doties tālākā pagasta apskatē.

Pagasta apskate gan nenes nekādus šokējošus pārdzīvojumus. Ierastas tādas pilsētiņas.

Ir sava upīte ar dažnedažādām inženierkomunikācijām.

Ir pils.

Ir patīkams pilspagalms ar haļavno tualeti.

Kurš teica, ka filma «300» nav balstīta uz patiesiem notikumiem?

Ja vietējie strādā, tad tas jums nav tā kā te ierasts, vietējiem darba dunā iet pa gaisu kas vien pagadās!

Маня, ты куда??

Aplūkojot tuvāk šo te 17.gs. individuālās iznīcināšanas ieroci, rodas racionāla doma, ka ja -kaļi un -lējēji mazāk saspringtu par visādiem dekoriņiem un loriņiem, būtu laiks un materiāli, lai aizsardzības arsenālu vismaz dubultotu.

Tā kā mājupceļš solās (hehe) būt salīdzinoši īss — otrreiz tādu idiotismu kā mīties caur visu miestu mēs nepieļautu, ja turpat ir pieejams pazemes tērauda tārps metro,— izmetam līkumu caur Ctěnice, kas arī pils. Šī gan izrādās aizskaroši jauna, atremontēta, nokrāsota, līdz ar ko ne pārāk interesanta izlepušiem objektu aplūkotājiem. Atmiņā iespiedās tikai divas avārijas izejas.

Toties pilij pieguļošā teritorija paliks atmiņā ar patreiz nepārspētu alus cenas rekordu: tīri glaunā krodziņā izlejamais klaipiņš Krušovices maksāja 18.5 kronas. Branik vēl lētāk, bet tā kā uzzinot cenu strauji zaudēju valodu, tad nepaspēju precizēt, cik tieši.

Un tā pamazām un tā vēl, līdz arī otrajā dienā kilometrāža ir pārvēlusi pār 40. Un te nu visi specālisti un rūdītie organismi drīkst smieties un rādīt ar pirkstiem, bet iekšējie sensori sāka aktīvi ziņot par iekšējo bateriju pilnīgu izlādi, acu priekšā migājās sarkanas diodes, un jāatzīst ka nekad, nekad neesmu juties tik labi, noparkojot vellapēdu kaktiņā, ielienot aukstā dušā un uzjaucot vienu 0.5 ar džina / apelsīnu sulas / tonika maisījumu.

---

Pagāja apmēram stunda no ierašanās brīža, kad laulātā draudzene jau bija izvilkusi karti un sākās nākamo potenciālo maršrutu plānošana. Психи, ага!