Jesus of the moon and the planets and the stars

(7)

Apmēram reizi nedēļā kāds, visbiežāk - pacienti, nāk klajā ar jautājumu, kāpēc gan Š.lv radošais kolektīvs ir pametis tēvzemi. Pie kam devušies nevis uz Īrijas priekšpilsētu, nevis uz sapņu zemi Amurikāniju, bet gan tieši uz františeku republiku.

"Tur tiešām tik labi var nopelnīt?" - neticīgi groza galvu Merkantilais Korespondents. "Vai tiešām pēdējās nacionālās pašapziņas druskas zudušas, kangar?", jautā Pēdējais Patiesais Patriots. "Phe, uz kaut kādu postpadomju republiku!?", nicīgi šķauda Viszinis, kurš pasauli redzējis tik cik Palangu un vēl pa Discovery Channel.

Bet ir lieta, kas līdz šiem korespondentiem nekādi neaiziet.

Vei, ir, protams, ekonomiskais faktors. Strādājot ar latvju klientiem, vairāk kā latvis nenopelnīsi, taču izdevumi ir krietni zemāki. Ir, protams, sociālais, vai kā lai to nosauc, faktors - vide, kas ir sakārtota un uz cilvēku tendēta, pie kam tāda, kur nepūlas aizliegt pilnīgi visu, až nešķirojot. Ir vēlme patverties no sabiedrības, kurai viss ir slikti, viss ir nožēlojami, nav nākotnes, bet neko lietas labā darīt arī nu nekādi negribas. Ir kaut kāda neracionāla simpātija pret šo valsti un pilsētu, Daile visapkārt un tā... Taču pats galvenais - es nespēju sevi asociēt ar tipisko Viensētas Saimnieku, kurš tais pat vectēva mājās ij piedzims, ij mantiniekus saražos, ij nomirs turpat, droši zinādams, ka vēl paaudžu paaudzēs zem Dižozoliem viņa mazbērni mūžu nodzīvos.

Ja reiz piedzimis uz planētas Zeme ar dabiski determinētu life expectancy, taču iespēju praktiski neierobežoti pa to pārvietoties, es tīri subjektīvi uzskatu, ka ir muļķīgi visus atvēlētos gadus vadīt, raugoties tai pašā sienā, klīstot pa tām pašām ielām un, dies' pas', visu mūžu nostrādāt vienā un tai pašā perspektīvā birojā ar izaugsmes iespējām. Un ja reiz ir iespēja, vajag tikai gribēšanu, un tad kāpēc gan ne "through every station, through every town"?

Jo citējot ūsaino dižgaru Keivu -

[..] people often talk about being scared of change
But for me I'm more afraid of things staying the same
'Cause the game is never won
By standing in any one place
For too long